- Vai nedēļas nogalē bija jābūt darbā? - Mēja sarauca pieri. - Vai esmu kaut ko palaidusi garām?
- Nē, nē. Nedēļas nogalē nebija nekā obligāta, tomēr šeit pulcējās tūkstošiem cilvēku. Visi izmantoja mūsu parka iespējas un piedalījās dažādās aktivitātēs.
■
- Zinu, bet es biju aizbraukusi pie vecākiem. Mans tētis slikti jutās, un es gribēju kaut kā palīdzēt.
- Ļoti žēl, ka viņam bija slikti, - sacīja Džosaja. - Vai tas bija saistīts ar multiplo sklerozi?
-Jā.
Džosaja savilka žēlīgu seju, bet Denīze paliecās uz priekšu. - Ļoti savādi, ka mums par to nekas nav zināms. Vai tu sazinājies ar citiem sferistiem šajā grūtajā brīdī? Vai zini, ka mums ir četras grupas multiplās sklerozes slimnieku tuviniekiem? Divas no tām - tieši slimo bērniem. Vai esi pieteikusies kādā no šīm grupām?
- Nē, vēl ne. Es grasījos to darīt.
- Labi, - Denīze turpināja. - Mazliet pakavēsimies pie šī fakta, jo tas ir ļoti būtiski: tu zināji par šīm grupām, bet nepievienojies. Tu taču saproti, cik svarīgi ir dalīties informācijā par šo slimību?
- Protams.
- Vai saproti, cik svarīgi ir dalīties ar citiem cilvēkiem, kuru vecāki cieš no šīs slimības?
- Saprotu.
- Uzzinājusi, ka tētim ir lēkme, tu nobrauci - cik? -vismaz simt jūdzes! Un pat nemēģināji gūt kādu informāciju vai atbalstu IntraSfērā vai EkstraSferā. Vai saproti, kādu iespēju tu palaidi garām?
- Tagad saprotu, protams. Es vienkārši ļoti pārdzīvoju un uztraucos, tāpēc centos pēc iespējas ātrāk tikt galā. Biju atslēgusies no visa pārējā.
- Atslēgusies. - Denīze pamācoši paslēja gaisā pirkstu. - Ļoti trāpīgs formulējums. To varētu saukt arī par prombūtni. Vai parasti tu neesi “atslēgusies”?
- Domāju, ka ne.
Džosaja pasmaidīja un ierakstīja kaut ko planšetē.
- Un kāds ir vārda “prombūtne” antonīms? - pajautāja Denīze.
- Klātbūtne?
- Tieši tā. Klātbūtne. Par to mēs vēl parunāsim, bet tagad atgriezīsimies pie tava tēta un pagājušās nedēļas nogales. Vai viņam ir labāk?
- Jā. Patiesību sakot, tā bija viltus trauksme.
- Ļoti labi. Priecājos to dzirdēt. Tomēr man šķiet dīvaini, ka tu nevienam par to nepastāstīji. Vai tu rakstīji kaut kur par šo epizodi? Izliki kādu ziņu vai zingu?
- Nē, - Mēja atzinās.
- Hm. Nu labi. - Denīze dziļi ievilka elpu. - Saki man, kā tev šķiet - vai tu varētu kādam palīdzēt, daloties šajā pieredzē? Varbūt kāds cits arī brauks vairākas stundas uz mājām pie slima tēva vai mātes, un viņam būtu vieglāk, zinot, ka tavam tētim bija tikai viegla pseidolēkme?
- Protams. Tas noteikti varētu palīdzēt.
- Labi. Un kas tev tādā gadījumā būtu jādara?
- Es pieteikšos kādā multiplās sklerozes grupā, - Mēja apsolīja. - Un uzrakstīšu par notikušo. Es saprotu, ka tas var palīdzēt citiem.
- Lieliski! - Denīze atplauka smaidā. - Un tagad parunāsim par nedēļas nogales pārējo daļu. Piektdien tu uzzināji, ka tētim ir labāk, bet par tevi nebija nekādu ziņu arī sestdien un svētdien. It kā tu būtu nozudusi no zemes virsas! - Viņa iepleta acis. - Nedēļas nogale ir tieši tas laiks, kad cilvēks ar zemu Dalības Līmeni var uzlabot situāciju, ja vēlas. Bet tavs līmenis vēl kritās -aptuveni par diviem tūkstošiem punktu. Es neesmu apsēsta ar skaitļiem, bet piektdien tas bija 8625 un svētdienas vakarā jau 10 288.
- Es nezināju, ka tas ir tik slikti. - Mēja ienīda šo sava “es” daļu, kas stāvēja viņai ceļā. - Acīmredzot vienkārši atguvos no stresa, kuru bija izraisījusi tēta lēkme.
- Vai vari pastāstīt, ko darīji sestdien?
- Man ir neērti to teikt, - atzinās Mēja, - bet es nedarīju neko.
- Neko? Kā tas ir - neko?
- Visu dienu pavadīju pie vecākiem. Skatījos televīziju.
Džosaja manāmi atdzīvojās. - Ko labu skatījies?
- Neko īpašu - sieviešu basketbolu.
- Un tu saki - “neko īpašu”! - Džosaja iesaucās. - Es dievinu sieviešu basketbolu. Vai seko maniem WNBA zingiem?
- Nē. Vai tu zingo par WNBA?
Džosaja pamāja ar galvu apmulsis, pat aizvainots.
- Un atkal mani pārsteidz tas, ka tu nedalies ar citiem, - iejaucās Denīze. - Vai esi piedalījusies kādā diskusijā par sportu? Cik dalībnieku ir mūsu globālajā WNBA diskusiju grupā, Džos?
Joprojām manāmi šokēts par Mejas nevērību, Džosaja sameklēja prasīto skaitli un nomurmināja: - 143 891.
- Un cik zingotāju raksta par WNBA?
- 12 992, - Džosaja pēc mirkļa atbildēja.
- Bet tevis tur nav, Mēja. Kāpēc tā?
- Vienkārši mana interese par WNBA nav tik liela, lai piedalītos diskusijās vai sekotu zingiem. Tā nav mana aizraušanās.
Denīze paskatījās uz Mēju ar samiegtām acīm. - Cik trāpīgs vārdiņš - “aizraušanās”! Vai esi dzirdējusi par ADC? Aizrautība, Dalība un Caurredzamība?
Mēja ne vienreiz vien bija redzējusi šos burtus, bet tikai tagad uzzināja, ko tie apzīmē. Un jutās kā pēdējā muļķe.
Denīze nolika plaukstas uz galda, it kā grasītos celties. - Tu taču zini, ka šis ir tehnoloģiju uzņēmums, vai ne?
- Protams.
- Vai zini ari to, ka mēs uzskatām sevi par sociālo mediju avangardu?
-Jā.
- Un tev ir zināms vārds “caurredzamība”?
- Neapšaubāmi.
Džosaja kā mierinādams pašķielēja uz Denīzi, un viņa salika rokas klēpī. Tad viņš uzsmaidīja Mejai un pārņēma iniciatīvu. Viegli pieskāries planšetei, viņš atvēra jaunu lapu.
- Labi, iesim tālāk. Pastāsti mums, ko tu darīji svētdien.
- Braucu atpakaļ.
- Un tas ir viss?
- Vizinājos ar kajaku.
Džosaja un Denīze sinhroni iepleta acis.
- Vizinājies ar kajaku? - pajautāja Džosaja. - Kur?
- Līcī.
- Ar ko?
- Viena pati.
Abi izskatījās aizvainoti.
- Man arī patīk vizināties ar kajaku. - Džosaja ar spēcīgiem piesitieniem ierakstīja kaut ko planšetē.
- Cik bieži tu to dari? - Denīze pavaicāja.
- Apmēram reizi divās nedēļās.
Džosaja skatījās uz planšeti. - Es atvēru tavu profilu, un tur nav nekā par kajakiem. Ne smaidiņu, ne reitingu,
ne ziņu - pilnīgi nekā. Un tu gribi teikt, ka dari to reizi divās nedēļās?
- Nu, varbūt retāk. - Mēja iesmējās, bet viņai neviens nepievienojās. Džosaja joprojām blenza uz planšeti, Denize cieši raudzījās uz Mēju.
- Ko tu redzi, vizinoties ar kajaku?
- Nezinu. Daudz ko.
- Roņus?
- Protams.
- Jūras lauvas?
- Gandrīz katru reizi.
- Ūdensputnus? Pelikānus?
-Jā-
Denīze uzsita ar pirkstu pa planšetes displeju. - Es patlaban meklēju vizuālos materiālus par taviem izbraukumiem, bet neko neatrodu.
- Es nekad neņemu līdzi fotoaparātu.
- Kā tad tu identificē šos putnus?
- Man ir neliela grāmatiņa par vietējo faunu. To man uzdāvināja bijušais draugs.
- Kaut kāda brošūriņa?
- Jā. Tā ir ūdensdroša un...
Džosaja skaļi noelsās.
- Piedodiet, - Mēja nomurmināja.
Džosaja pārgrieza acis. - Tā ir neliela atkāpe, bet man nepatīk papīra izstrādājumi. Tie neveicina saziņu, nenodrošina kontinuitāti. Tu skaties savā papīra brošūriņā, un ar to viss beidzas. Viss beidzas ar tevi. It kā tu būtu vienīgais cilvēks, kuram ir kāda nozīme. Bet padomā, kā būtu, ja tu to visu dokumentētu, izmantotu kādu rīku, kas ļautu nemaldīgi identificēt ikvienu redzēto putnu! No
tā iegūtu visi - naturālisti, studenti, vēsturnieki, krasta apsardze. Visi zinātu, kādi putni todien bija vērojami līcī. Traks var palikt, iedomājoties, cik daudz informācijas diendienā iet bojā šādas tuvredzības dēļ. Es negribu saukt to par egoismu, bet...