- Nē. Tev taisnība. Tas patiešām ir egoisms, - Mēja piekrita.
Džosaja nedaudz atmaiga. - Dokumentēšana ir viens, bet es nesaprotu ko citu: kāpēc tu nekur neesi pieminējusi šo savu hobiju? Tas taču ir daļa no tevis. Būtiska daļa.
Mēja neviļus nosprauslājās. - Patiesību sakot, es nedomāju, ka tas ir tik būtiski. Vai interesanti.
- Ir gan! - Džosajas acis iedegās protestā.
- Daudzi cilvēki nodarbojas ar laivošanu.
- Tur jau tā lieta! - Džosaja bija pietvīcis līdz ausu galiem. - Vai tad tu negribi ar viņiem sazināties? - Viņš piesita pie ekrāna. - Parkā vien ir 2332 laivotāji, tostarp arī es.
- Daudz gan.
- Vairāk vai mazāk, nekā tu gaidīji? - Denīze pajautāja.
- Droši vien vairāk.
Abi pasmaidīja.
- Varu tevi piereģistrēt, un tu uzzināsi kaut ko vairāk par vietējiem laivotājiem. Ir tik daudz rīku... - Šķita, ka Džosaja jau atver attiecīgo lapu.
- Es nudien nezinu... - Mēja novilka.
Abu sejas izstiepās.
- Kāpēc ne? - Džosaja atkal aizsvilās dusmās. - Vai uzskati, ka tavas aizraušanās nav svarīgas?
- Ne gluži. Vienkārši...
Džosaja paliecās uz priekšu. - Vai esi padomājusi par citiem sfēristiem? Fiziski tu esi līdzās, skaities kolektīva locekle, bet slēp no viņiem savus hobijus un intereses. Kā viņi, tavuprāt, jūtas?
- Nezinu. Domāju, ka nekā.
-Tu maldies! - Džosaja iesaucās. -Tur jau tā nelaime, ka tu negribi veidot ciešāku saikni ar līdzcilvēkiem!
- Bet tā ir tikai laivošana! - Mēja atkal iesmējās, lai piešķirtu sarunai vieglāku toni.
Džosaja bija atkal pievērsies planšetei. - Tikai laivošana? Tā ir trīs miljardus vērta industrija! Vai tad tu nesaproti, ka tas viss ir saistīts? Tu esi daļa no tā. Tev ir jāpiedalās.
Denīze raudzījās uz Mēju ar ciešu skatienu. - Gribu uzdot tev kādu delikātu jautājumu.
- Jā, lūdzu.
- Vai tev neliekas... ka tas varētu būt saistīts ar paš-vērtējumu?
- Kā, lūdzu?
- Varbūt tu negribi izpausties, jo uzskati, ka tavam viedoklim nav nekādas vērtības?
Mēja vēl nekad nebija kaut ko tādu iedomājusies, bet tā varētu būt. Varbūt viņa ir pārāk kautrīga, lai brīvi izpaustos? - Es īsti nezinu.
Denīze atkal samiedza acis. - Ja es būtu psihologs, man noteikti rastos jautājums par tavu pašvērtējumu. Mēs esam pētījuši šādas uzvedības modeļus. Es nesaku, ka šāda attieksme ir asociāla, bet noteikti liecina par nepietiekamu sabiedrisko aktivitāti un caurredzamību. Un mēs secinājām, ka šādu uzvedību var izraisīt zems pašvērtējums - cilvēkam šķiet, ka viņš nevar pateikt neko svarīgu. Vai tas varētu attiekties arī uz tevi?
Mēja bija pārāk apjukusi, lai spētu objektīvi izvērtēt Denīzes viedokli. - Varbūt, - viņa sacīja, lai novilcinātu laiku, saprazdama, ka nedrīkst būt pārāk piekāpīga. - Bet reizēm esmu pārliecināta, ka man ir sakāms kaut kas svarīgs, un tad es jūtos tiesīga to darīt.
- Redzi nu! Tu lietoji vārdiņu “reizēm”. - Džosaja pakratīja pirkstu. - Tas ir visai interesanti. Vai drīzāk vieš bažas. Manuprāt, šis “reizēm” gadās pārāk reti. -Viņš atspiedās pret atzveltni, it kā būtu izpratis Mejas būtību un nu varētu atvilkt elpu, veiksmīgi ticis galā ar šo grūto uzdevumu.
- Būtu ļoti labi, ja tu piedalītos kādā speciālā programmā, - Denīze ieteica. - Kā tu uz to skaties?
Mēja nezināja, kas tā par programmu, bet saprata, ka ir iedzīvojusies nopietnās nepatikšanās un atņēmusi viņiem daudz laika, tāpēc vienkārši nedrīkst atteikties. Viņa pasmaidīja un sacīja: - Visnotaļ pozitīvi.
- Ļoti labi. Mēs nokārtosim to pēc iespējas ātrāk. Tu tiksies ar Pītu Ramiresu, un viņš tev visu paskaidros. Domāju, ka tad tu būsi pārliecināta par sevi ne tikai reizēm, bet vienmēr. Tā taču būs labāk, vai ne?
Atgriezusies pie sava galda, Mēja nodevās pašpārmetumiem. Kas viņa par cilvēku? Viņai bija ļoti kauns. Viņa darīja tikai pašu minimumu. Mēja nīda sevi un juta līdzi Enijai. Enija noteikti bija dzirdējusi runas par savu nekam nederīgo draudzeni, kura bija pieņēmusi šo velti, šo iekārojamo darbu “Sfērā” (uzņēmumā, kurš bija apdrošinājis viņas vecākus un paglābis ģimeni no katastrofas) un tagad nevēlas attaisnot uz viņu liktās
cerības. Velns parāvis, saņemies taču! - viņa nodomāja. Kļūsti par cilvēku, no kura pasaulei ir kāds labums.
Viņa uzrakstīja Enijai, atvainojās un apsolīja laboties, teica, ka viņai ir ļoti neērti, ka viņa negrib ļaunprātīgi izmantot šo privilēģiju, šo dāvanu, un ka Enijai nav jāatbild. Viņa vienkārši centīsies darīt visu simtreiz labāk, sākot ar šo brīdi un mūžīgi mūžos. Enija uzrakstīja, lai viņa neuztraucas, tas esot tikai viegls sitiens pa pirkstiem, neliela kursa korekcija, tā gadoties daudziem jauniņajiem.
Mēja ieskatījās pulksteni. Tikai seši. Vēl bija papilnam laika panākt nokavēto, tūlit un tagad, un viņa sāka drudžaini darboties: uzrakstīja četrus zingus, trīsdesmit divus komentārus un pievienoja astoņdesmit astoņus smaidiņus. Pēc stundas Mejas Dalības Līmenis bija pacēlies līdz 7288 punktiem. Tikt pāri 7000 bija grūtāk, tomēr astoņos vakarā viņa bija to paveikusi, pievienojoties vienpadsmit diskusiju grupām un izliekot to forumos kādu ziņu, uzrakstot vēl divpadsmit zingus (viens no tiem iekļuva tās stundas globālajā 5000 zingu topā) un kļūstot par vēl 67 zingu plūsmu sekotāju. Nu viņas līmenis bija pacēlies līdz 6872 punktiem, un Mēja pievērsās IntraSfērai. Tur bija ienākušās pārsimt jaunas ziņas, un viņa izbūrās tām cauri, atbildot uz kādām septiņdesmit ziņām un vienpadsmit uzaicinājumiem uz dažādiem pasākumiem, parakstot deviņas petīcijas un uzrakstot komentārus un konstruktīvu kritiku par četru produktu bēta versijām. Pulksten 22.16 viņas reitings bija jau 5342, un tikt pāri jaunajai - 5000 punktu robežai -atkal bija diezgan grūti. Viņa uzrakstīja virkni zingu par kādu jaunu “Sfēras” pakalpojumu, proti, iespēju gūt
informāciju par lietotāja vārda pieminēšanu citu ziņās, un viņas septītais zings par šo tematu izraisīja īstu ažiotāžu un tika pārsūtīts tālāk 2904 reizes, paceļot līmeni līdz 3887 punktiem.
Mēja izjuta dziļu gandarījumu par savu pūliņu rezultātu un spēju to sasniegt, bet šo pacēlumu tūlīt pat aizstāja pilnīgs spēku izsīkums. Bija gandrīz pusnakts, pēdējais laiks doties pie miera. Bija jau pārāk vēls, lai brauktu uz mājām, un Mēja pārbaudīja, vai kopmītnē ir brīvas vietas. Rezervējusi sev istabiņu un saņēmusi pieejas kodu, viņa devās pāri parkam uz Dzimto Pilsētu.
Aizvērusi savas istabiņas durvis, Mēja jutās kā pēdējā muļķe - kāpēc viņa jau agrāk nebija izmantojusi šo iespēju? Tas bija perfekts miteklis: visur gaišs koks un hromēta furnitūra, apsildāmā grīda, gultas veļa tik balta un jauna, ka apsēžoties tīkami nogurkstēja. Uz naktsska-plša gulēja neliels buklets. Izrādījās, ka matracis ir organisks, nevis ar atsperēm vai putām, bet kaut kādu jaunu šķiedru, un Mejai tas šķita stingrāks un vienlaikus elastīgāks - ērtāks par jebkuru gultu, kurā viņa jebkad bija gulējusi.
Mēja pārvilka sev pāri baltam mākonim līdzīgo dūnu segu, tomēr nespēja iemigt. Nu viņa bija sapratusi, ka spēj sasniegt daudz labāku rezultātu, tālab paņēma planšeti un atkal atvēra savu profilu, apņēmusies līdz diviem nakti pārvarēt 3000 punktu robežu. Un viņa to paveica, lai gan pulkstenis bija jau 3.19. Pēdīgi, ne tik daudz nogurusi, cik sapratusi, ka vajag mazliet atpūsties, Mēja saritinājās zem segas un nodzēsa gaismu.