Pie durvīm atskanēja kluss, nedrošs klauvējiens. - Nāc iekšā! - Mēja atsaucās.
Durvju spraugā parādījās Frensisa galva.
- Vai esi pārliecināta?
- Es taču pati tevi pasaucu.
Frensiss ieslīdēja iekšā un aizvēra durvis, it kā būtu par mata tiesu izsprucis no kāda vajātāja. - Man patīk, kā tu esi to apdzīvojusi. - Viņš paskatījās visapkārt.
Mēja iesmējās.
- Iesim labāk pie manis, - viņš ierosināja.
Mēja jau grasījās iebilst, tomēr viņai gribējās redzēt Frensisa istabu. Katra kopmītnes istabiņa mazliet atšķīrās no citām, un tagad, aptvēruši, cik tas ir ērti un izdevīgi, daudzi sferisti dzīvoja te vairāk vai mazāk pastāvīgi un bija tās nedaudz personalizējuši. Frensisa istaba bija tieši tāda pati kā viņējā, bet ar dažām individuālām niansēm. Viena no tām bija papjēmašē maska, kuru viņš pats bija bērnībā uztaisījis, - dzeltens vieplis ar milzīgām briļļainām acīm, kuras raudzījās uz viņiem no sienas virs gultas. Frensiss ievēroja, ka Mēja uz to skatās.
- Kas ir?
- Vai tev tas neliekas mazliet dīvaini? Maska virs gultas?
- Es taču neredzu to, kad guļu. Vai gribi kaut ko iedzert? - Atvēris ledusskapi, Frensiss izņēma sulas un kaut kādu neredzētu sakē apaļā stikla traukā ar sārtu nokrāsu.
- Izskatās kārdinoši. Manā istabā ir tikai parastā pudele. Droši vien cita marka.
Frensiss pagatavoja kokteiļus, līdz malām piepildot abas glāzes.
- Es katru vakaru iedzeru dažas glāzītes, - viņš atzinās. - Tā ir vienīgā iespēja piebremzēt smadzenes un atslēgties. Vai tev arī tā ir?
- Man vajag stundu, lai aizmigtu.
- Sakē saīsina šo procesu līdz piecpadsmit minūtēm.
Frensiss sniedza viņai kokteili. Mēja ieskatījās glāzē
un nodomāja, ka tas ir ļoti skumji, šis dienišķais sakē, bet tad saprata, ka jau rit pamēģinās pati.
Frensisa skatiens bija vērsts vienā punktā, kaut kur starp viņas vēderu un elkoni.
- Kas ir?
- Es nekad nespēju atrauties no tava vidukļa, - viņš sarija.
- Ko tu teici? - Mēja nodomāja, ka tas nav tā vērts, nevar būt tā vērts - pavadīt laiku ar vīrieti, kurš var kaut ko tādu pateikt.
- Nē, nē! - viņš satraucās. - Gribēju teikt, ka tavs viduklis ir kaut kas īpašs. Šīs plūdenās līnijas, lokam līdzīgais izliekums.
Frensiss attēloja tā aprises, ar roku uzzīmējot gaisā garenu C burtu. - Man patik, ka tev ir gurni un pleci. Kopā ar šādu vidukli. - Viņš pasmaidīja, raugoties Mejai acīs, it kā neapzinātos, cik savāds ir šāds tiešums. Bet varbūt tas viņu neuztrauca.
- Nu ko, paldies!
- Tas patiešām bija kompliments. Šie izliekumi ir kā radīti, lai uzliktu tur rokas. - Frensiss izlikās, ka uzliek plaukstas viņai uz vidukļa.
Mēja piecēlās un iemalkoja kokteili. Varbūt labāk iet prom? Bet tas taču bija kompliments. Frensiss bija pateicis viņai neveiklu, mulsinošu, bet ļoti vaļsirdīgu komplimentu, kuru viņa noteikti nekad neaizmirsīs; viņas sirds jau sitās jaunā, ātrākā ritmā.
- Vai gribi kaut ko paskatīties? - Frensiss pajautāja.
Joprojām izsista no līdzsvara, Mēja paraustīja plecus.
Frensiss sāka pētīt piedāvājumu. Viņiem bija pieejamas gandrīz visas filmas un televīzijas raidījumi, un abi piecas minūtes meklēja, ko lai skatās, bet pēc tam iedomājās kaut ko citu, līdzīgu, tikai labāku.
- Vai esi dzirdējusi Hansa Vilisa jauno ierakstu? -Frensiss pavaicāja.
Mēja bija nolēmusi palikt, jo saprata, ka Frensisa klātbūtnē labi jūtas. Šeit viņa kontrolēja situāciju, un viņai patika šī varas apziņa. - Nē. Kas viņš tāds ir?
- Šķiet, viens no vietējiem mūziķiem. Pagājušajā nedēļā ierakstīja veselu koncertu.
- Vai tas jau ir izlaists?
- Vēl ne. Varbūt arī izlaidīs, ja sfēristu vērtējums būs gana augsts. Mēģināšu to sameklēt.
Pēc brīža atskanēja maiga klaviermūzika, kas izklausījās pēc lietus sākuma. Mēja piecēlās un izslēdza lampu; displeja pelēkais spīdums meta uz Frensisu rēgainu gaismu.
Ieraudzījusi biezu sējumu ādas vākos, Mēja paņēma to rokās. - Kas tas? Man tāda nav.
- Tas ir manējais. Albums ar vecām fotogrāfijām.
- Ģimenes bildes? - Mēja tūlīt atcerējās par viņa smago bērnību. - Piedod! Man nevajadzēja tā sacīt.
- Nekas. Savā ziņā tās patiešām ir ģimenes bildes. Dažās ir arī manas māsas. Bet lielākoties tur esmu es un mani aizbildņi. Gribi paskatīties?
- Tu turi to šeit parkā?
Frensiss izņēma albumu Mejai no rokām un apsēdās uz gultas. - Nē. Atnesu to tikai nesen. Skatīsies? Diezgan depresīvas bildes.
Frensiss atvēra albumu, Mēja apsēdās līdzās un sāka aplūkot fotogrāfijas. Frensiss standarta dzīvojamās istabās ar dzeltenīgu gaismu, virtuvēs, reizēm kādā izpriecu parkā. Aizbildņus nekur nevarēja skaidri redzēt - izplūdušas sejas, ar šķērēm nogriezti stāvi. Vienā foto Frensiss sēdēja uz skrituļdēļa ar milzīgām brillēm uz deguna.
- Tās droši vien ir audžumātes brilles. Paskaties, kāds rāmis. - Frensiss pielika pirkstu pie apaļajām lēcām. - Tās taču ir sieviešu, vai ne?
- Tā izskatās, - Mēja piekrita, vērojot viņa bērna seju. Tā pati atklātā izteiksme, tas pats lielais deguns un pilnīgā apakšlūpa. Viņa juta, ka acīs sariešas asaras.
- Es neatceros šīs brilles, - viņš sacīja. - Nezinu, kur es tās ņēmu. Droši vien manas brilles bija saplīsušas un viņa aizdeva man savējās.
- Tu biji smuks puika. - Mejai joprojām gribējās raudāt.
Frensiss aizvien vēl skatījās uz fotogrāfiju, it kā, gana ilgi raugoties, varētu izvilināt no tās kādu informāciju.
- Kur tas ir? - Mēja pajautāja.
- Nav ne jausmas, - viņš atteica.
- Tu nezini, kur dzīvoji?
- Nē. Pat fotogrāfijas bija diezgan liels retums. Daudzi aizbildņi nedeva mums bildes, un, ja arī deva, skatījās, lai nekas nenorādītu uz viņu dzīvesvietu. Ne mājas fasāde, ne adrese, ne ielas nosaukums vai kādas atpazīstamas vietas.
- Tu joko?
- Tādi ir aizbildniecības noteikumi. - Frensiss pacēla acis.
- Bet kāpēc? Lai tu nevarētu atgriezties?
- Vienkārši tādi noteikumi. Nūjā, lai nevarētu atgriezties. Viņi ņēma mūs uz gadu un negribēja, lai kādā jaukā dienā mēs atkal uzrastos viņu durvju priekšā, jo sevišķi tad, kad bijām paaugušies. Dažiem bērniem bija nelāgas tieksmes, un aizbildņi baidījās, ka viņus vēlāk varētu uzmeklēt.
- Es nezināju.
-Jā. Divaina sistēma, bet tai ir sava loģika. - Frensiss izdzēra savu sakē un piecēlās, lai uzliktu citu mūziku.
- Drīkstu paskatīties? - Mēja pajautāja.
Frensiss paraustīja plecus. Mēja šķirstīja albumu, meklējot kādus orientierus, bet nevienā fotogrāfijā nebija redzama nedz māja, nedz adrese, tikai anonīmi interjeri vai pagalmi.
- Vismaz daži no viņiem noteikti gribētu zināt, kā tev klājas, - viņa sacīja.
Sāka skanēt kaut kāda veca soula dziesma, kurai Mēja nezināja nosaukumu. Frensiss atkal apsēdās viņai līdzās.