- Varbūt. Bet tas būtu pret noteikumiem.
- Tātad tu neesi mēģinājis viņus sameklēt? Izmantojot sejas atpazīšanas...
- Nezinu. Neesmu vēl izlēmis. Tāpēc jau es to šurp atnesu. Rīt noskenēšu bildes, paskatīšos. Varbūt atradīšu kādas sakritības. Bet es netaisos darīt neko vairāk. Vienkārši aizpildīšu dažus baltos laukumus.
- Tev ir tiesības zināt vismaz svarīgākos faktus.
Mēja turpināja šķirstīt albumu. Kādā bildē Frensiss, ne
vecāks par pieciem gadiem, stāvēja starp divām deviņus vai desmit gadus vecām meitenītēm. Tās noteikti bija viņa māsas, tās, kuras vēlāk noslepkavoja, un Mēja nez kāpēc nespēja atraut no viņām skatienu. Viņa zināja, ka nedrīkst neko jautāt, likt Frensisam par viņām runāt. Jāļauj viņam pašam uzsākt sarunu un, ja viņš to neizdarīs, jāpāršķir lapa.
Frensiss neko neteica. Mēja pāršķīra lapu un pēkšņā līdzjūtības uzplūdā nodomāja, ka ir pret viņu pārāk skarba. Frensiss bija līdzās, viņa šim puisim patika, viņš gribēja, lai Mēja būtu kopā ar viņu, un bija nelaimīgākais no visiem viņas paziņām. Un viņa varēja to mainīt.
- Tev sirds sitas kā traka, - Frensiss sacīja.
Mēja paskatījās uz veselības aproci - 134 sitieni minūtē.
- Un tev? - viņa pajautāja.
Frensiss pavilka uz augšu piedurkni, Mēja satvēra viņa roku un pagrieza aproci pret sevi - 128 sitieni minūtē.
- Tu pats neesi daudz mierīgāks, - viņa sacīja, atstājusi roku viņam klēpī.
-Ja tava roka paliks tur, tas kļūs vēl straujāks, - Frensiss sacīja, un viņi sāka vērot. Pārsteidzoši - sirds ritms strauji pieauga līdz 134 sitieniem minūtē. Mejai patika apzināties savu varu, redzēt tās skaitlisko apliecinājumu. Nu jau displejā pulsēja skaitlis 136.
- Gribi turpināt? - viņa pajautāja.
- Gribu, - Frensiss izdvesa.
Mēja ieslidināja roku viņam biksēs un turpat līdzās jostas sprādzei sataustīja peņa galviņu. Mēja paglaudīja to, un viņi abi noskatījās, kā rādītājs paceļas līdz 152.
- Tu esi tik viegli uzbudināms, - viņa sacīja. - Un kas būtu, ja mēs patiešām kaut ko darītu?
Frensiss bija aizvēris acis. - Nezinu.
- Tev patīk? - viņa pajautāja.
Viņš spēja izdvest tikai neskaidru “mhm”.
Vērojot Frensisu, viņa rokas uz gultas, piebriedušā peņa kūkumu, Mēja izbaudīja savu varu un iedomājās, ko varētu pateikt. Tas bija neķītri, un viņa nekad neko tādu neteiktu, ja kāds varētu to uzzināt. Bet neviļus pasmaidīja, iedomājusies, kā uz to reaģēs tik bikls puisis kā Frensiss.
- Un ko vēl tā mēra? - Mēja pajautāja un viegli saspieda viņa peni.
Frensisa acis aizmiglojās, viņš izmisīgi mēģināja novilkt bikses. Nolaidis tās pār gurniem, viņš izdvesa neskaidru “Ak kungs!” vai kaut ko tamlīdzīgu, tad piepeši savilkās čokurā, galva parāvās uz vienu, tad otru pusi, un viņš nespēkā atkrita uz gultas ar seju pret sienu. Mēja mazliet atvirzījās, nenovēršot no viņa acis: krekls uzrāvies, kājstarpe atsegta. Nez kāpēc prātā ienāca ugunskurs, neliela malkas šķila, nošķiesta ar pienu.
- Piedod, - viņš pēdīgi pateica.
- Nē, man patika.
- Man nekad vēl nav bijis tik ātri. - Viņš vēl nespēja atgūt elpu. Piepeši kaut kāda perversa sinapse saistīja šo ainu ar citu: viņas tēvs, noslīdzis uz dīvāna, nespēj tikt galā ar savu organismu. Mejai radās vēlme pēc iespējas ātrāk tikt prom.
- Man jāiet, - viņa sacīja.
- Jāiet? Kāpēc?
- Ir jau pāri vieniem, vajag mazliet pagulēt.
- Kā gribi.
Mejai nepatika, kā viņš to pateica - it kā ne mazāk par viņu vēlētos palikt viens.
Frensiss piecēlās un paņēma no naktsgaldiņa tālruni, kurš bija nolikts stāvus un pavērsts pret viņiem.
- Tu ко - filmēji? - viņa pajokoja.
- Varbūt. - Pēc Frensisa toņa kļuva skaidrs, ka tas nav nekāds joks.
- Ko? Tu nopietni runā?
Mēja pasniedzās pēc tālruņa.
- Neaiztiec! Tas ir mans telefons. - Frensiss iebāza to kabatā.
- Tavs? Vai tas, ko mēs tikko darījām, ir tavs1
- Tas ir tiklab mans, kā tavs. Turklāt es biju tas, kurš sasniedza kulmināciju. Un kāpēc tas tevi tā uztrauc? Tu taču neesi plika.
- Frensis! Es nespēju tam noticēt. Tūlīt pat izdzēs!
- Tu teici “izdzēs”? - Tas izskanēja kā joks, bet mājiens bija skaidrs: “Sfērā” neviens neko neizdzēš. - Es gribēju pēc tam paskatīties.
- Tad to varēs paskatīties visi.
- Es taču to nereklamēšu vai tamlīdzīgi.
- Lūdzu, Frensis!
- Nomierinies! Tev jāsaprot, cik daudz tas man nozīmē. Es neesmu nekāds jāklis, un tas ir rets gadījums manā dzīvē. Vai tiešām es nedrīkstu saglabāt mazu piemiņu?
- Tu velti psiho, - sacīja Enija.
Viņas sēdēja Apgaismības lielajā zālē. Šis bija viens no tiem retajiem gadījumiem, kad piektdienas prezentāciju vadīs Stentons, turklāt bija gaidāms kāds īpašs viesis.
- Un tomēr es psihoju, - Mēja neatlaidās. Kopš pēdējās tikšanās ar Frensisu viņa nespēja koncentrēties nekam citam. Ierakstu neviens nebija redzējis, bet, ja tas bija
Frensisa tālrunī, tas bija ari “Sfēras” mākonī, pieejams visiem un ikvienam. Visvairāk Mēja dusmojās pati uz sevi. Viņa bija pieļāvusi, ka viens cilvēks divreiz nodara viņai vienu un to pašu pārestību.
- Tikai neprasi atkal, lai es to izdzēšu, - Enija teica, pamājot dažiem vecākajiem sfēristiem, “Komandas 40” locekļiem.
- Lūdzu, izdzēs to!
- Tu labi zini, ka es to nevaru. Mēs šeit neko neizdzēšam, Mēja. Beilijs būtu šokā un lietu rūgtas asaras. Viņš jūtas sāpināts līdz sirds dziļumiem, ja kāds tikai iedomājas kaut ko izdzēst. Viņš saka: tas ir tāpat kā nogalināt mazu bērnu. Un tu to labi zini.
- Bet šis bērns apmierināja vīrieti ar roku. Nevienam šis bērns nav vajadzīgs, to vajag izdzēst.
- Neviens to nekad neredzēs, un tu to labi zini. Neviens nekad neredz deviņdesmit deviņus procentus mākonī saglabāto datu. Varēsim atgriezties pie šīs sarunas, ja kāds to kaut reizi noskatīsies. Sarunāts? - Enija uzlika roku Mejai uz delma. - Un tagad pievērs uzmanību skatuvei. Tu nevari iedomāties, cik reti Stentons uzrunā publiku. Tātad tas ir kaut kas īpašs un saistīts ar valdību. Tā ir viņa niša.
- Vai tad tu nezini, par ko viņš runās?
- Man ir zināma nojausma, - Enija atteica.
Stentons iznāca uz skatuves pilnīgi negaidīti, un zāle
sveica viņu ar aplausiem, bet pilnīgi citādi nekā Bei-liju. Beilijs bija viņu talantīgais tēvocis, kurš bija personiski izglābis ikviena klātesošā dzīvību. Stentons bija viņu boss, kura priekšā ir jāuzvedas kā profesionāļiem un profesionāli jāaplaudē. Ģērbies nevainojamā melnā uzvalkā bez kaklasaites, viņš nostājās skatuves vidū un sāka runāt, neuzskatot par vajadzīgu nedz sasveicināties, nedz stādīties priekšā.
- Kā jūs jau zināt, - viņš sacīja, - mēs šeit “Sfērā” atbalstām caurredzamību. Mūs iedvesmo un sajūsmina tādi cilvēki kā Stjūarts, kuri ir gatavi publiskot savu dzīvi, lai paplašinātu mūsu kopīgās zināšanas. Viņš jau piecus gadus fiksē ikvienu savas dzīves mirkli, un tas ir nenovērtējams devums “Sfērai”; varu derēt, ka drīzumā to novērtēs arī pārējā cilvēces daļa. Stjūart?
Stentons pārlaida skatienu zālei, meklējot Stjūartu, Caurredzamo cilvēku, kuram uz krūtīm bija kaut kas līdzīgs mazam teleobjektīvam. Tas bija gadus sešdesmit vecs plikpauris, viegli salīcis uz priekšu, it kā viņu vilktu lejup kaklā pakārtās kameras svars. Sveikts ar dedzīgu aplausu vilni, viņš atkal apsēdās.
- Bet ir vēl kāda sabiedriskās dzīves joma, - Stentons turpināja, - kurā mēs vēlamies gūt un sagaidām caurredzamību. Tā ir demokrātija. Mums ir paveicies, jo esam dzimuši un auguši demokrātiskā valstī, bet šī demokrātija nemitīgi attīstās. Tā, piemēram, manā bērnībā pilsoņi pieprasīja ar likumu nodrošināt politiķu darbības caurredzamību, lai cīnītos ar dažādām aizkulišu mahinācijām. Šie likumi deva pilsoņiem pieeju sanāksmēm un protokoliem, ikviens nu varēja apmeklēt atklātās sēdes un pieprasīt dokumentus. Un tomēr - lai gan šī demokrātija pastāv jau ilgu laiku, mūsu izvēlētie līderi nereti izraisa publiskus skandālus, darot to, kas viņiem nebūtu jādara, - kaut ko slepenu un nelikumīgu, pilnīgi neatbilstošu sabiedrības vēlmēm un interesēm. Nav brīnums, ka Kongresam uzticas tikai vienpadsmit procenti vēlētāju.