Mēja klīda pa plašo telpu, kuras dekorā dominēja tuksneša motīvi, nelielas kaktusu grupas, smilšakmens un digitāli saulrieti uz sienas ekrāniem. Viņa sasveicinājās ar Denu, Džaredu un dažiem jauniņajiem, kurus nesen bija apmācījusi. Pameklēja ar acīm Frensisu, cerēdama, ka viņa šeit nav, tad atvieglota atcerējās, ka viņš ir likumsargu konferencē Lasvegasā - prezentē viņiem savu Bērnu Lokatoru. Piepeši saulriets uz sienas izbālēja un tā vietā parādījās Taja seja. Neskuvies, ar maisiņiem zem acīm, viņš bija acīm redzami pārguris, tomēr plati smaidīja. Ģērbies savā parastajā melnajā maisveida svīterī ar kapuci, viņš nospodrināja piedurknē brilles, tad pievērsa skatienu zālei, paskatījās pa kreisi, pa labi, it kā patiešām redzētu viņus visus savā nezināmajā atrašanās vietā. Varbūt arī redzēja. Visi tūlīt pat apklusa.
- Sveika, tauta! Man ļoti žēl, ka nevaru būt kopā ar jums. Es strādāju pie dažiem ļoti interesantiem jauniem projektiem un nevaru piedalīties mūsu aizraujošajā sabiedriskajā dzīvē, tomēr gribu apsveikt jūs ar šo dižo pavērsienu. Es uzskatu, ka tas ir ļoti nozīmīgs solis “Sfēras” attīstībā, kurš padarīs vēl spožāku tās mirdzošo oreolu. - Šķita, ka Tajs uzmet īsu mirkli cilvēkam ar kameru - nu ko, vai būs labi? Tad viņa skatiens atkal pievērsās zālei. - Paldies jums visiem par uzcītīgo darbu, un novēlu kārtīgi izklaidēties!
Taja seja nozuda, uz ekrāna atkal parādījās digitālais saulriets. Mēja papļāpāja ar savas grupas jauniņajiem; daži no viņiem, pirmoreiz noklausījušies Taja uzrunu tiešsaistē, bija tuvu eiforijai. Mēja nofotografēja viņus un ielika bildi Zing plūsmā ar komentāru: Satraucošs brīdis!
Aizgājusi pēc otras vīna glāzes, Mēja brīdi domāja, kā paņemt to bez apakšā paliktās salvetes, no kuras nav nekādas jēgas, tikai lieka draza kabatā. Piepeši viņa ieraudzīja Kaldenu, kurš sēdēja kāpņu telpas patumšā, tieši uz pakāpieniem. Mēja sāka lavierēt cauri drūzmai uz viņa pusi. Ieraudzījis nācēju, Kaldens manāmi atplauka.
- 0! Sveika! - viņš iesaucās.
- Un tas ir viss?
- Piedod! - Viņš paspēra soli uz priekšu, lai viņu apskautu.
Mēja atkāpās. - Kur tu biji?
- Kur es biju?
- Tu pazudi uz divām nedēļām, - viņa pārmeta.
- Tik ilgi? Nevar būt. Es tepat vien biju. Kādu dienu biju aizgājis pie tevis, bet tu izskatījies ļoti aizņemta.
- Tu biji atnācis uz KP?
- Jā, bet negribēju tevi traucēt.
- Un nevarēji atsūtīt man kādu ziņu?
- Es nezinu tavu uzvārdu. - Viņš pasmaidīja tā, it kā zinātu daudz vairāk, nekā ļāva noprast. - Un kāpēc tu mani nesameklēji?
- Es arī nezinu tavu uzvārdu. Un tāds Kaldens nekur neparādās.
- Patiešām? Kā tu to rakstīji?
Mēja sāka uzskaitīt visas izmēģinātās versijas, bet Kaldens viņu pārtrauca.
- Kāda tam vairs nozīme? Mēs abi nošāvām greizi, bet nu esam šeit.
Mēja atkāpās un noskatīja viņu no galvas līdz kājām, cerēdama ieraudzīt kādu apliecinājumu tam, ka viņš ir reāla persona - reāls sfērists, reāls cilvēks. Kaldens atkal bija ģērbies piegulošā kreklā ar garām piedurknēm, šoreiz ar tievām horizontālām svītrām zaļos, sarkanos un brūnos toņos, un šaurās melnās biksēs, kurās viņa kājas līdzinājās apvērstam V burtam.
- Tu taču te strādā, vai ne? - Mēja pajautāja.
- Protams. Kā tad es būtu ticis iekšā? Te ir laba drošības sistēma. It īpaši tajās reizēs, kad mums ir tik izcili viesi. - Viņš norādīja uz kongresmeni, kura patlaban atstāja autogrāfu kāda planšetē.
- Izskatās, ka tu grasies iet prom.
- Vai tad? Nebūt ne. Es vienkārši atradu sev ērtu stūrīti. Man patīk šādos pasākumos sēdēt maliņā. Patīk arī tas, ka man ir nodrošināts atkāpšanās ceļš. - Viņš pabakstīja ar īkšķi sev pār plecu, norādot uz kāpnēm.
- Labi, ka priekšnieki mani redzēja, - Mēja sacīja. - Tas bija pats galvenais. Vai tev arī vajag atrādīties kādam bosam vai tādā garā?
- Bosam? - Brīdi Kaldens raudzījās tā, it kā viņa būtu pateikusi kaut ko zināmā, tomēr nesaprotamā valodā.
- Jā. - Viņš pamāja ar galvu. - Es pacentos, lai viņi mani redzētu.
- Vai tu man esi teicis, ar ko šeit nodarbojies?
- Nezinu. Vai esmu? Paskaties uz to cilvēku.
- Kuru cilvēku?
- Nav svarīgi. - Šķita, ka Kaldens jau ir aizmirsis, ko gribēja viņai parādīt. - Tātad tu strādā Sabiedriskajās Attiecībās?
- Nē. Klientu Pieredzē.
Kaldens piešķieba galvu. - Ak tā. Nūja. Es jau to zināju, - viņš nedroši teica. - Vai sen jau?
Mēja neviļus iesmējās. Viņš noteikti mita kādā citā dimensijā. Šķita, ka viņa prātam ir visai vāja saikne ar paša ķermeni, nemaz nerunājot par realitāti.
- Piedod! - Kaldens pievērsa viņai pārsteidzoši atklātu seju ar dzidri brūnām acīm. - Es gribu atcerēties visu, ko par tevi zinu. Cerēju, ka tevi te satikšu.
- Un cik ilgi tu te strādā? - pajautāja Mēja.
- Es? Hm... - Viņš pakasīja pakausi. - īsti nezinu. Jau labu laiku.
- Mēnesi? Gadu? Sešus gadus? - Mēja nodomāja, ka viņš varētu būt viegli ķerts zinātnieks.
- Sešus? - viņš pārjautāja. - Tas jau būtu no paša sākuma. Tev šķiet, ka es varētu būt nostrādājis šeit sešus gadus? Es negribu izskatīties tik vecs. Vai tas ir sirmo matu dēļ?
Mēja nezināja, ko lai saka. Protams, tas bija sirmo matu dēļ. - Aiziesim pēc kāda dzēriena?
- Aizej viena pati, - Kaldens atteica.
- Baidies atstāt savu slēptuvi?
- Nē, vienkārši nejūtos īpaši sabiedrisks.
Mēja aizgāja līdz galdam, kur gaidīja pārsimt pilnu vīna glāžu.
- Mēja?
Pagriezusies viņa ieraudzīja Deinu un Hileriju, kuras konstruēja Stentonam batiskafu. Mēja bija iepazinusies ar abām sievietēm pirmajā dienā un kopš tā laika sekoja līdzi viņu jaunumiem, kas parādījās otrajā displejā vismaz trīs reizes dienā. Darbs tuvojās beigām, jau pēc dažām nedēļām Stentons varēs nolaisties Marianas dziļ-vagā.
- Es sekoju līdzi jūsu darbam, - Mēja teica. - Apbrīnojams aparāts. Vai būvējat to šeit?
Mēja atskatījās, lai pārbaudītu, vai Kaldens vēl ir turpat.
- Jā, kopā ar “Projekta 9” puišiem, - sacīja Hilerija, norādot uz kādu nezināmu parka daļu. - Drošāk to būvēt šeit, lai pasargātu mūsu izgudrojumus.
- Mūsu batiskafs būs pietiekami liels, lai ar to varētu pacelt dažādus dziļūdens dzīvniekus, - Deina paskaidroja. - Agrāk tas nebija iespējams.
- Vai pašas laidīsieties lejā?
Abas sievietes iesmējās. - Nē, - Hilerija atbildēja.
- Tur ir tikai viena vieta, un tā paredzēta Tomam Stentonam.
Deina pašķielēja uz Hileriju un steigšus piebilda:
- Batiskafs ar vairākām vietām būtu pārāk dārgs prieks.
- Nūja, - Hilerija piekrita. - To jau es gribēju teikt.
Kad Mēja atgriezās kāpņu telpā ar divām glāzēm vīna,
Kaldens vēl bija turpat, arī nez kur dabūjis divas pilnas glāzes.
- Kāds nāca garām ar paplāti. - Viņš piecēlās kājās.
Viņi bridi pastāvēja, turot vīnu abās rokās, Mēja nespēja izdomāt neko labāku kā saskandināt visas četras glāzes, un to viņi ari izdarīja.
- Es satiku tās meitenes, kas būvē batiskafu, - Mēja paskaidroja. - Vai tu viņas pazīsti?
Kaldens pārgrieza acis. Tas bija pārsteidzoši, “Sfērā” tā neviens nedarīja.
- Kas ir? - Mēja vaicāja.
- Nekas. Kā tev patika šīsdienas pasākums? - viņš pajautāja.
- Tu domā Santosu? Jā, ļoti iedvesmojoši. - Mēja uzmanīgi izvēlējās vārdus. - Tas noteikti būs nozīmīgs... hm... moments demokrātijas vēst... - Ieraudzījusi Kal-dena smīnu, viņa aprāvās. - Kas ir?