- Un kāpēc to glabā šeit, nevis mākoni vai kaut kur tuksnesī?
- Daži cilvēki vēlas, lai viņu pelnus izkaisa vējā, bet citiem tīk gulēt netālu no mājām.
Mēja īsti nesaprata, ko viņš ar to grib teikt, bet negribēja to atzīt. - Un tās caurules ir elektrībai?
Kaldens pavēra muti, bet neko neteica, tikai pasmaidīja. - Nē, tajās ir ūdens. Lai dzesētu procesorus, vajag tonnām ūdens, kas plūst pa šo cauruļu sistēmu. Miljoniem galonu ūdens mēnesī. Vai gribi redzēt Santosas telpu?
Viņš aizveda Mēju uz identisku telpu, kur centrālo vietu ieņēma tāds pats milzu konteiners. - Šis bija paredzēts kādam citam, bet tad uzradās Santosa un to atdeva viņai.
Mēja bija sarunājusi jau pietiekami daudz muļķību, arī vīns lika sevi manīt, tālab viņa paturēja pie sevis pārējos jautājumus, teiksim - kāpēc tas viss aizņem tik daudz vietas? Un kāpēc vajag tik daudz ūdens? Un kas būs, ja vēl kaut simt cilvēku gribēs saglabāt ikvienu savas dzīves mirkli? Tagad noteikti sāksies īsts caurredzamības bums, miljoniem cilvēku lūgsies, lai viņiem dod šādu iespēju. Bet kā lai to izdara, ja pat viena dzīve aizņem tik daudz vietas? Kur lai liek visus tos milzīgos sarkanos konteinerus?
- Pagaidi! Tūlīt kaut kas notiks. - Kaldens saņēma viņu aiz rokas un aizveda atpakaļ uz Stjūarta telpu. Viņi apstājās un ieklausījās agregāta dūkoņā.
- Jau notika? - pajautāja Mēja. Viņu satrauca Kal-dena rokas pieskāriens, viņa maigā delna un garie, siltie pirksti.
Kaldens uzrauca uzacis - pagaidi mazliet!
Piepeši kaut kur virs galvas atskanēja skaļš troksnis, nepārprotama plūstoša ūdens skaņa. Mēja pavērās augšup un nodomāja, ka tas tūlit gāzīsies viņiem uz galvas, bet tad saprata, ka ūdens plūst pa caurulēm uz Stjūarta aparāta pusi, dzesējot visu, ko viņš bija darījis un redzējis.
- Skaista skaņa, vai ne? - Kaldens pavērās uz Mēju tā, it kā gribētu atgriezties tajā pagātnes brīdī, kad viņa nelikās tik efemēra.
- Skaista gan, - viņa piekrita. Un tad, tāpēc ka viņu tīkami šūpoja izdzertais vīns un Kaldens tikko bija turējis viņas roku, un plūstošā ūdens skaņā bija kaut kas atbrīvojošs, viņa saņēma Kaldena seju plaukstās un noskūpstīja viņu uz lūpām.
Viņš uzmanīgi uzlika rokas Mejai uz vidukļa, skarot to ar pašiem pirkstu galiem, it kā viņa būtu baloniņš, kurš varētu kuru katru brīdi pārsprāgt. Kādu brīdi viņa lūpas bija pasīvas, kā sastingušas pārsteigumā, un Mēja nodomāja, ka ir pieļāvusi briesmīgu kļūmi. Tad, it kā signālu un komandu plūsma beidzot būtu saniegusi Kaldena smadzeņu garozu, tās atdzīvojās un kaislīgi viņai atbildēja.
- Pagaidi! - Viņš atkāpās un norādīja uz sarkano Stjūarta konteineru, tad saņēma Mēju aiz rokas un izveda šaurā gaitenī, kur viņi vēl nebija bijuši. Tas bija neapgaismots, un drīz vien tumsu nespēja kliedēt ari Stjūarta prožektori.
- Nu gan man ir bail, - Mēja sacīja.
- Esam gandrīz klāt, - viņš atteica.
Nošņirkstēja tērauda durvis, un skatienam atklājās
milzīga telpa, kuru apgaismoja vāja, zilgana gaisma. Sekojot Kaldenam, Mēja nokļuva tādā kā lielā alā ar trīsdesmit pēdas augstiem velvētiem griestiem.
- Kas šī par vietu? - viņa pajautāja.
- Kādreiz te sāka būvēt metro, - Kaldens paskaidroja. - Pēc kāda laika darbi tika pārtraukti, un tagad tas ir savāds cilvēka roku darba un īstas alas hibrīds. Vai redzi stalaktītus?
Viņš norādīja uz stalagmītiem un stalaktītiem, un Mēja nodomāja, ka milzīgais tunelis līdzinās mutei ar nelīdzenu zobu rindām.
- Uz kurieni tas ved?
- Tas ir savienots ar tuneli zem līča, - atteica Kaldens. - Esmu nogājis pa to aptuveni pusjūdzi, tālāk kļūst pārāk slapjš.
No savas vietas viņi redzēja seklu melna ūdens lāmu, kas bija sakrājusies uz tuneļa grīdas.
- Domāju, ka šeit nokļūs nākotnes stjūarti, - viņš sacīja. - Tūkstošiem jaunu Stjūarta sekotāju, droši vien krietni mazāki. Esmu pārliecināts, ka drīz vien šie konteineri nebūs lielāki par cilvēku.
Brīdi viņi skatījās uz tuneli, un Mēja iztēlojās sarkanu tērauda konteineru virkni, kas stiepjas tālumā, līdz izzūd tumsā.
Kaldens paskatījās uz Mēju. - Tu nedrīksti nevienam stāstīt, ka es tev to rādīju.
- Es nestāstīšu. - Lai turētu šo solījumu, viņai būs jāmelo Enijai, bet tobrīd šķita, ka tas nav nekas īpašs.
Viņa gribēja vēlreiz noskūpstīt Kaldenu un, atkal saņēmusi viņa seju plaukstās, pievilka sev tuvāk. Pavērusi lūpas pretī viņējām, Mēja aizvēra acis un iztēlojās garo alu ar zilganu gaismu augšā un melnu ūdeni apakšā.
Tad šajā tumsībā, tālumā no Stjūarta, Kaldens pārvērtās, viņa rokas kļuva drošākas un stiprākas. Viņš apskāva Mēju, un lūpas atrāvās no viņas mutes, šķērsoja vaigu un brīdi kavējās uz kakla, tad paslīdēja augšup līdz ausij, apdvešot to ar karstu elpu. Mēja centās neatpalikt. Rokas atlaida viņa galvu un sāka iepazīt kaklu un muguru, tomēr Kaldens vadīja Mēju, viņam bija savi nodomi. Uzlicis labo roku Mejai uz krustiem, viņš pievilka viņu sev klāt, un viņa sajuta stingru, uzstājīgu spiedienu pavēderē.
Piepeši viņa atrāvās no zemes. Kaldens pacēla viņu uz rokām un nesa, un Mēja apķēra viņu ar kājām. Kaldens mērķtiecīgi soļoja uz kādu vietu viņai aiz muguras. Uz brīdi viņa atvēra acis, tad atkal aizvēra, nevēlēdamās zināt, uz kurieni viņu nes; Mēja uzticējās Kaldenam, tomēr apzinājās, cik tas ir vieglprātīgi - tik dziļi pazemē uzticēties cilvēkam, kuru viņa nevarēja sameklēt, kuram pat nezināja uzvārdu.
Pēc brīža Kaldens sāka laist viņu lejup, un Mēja saspringa, gaidot, ka tūlīt saskarsies ar alas akmens grīdu. Sajutusi zem sevis kaut ko mīkstu, līdzīgu matracim, Mēja atvēra acis. Viņi atradās kaut kādā nišā, vēl vienā alā, kas bija izveidota sienā dažas pēdas virs grīdas. Tā bija pilna ar segām un spilveniem, uz kuriem Kaldens bija viņu noguldījis.
- Vai tu šeit guli? - viņa pajautāja, satraukuma un vīna iespaidā domādama, ka tas ir gandrīz vai loģiski.
- Dažreiz. - Viņš atkal apsvilināja viņas ausi ar savu elpu.
Mēja atcerējās par kondomiem, kurus viņai iedeva doktores Viljalobosas klīnikā. - Man kaut kas ir.
- Tas labi. - Viņš paņēma vienu un pārplēsa iepakojumu, kamēr Mēja nolaida viņam bikses.
Divās straujās kustībās Kaldens norāva viņai bikses un biksītes. Nometis tās malā, viņš uzlika rokas Mejai uz gurniem un iespieda seju viņai vēderā, pirksti sāka slīdēt uz augšu un uz iekšu.
- Nāc pie manis, - viņa sacīja.
Kaldens paklausīja un izelpoja viņai pie auss: - Mēja...
Viņa vairs nespēja formulēt vārdus.
- Mēja... - viņš atkārtoja, un viņa sašķīda sīkās druskās.
Pamodusies savā kopmītnes istabiņā, Mēja nodomāja, ka tas viss bija tikai sapnis: pazemes gaņģi, ūdens, sarkanie konteineri, roka viņai uz krustiem un tad gulta, spilveni, liela ala un mazāka - nekas no tā visa nelikās iespējams. Tie bija tipiski sapņu rekvizīti, nejaušu detaļu savārstījums, pilnīgi neiespējams reālajā pasaulē.
Bet piecēlusies, noskalojusies dušā un apģērbusies, Mēja saprata, ka viss bija noticis tieši tā, kā viņa atcerējās. Viņa bija skūpstījusies ar cilvēku, vārdā Kaldens, par kuru tikpat kā neko nezināja, un viņš bija ne vien izvadājis viņu pa ļoti slepenām vietām, bet arī aizvedis uz kādu tumšu elles priekškambari, kur viņi bija uz vairākām stundām atslēgušies no realitātes un pēdīgi aizmiguši.
Viņa piezvanīja Enijai. - Es ar viņu pārgulēju.
- Ar ko? Ar to veco?
- Viņš nav vecs.
- Viņam nebija pelējuma smakas? Kardiostimulatora vai pamperu? Tikai nesaki, ka viņš uz tevis nomira.