Otrdienas pēcpusdienā, kad Mēja centās pārsniegt 1800 punktu robežu, komentējot IntraSfērā simtiem fotogrāfiju un ziņu, viņa ieraudzīja telpas otrā galā kādu stāvu. Tas bija vīrietis, ģērbies tādā pašā svītrainā kreklā, kāds bija Kaldenam pēdējā tikšanās reizē. Viņš bija atslējies pret durvju stenderi, sakrustojis rokas uz krūtīm un mazliet piešķiebis galvu, it kā īsti nesaprastu, kas notiek viņa acu priekšā, vai nespētu tam noticēt. Mēja bija pārliecināta, ka tas ir Kaldens, un viņai aizrāvās elpa. Nepaguvusi apvaldīt pirmo impulsu, Mēja pamāja viņam, un viņš atbildēja, neuzkrītošā žestā paceļot roku tikai mazliet virs vidukļa.
“Mēja,” austiņās atskanēja viņas balss.
Tajā bridi stāvs durvīs pagriezās un devās prom.
“Mēja,” balss neatlaidās.
Viņa norāva austiņas un teciņus metās uz durvju pusi, bet vīrietis jau bija nozudis. Mēja aizgāja lidz tualetei, kur bija satikusi Kaldenu pirmo reizi, bet tur neviena nebija.
Kad Mēja atgriezās savā vietā, viņas krēslā sēdēja Frensiss.
- Es joprojām ļoti nožēloju, - viņš sacīja.
Mēja nopētīja viņa biezās uzacis, kuģa ķīlim līdzīgo degunu, biklo smaidu un nopūtās, sapratusi, ka tā smaida cilvēks, kurš nekad nav īsti pārliecināts, vai ir sapratis joku. Tomēr pēdējās dienās Mēja bija domājusi par Fren-sisu kā pilnīgu pretstatu Kaldenam. Kaldens bija kā rēgs, kurš grib, lai viņu vajā, bet Frensiss - vienmēr pieejams, bez mazākās noslēpuma ēnas. Dažos vājuma brīžos viņa bija domājusi, kā rīkosies nākamajā tikšanās reizē. Vai pieņems Frensisa gatavību būt līdzās, to vienkāršo faktu, ka viņš vēlas būt Mejas tuvumā? Šis jautājums nedeva viņai mieru jau dienām ilgi, bet atbildi viņa uzzināja tikai tagad. Nē, viņš Mejai joprojām riebās. Riebās viņa biklums, viņa uzbāzība. Viņa lūdzošā balss. Viņa zādzība.
- Vai izdzēsi ierakstu? - viņa pajautāja.
- Nē, - Frensiss atteica. - Tu taču zini, ka es nevaru to izdarīt. - Viņš pasmaidīja un sagrozījās krēslā, domādams, ka viss atkal ir kārtībā. - Es atbildēju tavā vietā uz kādu IntraSfēras aptaujas jautājumu. Tu taču atbalsti “Sfēras” palīdzību Jemenai, vai ne?
Mēja iztēlojās, kā iegāž ar dūri viņam pa seju.
- Lūdzu, ej prom, - viņa sacīja.
- Nomierinies, Mēja! Neviens to video nav redzējis. Tā ir tikai sīka datu arhīva daļiņa, viens no desmittūkstoš ierakstiem, kuri nokļūst tur katru dienu. Turklāt tikai “Sfēras” ietvaros - pārējā pasaule ik dienu papildina to par veselu miljardu.
- Es negribu, lai tas būtu viens no šī miljarda.
- Tu labi zini, ka tīri tehniski šis video vairs nepieder mums un es pat pie labākās gribas nevarētu to izdzēst. Tas ir tāpat kā ar jaunākajiem notikumiem - tie nepieder mums pat tad, ja notiek ar mums. Vēsture nav mūsu privātīpašums. Tagad šis ieraksts ir dala no kopējā arhīva.
Mejai šķita, ka tūlīt eksplodēs galva, viņa tik tikko valdījās, lai neiecirstu Frensisam pliķi. - Man ir jāstrādā. Vai tu, lūdzu, varētu iet prom?
Acīmredzot viņš beidzot bija aptvēris, ka Mēja nevar viņu ciest un negrib redzēt savā tuvumā. Viņa sejā atspoguļojās aizvainojums, skatiens pievērsās kurpju purngaliem. - Vai zini, ka mans projekts guva atzinību Vegasā?
Uz brīdi Mejai kļuva viņa žēl. Frensiss bija nelaimīgs puisis, kuram nebija bijusi normāla bērnība. Droši vien viņš no mazām dienām centās visiem izpatikt - vieniem, otriem, trešajiem audžuvecākiem, kuriem nenāca ne prātā atstāt viņu pie sevis.
- Ļoti labi, Frensis. - Cerēdama viņu nomierināt un beidzot ķerties pie darba, Mēja piebilda: - Tu izglābsi ne vienu vien dzīvību.
Frensisa seja izplūda smaidā. - Iedomājies - pēc pusgada darbs būs galā un programmu varēs ieviest praksē, aptverot pilnīgi visus bērnus! Mēs vienmēr zināsim, kur viņi ir, bērniem vairs nekas nedraudēs. Stentons pats man to teica. Vai zināji, ka viņš bija ienācis pie manis laboratorijā? Viņam ir radusies personiska interese par šo projektu. Un mēs droši vien mainīsim nosaukumu -tagad to sauks Autenjun. Saprati, ja? AutenTu, Autenjun?
- Lieliski, Frensis! - Mēja izjuta teju vai fizisku līdzjūtības uzplūdu, savdabīgu empātijas, žēluma un pat apbrīna sajaukumu. - Parunāsim vēlāk.
Pēdējās nedēļās šādi sasniegumi kļuva par pārsteidzoši biežu parādību. Visi runāja, ka “Sfēra” ar Stentonu priekšgalā grasās pilnībā pārņemt Sanvinčenco savā ziņā. Tas bija gluži loģiski, ņemot vērā, ka uzņēmums finansēja un pilnveidoja lielāko daļu pilsētas labierīcību. Klīda valodas, ka “Projekta 9” pētnieki ir atklājuši iespēju lietderīgi izmantot miega stundas, aizstājot sapņu bezjēdzīgo jūkli ar metodisku domāšanu un reālu problēmu risināšanu. Kāda cita sfēristu komanda bija gandrīz izgudrojusi, kā neitralizēt tornādo vēl tā veidošanās procesā. Tomēr visu iecienītākais projekts, pie kura strādāja jau mēnešiem ilgi, bija Sahāras smilšu graudiņu skaitīšana. Vai tas kādam ir vajadzīgs? Neviens īsti nezināja, kāda tam jēga, un Gudrie to uzskatīja par savdabīgu joku. Kā teica projekta iniciators Stentons, zinātne šajā gadījumā nav galvenais - viņu primārais mērķis esot noskaidrot, vai tas vispār ir iespējams, lai gan par to nebija nekādu šaubu, ņemot vērā, ka skaitīšanai tika izmantoti vienkārši algoritmi. Mēja un lielākā daļa citu sfēristu uzskatīja to par spēka demonstrāciju, apliecinājumu, ka ar “Sfēras” gribas, spēju un finanšu potenciālu var rast atbildi uz visiem jautājumiem. Tā nu rudenī ar zināmu pompu - process tika tīši ievilkts, jo pati skaitīšana ilga tikai trīs nedēļas, - tika publiskots Sahāras smilšu graudiņu skaits, komiski liels skaitlis, kurš vismaz pagaidām nozīmēja tikai to, ka “Sfēra” ir turējusi vārdu. Viņi vienmēr paveic iecerēto, un tas notiek pārsteidzoši ātri un efektīvi.
Bet galvenais sasniegums, par kuru pats Beilijs ziņoja ik pēc pāris stundām, bija tas, ka ASV un visā pasaulē strauji pieauga caurredzamo politiķu skaits. Gandrīz visi uzskatīja to par neatgriezenisku tendenci. Kad Santosa bija pavēstījusi par savu nodomu un šī ziņa parādījās visos masu medijos, tas neizraisīja gaidīto eksploziju, bet tad cilvēki sāka viņu vērot un saprata, ka tas nav nekāds joks. Santosa tik tiešām sniedza iespēju sekot līdzi visām viņas dienas gaitām, un skatītāju skaits strauji pieauga. Santosa ik dienu publiskoja savu dienaskārtību, un jau otrajā nedēļā miljoniem cilvēku skatījās viņas tikšanos ar grupu lobētāju, kuri gribēja veikt urbumus Aļaskas tundrā. Santosa atturējās no tukšas moralizēšanas, bet ieturēja stingru pozīciju, atklāti uzdodot jautājumus, kurus parasti apspriež aiz slēgtām durvīm, un visi ar aizrautību un pat sajūsmu vēroja notiekošo.
Trešajā nedēļā jau divdesmit viens ASV tautas pārstāvis bija lūdzis “Sfēras” atbalstu, lai sekotu Santosas piemēram. Viņu vidū bija Sarasotas mērs, Havaju salu senators un - kā gan citādi! - abi Kalifornijas senatori. Arī Sanhosē pilsētas padome pilnā sastāvā un Kanzasas štata pilsētas Independensas administrācijas vadītājs. Gudrie ziņoja par katru jaunpienācēju un sasauca ārkārtēju preses konferenci, lai pienācīgi atspoguļotu šo nozīmīgo brīdi. Pirmā mēneša beigās “Sfēra” bija saņēmusi tūkstošiem pieteikumu no visas pasaules. Stentons un Beilijs paziņoja, ka jūtas pārsteigti, glaimoti un saviļņoti, bet neesot tam gatavi - pagaidām “Sfēra” nevarot apmierināt visus gribētājus, bet darīšot visu iespējamo, lai tas notiktu tuvākajā laikā.