Strauji auga pieprasījums pēc Viziera kamerām, kuras vēl nebija pieejamas ierindas patērētājiem. Guandunas provincē Ķīnā sākās drudžaina rosība - kameru ražotāji ieviesa papildu maiņas un sāka būvēt otru rūpnīcu, lai četrkāršotu ražošanas jaudu. Katru reizi, kad kāds tautas pārstāvis bija ieguvis kameru un kļuvis caurredzams, Stentons informēja sabiedrību, šis notikums tika pienācīgi atzīmēts un skatītāju skaits pieauga. Piektās nedēļas beigās visā pasaulē - sākot ar Linkolnu un beidzot ar Lahoru - bija jau 16 188 caurredzami politiķi, un gaidīšanas saraksts kļuva aizvien garāks.
Pārējie politiķi izjuta pieaugošu spiedienu. Eksperti un vēlētāji uzdeva viņiem visai loģisku un uzstājīgu jautājumu: ko jūs slēpjat, ja vēl neesat caurredzami? Daži pilsoņi un eksperti iebilda, atgādinot par tādu jēdzienu kā privātums. Viņi apgalvoja, ka pārvaldes aparāts nevar darboties pilnīgi atklāti drošības un efektivitātes apsvērumu dēļ, bet šie argumenti tika satriekti pīšļos un caurredzamība turpināja savu uzvaras gājienu. Ar ko gan tu nodarbojies, ja nevari to darīt visu acu priekšā?
Bija vērojama vēl kāda pārsteidzoša tendence, tāds kā poētisks taisnības triumfs: katru reizi, kad kāds atkal sacēla brēku par “Sfēras” monopolu un AutenTu lietotāju personisko datu negodīgu monetizāciju vai izteica vēl kādas paranoidālas un nepamatotas apsūdzības, drīz vien atklājās, ka šis cilvēks ir noziedznieks vai izvirtulis. Viens izrādījās saistīts ar teroristu tīklu Irānā, kāds cits pirka bērnu pornogrāfiju. Katru reizi jaunākajās ziņās parādījās viens un tas pats sižets: izmeklētāji iznes no viņu mājām datorus, kuri bija izmantoti nelegālu un amorālu datu meklēšanai un saglabāšanai. Un tas bija gluži loģiski. Tikai pilnīgs morāls kroplis var stāties ceļā perfektai pasaules pilnveidošanai.
Pēc dažām nedēļām necaurredzamie politiķi un amatpersonas jau bija teju vai pāriju statusā. Caurredzamie bija gatavi tikties ar viņiem tikai visas tautas acu priekšā, un tā viņi tika atstumti malā. Vēlētāji domāja, ka viņiem ir kaut kas slēpjams, un viņu liktenis nākamajās vēlēšanās jau bija tikpat kā izlemts. Tikai retais uzdrīkstēsies balotēties bez tiešsaistes kameras, un visi uzskatīja, ka tas nekavējoties un uz visiem laikiem cels tautas pārstāvju morālo līmeni. Drīz vairs neviens politiķis nevarēs izvairīties no atbildības par savu rīcību, jo viņu vārdi un darbi būs visiem zināmi, dokumentēti, neapšaubāmi. Vairs nebūs nekādu tumšu darījumu kuluāros, tikai atklātība un spoža gaisma.
Caurredzamībai neizbēgami bija jāienāk arī pašā “Sfērā”, jaunajai tendencei strauji izplatoties tautas pārstāvju vidū, gan paši sfēristi, gan plašāka sabiedrība sāka vaicāt: “Un kā ir ar pašu “Sfēru”?” - “Jā,” atbildēja Beilijs. “Mēs arī esam par pilnīgu atklātibu un skaidrību.” Tā sākās pašas “Sfēras” caurredzamības kampaņa, kuras pirmais solis bija tūkstoš Viziera kameru uzstādīšana. Vispirms tās izvietoja atpūtas telpās, kafetērijās un parka teritorijā, bet, kad Gudrie bija izvērtējuši iespējamos draudus uzņēmuma intelektuālajam īpašumam, tās tika uzstādītas arī gaiteņos, birojos un pat laboratorijās. Tomēr pārklājums bija nepilnīgs - daudzas konfidenciālas vietas joprojām bija nepieejamas, kameru nebija arī tualetēs un citās privātās telpās, bet visumā parks pēkšņi kļuva atvērts miljardiem lietotāju, un “Sfēras” uzticamie fani, kurus iepriekš intriģēja tās noslēpumainības aura, nu jutās pietuvināti vai pat piederīgi šai atvērtajai, viesmīlīgajai pasaulei.
Mejas darbavietā tika uzstādītas astoņas Viziera kameras. Pēc pāris stundām katram no viņiem tika izsniegts vēl viens displejs, kurā varēja vērot visu parkā izvietoto kameru videoplūsmu. Ikviens nu varēja paskatīties, vai ir brīvs viņa iemīļotais galdiņš Stikla Ēstuvē, cik cilvēku ir fitnesa klubā un kāda līmeņa spēlētāji šobrīd spārda bumbu kikbola laukumā. Mēja bija pārsteigta par to, cik ļoti visus interesē “Sfēras” dzīve. Jau pēc dažām stundām viņa saņēma ziņas no vidusskolas un koledžas laika draugiem, kuri nu varēja vērot viņu darba vietā. Mejas fizkultūras skolotājs, kurš reiz uzskatīja, ka viņai nav gana nopietna pieeja Prezidenta fiziskās sagatavotības testam, tagad jūsmoja: Priecājos redzēt tevi tik nopietni strādājam, Mēja! Kāds puisis, ar kuru viņa neilgi bija satikusies koledžas laikā, rakstīja: Vai tu visu laiku tur sēdi?
Mēja sāka rūpīgāk ģērbties un piedomāt, kur un kā pakasās, kad un kā šņauc degunu. Bet tā bija pozitīva domāšana, pozitīvs stimuls. Zinādama, ka “Sfēra” ir vienā mirklī pārtapusi par visvairāk vēroto darbavietu pasaulē un visi uz viņu skatās, Mēja īpaši skaidri apzinājās, cik radikāli ir mainījusies viņas dzīve tikai dažu mēnešu laikā. Vēl pirms trim mēnešiem viņa dzīvoja savas bērnības pilsētiņā, par kuru neviens nebija dzirdējis, un strādāja vietējā komunālajā dienestā, bet tagad sazinājās ar klientiem visā pasaulē, izmantoja sešus displejus, pastāvīgi apmācīja iesācējus un jutās tik vajadzīga, augstu novērtēta un intelektuāli stimulēta, kā nekad nebija cerējusi justies.
Turklāt “Sfēras” tehnoloģijas ļāva viņai ietekmēt notikumus, jā, pat glābt dzīvības teju visās pasaules malās. Torīt, piemēram, Mēja izlasīja kādas koledžas laika draudzenes Taņas Švarcas aicinājumu atbalstīt viņas brāļa iniciatīvu. Gvatemalā bija vērojama astoņdesmito gadu terorisma atmoda, un kāds paramilitārs grupējums uzbruka ciematiem un sagūstīja jaunas sievietes. Vienai no viņām - Anai Marijai Hererai - bija izdevies aizbēgt un pavēstīt pasaulei par rituālām izvarošanām, mazgadīgām seksa verdzenēm un nepakļāvīgo gūstekņu slepkavībām. Skolas laikā Taņa nebija īpaša aktīviste, bet tagad rakstīja, ka šie šausmu stāsti esot pamudinājuši viņu rīkoties, un aicināja visus draugus un paziņas atbalstīt kampaņu “Mēs tevi dzirdam, Ana Marija”. “Parādīsim Anai, ka viņai ir draugi visā pasaulē, kuri nesamierināsies ar šādu patvaļu,” bija teikts Taņas aicinājumā.
Mēja aplūkoja Anas Marijas fotogrāfiju. Jaunā sieviete sēdēja uz saliekamā krēsla baltā telpā un ar tukšu skatienu raudzījās objektīvā, turot klēpi kādu nezināmu bērnu. Lidzās fotogrāfijai bija smaidiņš ar vārdiem “Es dzirdu tevi, Ana Marija”; tas aicināja pievienoties viņas atbalstītāju sarakstam. Mēja pievienojās. Vēl Taņa rakstīja, ka ļoti svarīgi ir ari paust nosodījumu paramilitāris-tiem. Zem Anas Marijas portreta bija vēl viena, miglaina fotogrāfija - grupa vīriešu dažnedažādās armijas drēbēs soļo pa džungļu biezokni. Bēdīgā sejiņa līdzās fotogrāfijai vēstīja; “Mēs nosodām Centrālās Gvatemalas drošības spēkus.” Mēja brīdi vilcinājās, apzinoties, ka vēršanās pret izvarotājiem un slepkavām ir gana nopietns solis, bet viņai vajadzēja paust savu nostāju. Kad viņa pēdīgi to izdarīja, uz displeja izlēca automātiska pateicība un informācija, ka Ana Marija nu ir saņēmusi 24 726 priecīgās, bet paramilitāristi - 19 282 bēdīgās sejiņas. Taņa rakstīja, ka priecīgās sejiņas tiek pārsūtītas uz Anas Marijas tālruni, bet viņas brālis vēl neesot izdomājis, kā nogādāt bēdīgās sejiņas Centrālās Gvatemalas drošības spēkiem.
Kādu bridi Mēja jutās gluži kā uzvilkta stiga, apzinoties ne tikai to, ka varētu būt ieguvusi bīstamus ienaidniekus Gvatemalā, bet ari to, ka šo drosmīgo soli redzēja tūkstošiem Viziera vērotāju. Tas pacēla viņu jaunā pašapziņas līmenī, ļāva izjust savu spēku. Viņa nolēma mazliet izlocīt kājas un aiziet uz tualeti, lai noskalotu seju ar aukstu ūdeni. Tualetē iezvanījās tālrunis. Nezināms zvanītājs.