Tūlīt parādījās Enijas atbilde: Un kā tad viņu sauc?
- Tas gan ir kaut kas - tā vienkārši sarakstīties ar Eniju Elertoni, - sacīja Džīna, izlasījusi ziņu.
- Jā gan, - Mēja piekrita un uzrakstīja atbildi. Neteikšu.
Džīna izlasīja ari to. Gandrīz šķita, ka viņu īpaši neinteresē šīs sarakstes saturs, galvenais bija tas, ka tā notiek viņas acu priekšā. - Un jūs tā vienkārši tērzējat par šo un to?
- Ne jau nu visu dienu. - Mēja centās mīkstināt iespaidu.
- Patiešām? - Džīnas sejā ievilkās bikls smaids.
Uz ekrāna atkal izlēca Enijas ziņa. Kā tā - neteiksi? Pasaki tūlīt pat!
- Piedod! Mēs tūlīt beigsim, - Mēja noteica un uzrakstīja: Nē. Tu sāksi viņu terorizēt.
Atsūti fotogrāfiju, uzrakstīja Enija.
Nē. Bet man ir viena, Mēja uzrakstīja otrus neizbēgamos melus. Viņai patiešām bija Kaldena fotogrāfija, un, kad viņa saprata, ka var teikt Enijai patiesību, nepasakot visu līdz galam, un tas līdz ar meliem par uzvārdu ļaus viņai ari turpmāk tikties ar šo cilvēku, kurš, ļoti iespējams, ir bīstams “Sfērai”, viņa nešaubījās, ka izmantos šos melus, lai iegūtu vairāk laika - vairāk laika kustēties vienā ritmā ar Kaldenu, mēģināt noskaidrot, kas viņš ir un ko no viņas vēlas.
Nofotografēju viņu procesā, Mēja uzrakstīja. Veicu sejas identifikāciju, viss saskan.
Paldies Dievam. Bet tu tomēr esi kuce.
Izlasījusi Enijas ziņu, Džīna kļuva tramīga, piere norasoja ar sviedriem. - Varbūt pabeigsim vēlāk?
- Nē, piedod, - Mēja teica. - Turpināsim. Es vienkārši pagriezīšu displeju.
Parādījās vēl viena ziņa no Enijas. Pagriežot displeju, Mēja to izlasīja. Vai dzirdēji, kā krakšķ kauli, kad sēdēji viņam virsū? Vecūkšņiem kauli ir trausli kā putniem, tie no tādas slodzes var sabirzt pīšļos.
- Kā vēlies. - Džīna krampjaini norija siekalas. - Gadiem ilgi nelieli uzņēmumi ir centušies noskaidrot, kā reāli pirkumi ir saistīti ar viņu produktu pieminēšanu internētā, atsauksmēm, komentāriem un reitingiem. Un, protams, vēlējušies ietekmēt šo saikni. Mūsu speciālisti ir izdomājuši, kā precīzi izskaitļot šo faktoru ietekmi, proti, tavu ieguldījumu šajā procesā, un atspoguļot to Konversijas Koeficientā.
Parādījās vēl viena ziņa, bet Mēja to ignorēja, un Džīna turpināja runāt, priecīga par to, ka kaut uz brīdi ir guvusi lielāku ievērību par Eniju.
- Konversijas Koeficientu ceļ ikviens pirkums, kurš ir veikts tavas rekomendācijas ietekmē. Ja tavs pirkums vai ieteikums rosina vēl piecdesmit cilvēkus iegādāties to pašu produktu, tavs KR ir x50. Dažu sferistu Konversijas Koeficients ir x!200. Tas nozīmē, ka vidēji 1200 cilvēki pērk to pašu, ko viņi. Viņi ir ieguvuši pietiekami lielu autoritāti, lai sekotāji nešaubīgi uzticētos viņu ieteikumiem un būtu pateicīgi par to, ka var izmantot tik drošu garantiju. Enijai, protams, ir viens no augstākajiem KR “Sfērā”.
Tajā brīdī notinkšķēja vēl viena ziņa. Džina sarāvās kā no pļaukas, tomēr turpināja runāt.
- Līdz šim tavs vidējais Konversijas Koeficients bija xll9. Nav slikti, tomēr skalā no viena līdz tūkstotim ir vēl daudz iespēju uzlabot savu veikumu. Zem Konversijas Koeficienta ir Bruto Ieņēmums, proti, tā naudas summa, kas ir ieņemta, pārdodot tevis ieteiktos produktus. Pieņemsim, ka tu esi ieteikusi kaut kādus brelokus, un tūkstoš cilvēku ir nopirkuši tos par četriem dolāriem gabalā. Sareizinot tūkstoti ar četri, iznāk, ka tavs Bruto Ieņēmums ir 4000 dolāru. Tā ir tevis veicinātās mazumtirdzniecības ieņēmumu kopsumma. Lieliski izdomāts, vai ne?
Mēja pamāja ar galvu. Viņai patika šī iespēja sekot līdzi savas izvēles un rekomendāciju ietekmei.
Atkal notinkšķēja ziņas signāls. Džīna samirkšķināja acis, it kā tikko valdītu asaras, un piecēlās.
- Labi. Tā vien šķiet, ka es atrauju tevi no lenča un sarunas ar draudzeni. Esmu pārliecināta, ka tu visu saprati. Dienas beigās tev atnesīs jaunu displeju, kurš ļaus sekot līdzi šiem rādītājiem.
Džīna centās savilkt mutes kaktiņus uz augšu, bet tas neizskatījās īpaši pārliecinoši. - Jā, vēl kas. No aktīvi funkcionējošiem sfēristiem tiek sagaidīti šādi rādītāji: Konversijas Koeficients x250 un Bruto Ieņēmums -45 000 dolāru nedēļā. Tas gan ir visai zems līmenis, un lielākā daļa sfēristu to krietni vien pārsniedz. Ja tev ir kādi jautājumi, tad... - Viņa aprāvās, acīs joprojām vīdēja sāpīga izteiksme. - Tad vari pajautāt Enijai.
Džina pagriezās un devās prom.
Pēc dažām dienām Mēja brauca uz mājām - pirmo reizi kopš tā laika, kad vecāki bija iekļauti “Sfēras” veselības apdrošināšanā. Tētis nu jutās daudz labāk, un Mēja gribēja viņu redzēt, naivi cerot uz kādu brīnumainu pārmaiņu, lai gan labi zināja, ka ieraudzīs tikai nelielus uzlabojumus. Tomēr telefona sarunās un ziņās jautās priecīgs pacēlums. “Tagad viss ir citādi,” vecāki apgalvoja jau nedēļām ilgi un aicināja Mēju to nosvinēt. Un tā kādā saulainā ceturtdienas novakarē viņa traucās uz dienvidaustrumiem, gatava uzklausīt nebeidzamas pateicības. Tētis sagaidīja viņu pie durvīm un tiešām izskatījās daudz stiprāks un, kas vēl svarīgāk, atguvis pašapziņu, vairāk līdzīgs vīrietim - tam vīrietim, kāds viņš reiz bija. Viņš izstiepa roku un pielika savu aproci pie Mejas aproces. - Paskat tik! Mēs esam viena komanda. Gribi glāzīti vīna?
Viņi kā parasti sastājās rindā pie virtuves letes un, mizojot, smalcinot un panējot dažādus produktus, runāja par to, cik daudzpusīgi ir uzlabojusies tēta veselība. Nu viņš varēja pats izvēlēties ārstus un lietot jebkuras zāles, apdrošināšana sedza to visu pilnā apmērā. Klausoties vecāku jūsmīgajā stāstā, Mēja ievēroja, ka arī mamma nu ir daudz dzīvespriecīgāka. Viņa pat bija uzvilkusi īsus šortus.
- Pats labākais ir tas, ka mammai tagad ir daudz vairāk brīva laika, - sacīja tētis. - Tas ir tik vienkārši.
Es eju pie ārsta, “Sfēra” nokārto visu pārējo. Nekādu starpnieku, nekādu diskusiju.
- Vai tas ir tas, ko es domāju? - pajautāja Mēja, raugoties uz sudraba lampu, kas karājās virs virtuves galda. Ieskatījusies tuvāk, viņa nosprieda, ka tas tiešām ir Mersera izstrādājums - lampas sudraba žuburi patiesībā bija krāsoti brieža ragi. Mejai nekad nebija īpaši patikuši viņa darbi, un viņai vienmēr bija jāsaņemas, lai pateiktu par tiem kādu labu vārdu, bet šis viņai patiešām patika.
- Tieši tā, - mamma apstiprināja.
- Nav slikti, - Mēja atzina.
- Nav slikti? - tētis bija sašutis. - Tas ir viņa labākais darbs, un tu to zini. Kādā smalkā Sanfrancisko veikalā tas maksātu savus piecus tūkstošus, bet mēs to dabūjām par velti.
- Kāpēc tā? - Mēja bija pārsteigta.
- Kāpēc par velti? - pārjautāja mamma. - Tāpēc, ka viņš ir mūsu draugs un ļoti jauks cilvēks. Un tu varētu nepārgiezt acis un iztikt bez ironiskām replikām.
Mēja iztika. Varonīgi paturējusi pie sevis vismaz pusduci Merseram adresētu dzēlību, Mēja konstatēja, ka viņas attieksme pret šo puisi ir visnotaļ labvēlīga. Tāpēc, ka Mersers vairs nebija viņai vajadzīgs, un tāpēc, ka viņa nu bija nozīmīgs globālās komercijas virzītājspēks, un vēl tāpēc, ka varēja izvēlēties starp diviem sfēristiem (turklāt viens no tiem bija vulkāniska, kaligrāfiska mīkla, kas rāpās pāri sienām, lai paņemtu viņu no aizmugures), viņa varēja būt augstsirdīga pret šo nabadziņu, viņa pinkaino galvu un groteski trekno muguru.
- Tā patiešām ir skaista, - Mēja apliecināja.
Priecājos to dzirdēt, - sacīja mamma. - Pēc pāris minūtēm varēsi pati viņam to pateikt. Mersers ieradīsies uz vakariņām.
- Nē! Tikai ne to!