- Viņš jau ir uzaicināts, Mēja, - strikti paziņoja tētis.
Sapratusi, ka nevar neko iebilst, Mēja ielēja sev glāzi
sarkanvīna un, klājot galdu, izdzēra pusi tās satura. Kad Mersers pieklauvēja un ienāca istabā, viņas seja jau bija pa pusei nejutīga, bet domas - miglainas.
- Sveika, Mēja! - Puisis nedroši viņu apskāva.
- Man patīk tava lampa, - Mēja sacīja un, tūlīt pat ievērojusi teiktā efektu, piebilda: - Tā patiešām ir ļoti skaista.
- Paldies! - Mersers pameta acis uz Mejas vecāku pusi, it kā gribētu pārliecināties, ka viņi ir dzirdējuši to pašu, ko viņš. Mēja ielēja sev vēl vīnu.
- Patiešām. Es jau zināju, ka tu taisi labas lietas. -Viņa neskatījās uz Merseru, zinādama, ka ieraudzīs viņa acīs šaubas. - Bet šī ir labākā, ko tu līdz šim esi uztaisījis. Es ļoti priecājos, ka tu ieguldi tik daudz... Priecājos, ka tavs labākais darbs rotā manu vecāku ēdamistabu.
Mēja paņēma tālruni un nofotografēja lampu.
- Ko tu dari? - Mersers tramīgi pajautāja. Tomēr viņš šķita glaimots, ka Mēja uzskata lampu par fotografēšanas vērtu.
- Vienkārši gribu to nofotografēt. Paskaties, - Mēja parādīja viņam bildi.
Vecāki bija nozuduši, droši vien domāja, ka viņa grib pabūt ar Merseru divatā. Cik smieklīga, pilnīgi nejēdzīga iedoma!
- Smuki. - Mersers skatījās uz fotogrāfiju mazliet ilgāk, nekā varēja gaidīt. Acīmredzot viņam nebija svešas tādas cilvēciskas emocijas kā prieks un lepnums par savu darbu.
- Nevis smuki, bet fantastiski! - Mēja iesaucās. Vīns bija pacēlis viņu spārnos. - Tas ir ļoti jauki, ka tu uzdāvināji šo lampu maniem vecākiem. Viņiem tas ir ļoti svarīgi, it sevišķi tagad. Turklāt tā piešķir telpai būtisku akcentu.
Mēja bija eiforijā ne tikai vīna dēļ, to izraisīja arī milzu atvieglojums. Viņas ģimene bija atbrīvojusies no smaga sloga. - Agrāk te bija tik tumšs.
īsu brīdi šķita, ka viņu attiecības atkal ir tādas pašas kā agrāk. Gadiem ilgi Mersers bija izraisījis viņā tikai vilšanos, kas robežojās ar žēlumu, bet nu Mēja atcerējās, ka viņš arī spēj kaut ko paveikt. Mēju kaitināja puiša šaurais redzesloks, bet nevarēja noliegt, ka viņš ir ļoti līdzjūtīgs un labsirdīgs. Bet tagad, redzot šo... Vai to varētu saukt par mākslas darbu? Katrā ziņā tas bija kaut kas līdzīgs mākslai. Redzot, kā šis objekts pārvērš telpu, viņa atguva ticību Merseram.
Piepeši Mejai radās ideja. Pateikusi, ka ies pārģērbties, viņa steigšus metās augšā pa kāpnēm. Apsēdusies savā vecajā gultā, viņa trijās minūtēs izlika lampas fotogrāfiju divdesmit dizaina un interjera vietnēs, pievienojot saiti uz Mersera mājaslapu, kurā bija tikai tālruņa numurs, e-pasta adrese un dažas fotogrāfijas; viņš nebija atjaunojis to jau gadiem ilgi. Nu ko - ja reiz viņš nav gana gudrs, lai sagādātu sev darbu, viņa ar lielāko prieku izdarīs to viņa vietā.
Mersers un vecāki jau sēdēja pie virtuves galda, kurš bija apkrauts ar salātiem, eļļā apceptu vistu un dārzeņiem. Visi skatījās, kā viņa kāpj lejā.
- Es tevi saucu, - tētis sacīja.
- Mums patīk ēst siltu ēdienu, - piebilda mamma.
Mēja neko nebija dzirdējusi. - Piedodiet! Es tikai... Oho,
izskatās ļoti kārdinoši. - Viņa pagriezās pret tēti. - Tu taču ari domā, ka Mersera lampa ir īsts mākslas darbs?
- Protams. Es to jau teicu gan tev, gan viņam. Mēs veselu gadu diedelējām no viņa kādu darbu.
- Es vienkārši gaidīju piemērotus ragus, - Mesers paskaidroja. - Kādu laiku negadījās nekas labs. - Viņš sāka stāstīt, ka pērk izejmateriālus tikai no uzticamiem cilvēkiem, kuri nenogalina briežus ragu dēļ, bet tikai ar Medību un zvejas departamenta atļauju, lai kontrolētu populācijas apmērus.
- Lieliski, - mamma noteica. - Kamēr vēl neesmu aizmirsusi, gribētu pacelt glāzes... Kas tas?
Bija iepīkstējies Mejas tālrunis. - Nekas. Domāju, ka pēc brīža man būs labi jaunumi. Turpini, mammu!
- Es tikai gribēju iedzert par to, ka mēs...
Nu iezvanījās Mersera tālrunis.
- Piedodiet, - viņš sacīja un bridi grābstījās gar biksēm, lai pārtrauktu zvanu, neizņemot aparātu no kabatas.
- Vai nu būsiet visu nokārtojuši? - pajautāja mamma.
- Piedodiet, misis Holande, - Mersers atvainojās. - Lūdzu, turpiniet!
Tajā brīdī atkal skaļi iepīkstējās Mejas tālrunis. Paskatījusies uz displeju, viņa ieraudzīja, ka ir pienākuši trīsdesmit septiņi jauni zingi un īsziņas.
- Kaut kas svarīgs? - tētis pajautāja.
- Nē, vēl ne, - Mēja atteica, lai gan tikko spēja nociesties. Viņa lepojās ar Merseru, un drīz varēs parādīt viņam neapšaubāmu apliecinājumu tam, ka viņam varētu būt klienti ari ārpus Longfildas. Ja pirmajās pāris minūtēs bija pienākušas trīsdesmit septiņas ziņas, pēc divdesmit minūtēm būs jau simts.
- Gribu pateikties par visu, ko tu esi izdarījusi mūsu labā. Ir uzlabojusies tēta veselība, un es neesmu sajukusi prātā, - mamma turpināja. - Gribu iedzert ari par Merseru kā mūsu ģimenei tuvu cilvēku un pateikties viņam par brīnišķīgo dāvanu. - Viņa uz bridi apklusa, it kā gaidītu, ka tūlīt atkal kaut kas iepīkstēsies. - Es vienkārši esmu tik laimīga, ka tas viss ir aiz muguras. Un tagad ķersimies pie ēšanas, citādi viss atdzisīs.
Viņi sāka ēst, bet pēc dažām minūtēm Mēja bija tik daudz reižu dzirdējusi pīkstienus un redzējusi, kā atjauninās displejs, ka vairs nespēja nociesties.
- Labi, es vairs nevaru. Es izliku Mersera lampas fotogrāfiju internētā, un visi ir stāvā sajūsmā! - Viņa triumfējoši pasmaidīja un pacēla glāzi. - Par to ari iedzersim.
Mersers nebūt nebija stāvā sajūsmā. - Pagaidi! Kur tu to izliki?
- Tas taču ir ļoti labi, Merser. - Ari tētis pacēla glāzi.
Mersera glāze joprojām stāvēja uz galda. - Kur tu
to ieliki, Mēja?
- Visās attiecīgajās vietnēs, - viņa atbildēja. - Un komentāri ir labu labie. - Viņa pārlaida skatienu displejam. - Ļaujiet man izlasīt kaut vai pirmo. Citēju: “Oho! Tas ir ko vērts.” To raksta kāds diezgan pazīstams rūpnieciskais dizainers no Stokholmas. Lūk, vēl viens: “Vareni! Kaut ko līdzīgu redzēju pagājušajā gadā Barselonā.” To raksta kāda dizainere, kurai ir savs veikals Santafē. Viņa ielika tavai lampai trīs no četrām zvaigznītēm un varot ieteikt, kā to uzlabot. Tu noteikti varētu pārdot tās viņas veikalā, ja gribētu. Un te ir vēl viens...
Mersers bija uzlicis rokas uz galda. - Pietiks! Es tevi lūdzu!
- Bet kāpēc? Tu vēl neesi dzirdējis pašu labāko. Dizaina Prātā tev ir jau 122 smaidiņi. Tas ir ļoti daudz tik īsā laikā. Viņiem tur ir reitings, un tu šodien esi piecdesmit labāko vidū. Es pat zinu, kā tu varētu pacelties... -Piepeši Mejai ienāca prātā, ka šādas aktivitātes ļautu viņai tikt pāri 1800 punktu robežai Dalības Līmenī. Un, ja viņai izdotos panākt, ka cilvēki aizgūtnēm pērk Mer-sera darbus, no tā iegūtu ari Konversijas Koeficients un Bruto Ieņēmums...
- Izbeidz, Mēja! Lūdzu, izbeidz! - Mersers skatījās uz viņu ar savām mazajām, apaļajām acīm. - Es negribu strīdēties tavu vecāku mājā, bet, ja tu neizbeigsi, es iešu prom.
- Vēl mazu mirklīti! - Mēja sāka caurskatīt ziņas, meklējot to vienu, kura noteikti viņu iespaidos. Kaut kur bija pavīdējusi ziņa no Dubaijas; ja viņai izdotos to atrast, Mersera pretestība noteikti būtu salauzta.
- Mēja! - Viņa izdzirda mammas balsi. - Mēja!
Viņa nekādi nespēja sameklēt ziņu no Dubaijas. Kur
gan tā varēja palikt? Drudžaini caurskatot ziņas, Mēja izdzirda, kā no galda tiek atstumts krēsls, bet nepacēla acis. Tūlīt, tūlīt jau tā būs rokā. Beidzot atrāvusi acis no tālruņa, viņa ieraudzīja vecāku pārmetošos skatienus; Mersers bija aizgājis.