Atstājusi mašīnu stāvvietā, Mēja paskatījās caur stiepļu režģi, bet tur neviena nebija - tikai nomas namiņš ar nolaistām žalūzijām, kajaku un airdēļu rindas. Viņa pastāvēja vēl brīdi, cerēdama saskatit Merionas siluetu treilerā, bet šķita, ka arī tur neviena nav. Blāvi rozā gaisma, bet nekādas kustības.
Aizgājusi līdz mazajam liedagam, Mēja apstājās ūdens-malā un vēroja, kā uz līča rāmās virsmas rotājas mēnes-gaisma. Viņa apsēdās. Uz mājām braukt negribējās, lai gan nebija nekādas jēgas šeit palikt. Prātā joprojām grozījās Mersers - pārauguša bērna seja un visas tās stulbības, ko viņš bija pateicis tovakar un teica katru reizi. Tā pilnīgi noteikti bija pēdējā reize, kad viņa mēģināja Merseram kaut kā palīdzēt. Viņš bija Mejas pagātne, vispār pagātne - vecmodīgs, garlaicīgs, nedzīvs objekts, kuru var mierīgi nobāzt bēniņu pažobelē.
Mēja nodomāja, ka vajadzētu vēl pastrādāt pie Dalības Līmeņa, un piecēlās, bet tad ieraudzīja kaut ko savādu. Žoga tālākajā galā ārpus nomas teritorijas, nedroši sašķiebies, slējās kaut kāds liels priekšmets. Tas varēja būt kajaks vai airdēlis. Žigli piegājusi tam klāt, Mēja konstatēja, ka tas patiešām ir kajaks, airis nolikts turpat līdzās. Nebija īsti saprotams, kāpēc tas šeit atrodas; Mēja nekad nebija redzējusi, ka kāds no tiem būtu piesliets pie žoga, un nodomāja, ka Merionai tas noteikti nepatiktu. Droši vien kāds bija atgriezies pēc nomas slēgšanas un atstājis iznomāto laivu pēc iespējas tuvāk žogam.
Mēja nolēma nolikt kajaku zemē, lai tas pa nakti nenokristu, un uzmanīgi nolaida to smiltīs. Kajaks izrādījās pārsteidzoši viegls.
Tad viņai radās cita ideja. Smilšu josla bija tikai trīsdesmit jardus plata, un viņa it viegli varētu aizvilkt laivu līdz ūdenim. Vai jau iznomāta kajaka aizņemšanās būtu vērtējama kā zādzība? Viņa taču nepārcels to pāri žogam, tikai pagarinās nomas laiku, kuru kāds jau bija pagarinājis. Pēc stundas vai divām viņa noliks to iepriekšējā vietā, un neviens neko neuzzinās.
Ielikusi airi laivā, Mēja pavilka to dažas pēdas pa smiltīm, ieklausoties savās izjūtās. Vai tā ir zādzība vai ne? Meriona noteikti saprastu viņu, jo bija brīvi domājošs cilvēks, nevis burta kalps, un, ļoti iespējams, rīkotos tieši tāpat. Viņa, protams, negribētu uzņemties atbildību par Mejas rīcību, bet vai tad Merionu var saukt pie atbildības, ja kajaks ir paņemts bez viņas ziņas?
Mēja jau bija ūdensmalā, pret kajaka priekšgalu skalojās sīki vilnīši. Sajutusi zem laivas līgano ūdens masu un straumi, kas vilka to prom uz līča plašumiem, Mēja saprata, ka izmantos šo iespēju. Vienīgā nelaime, ka viņai nav glābšanas vestes; acīmredzot iepriekšējais braucējs bija to pārmetis pāri žogam. Bet ūdens bija tik rāms - turoties krasta tuvumā, ar viņu noteikti nenotiks nekas ļauns.
Tomēr tad, kad Mēja jau bija uz ūdens un strauji slīdēja uz priekšu pa blīvo stiklaino virsmu, viņa nolēma nepalikt seklumā. Šonakt būtu īstā reize aizbraukt līdz Zilajai salai. Eņģeļu sala - tas ir viegli, visi uz turieni airējas, bet Zilā sala ir savāda, izrobota, nekad neapmeklēta vieta. Mēja pasmaidīja, iedomājoties sevi šajā salā, un smaids kļuva vēl platāks, kad viņa iztēlojās pārsteigumu Mersera pašapmierinātajā vieplī. Viņš ir pārāk resns, lai iesprauktos kajakā, pārāk kūtrs, lai kaut kur brauktu. Šim cilvēkam drīz būs trīsdesmit gadu, bet viņš taisa lampas no briežu ragiem un lasa viņai - “Sfēras” darbiniecei! - lekcijas par to, kā vajag dzīvot. Smieklīgi, nudien. Bet viņa ir iekļuvusi T2K un visādā ziņā strauji virzās uz augšu, turklāt ir gana drosmīga, lai izbrauktu ar kajaku naksnīgi melnajos līča ūdeņos un izpētītu salu, kuru Mersers var redzēt vienīgi teleskopā, sēžot uz savas kartupeļu maisam līdzīgās pakaļas un apķēzot ar sudraba krāsu dzīvnieku daļas.
Mēja nebija sagatavojusies šim braucienam. Viņa neko nezināja par straumēm tālāk līcī, nezināja, vai ir prātīgi tuvoties kuģu ceļam, kuru izmantoja lielie tankkuģi, it sevišķi tāpēc, ka viņa bija tumsā, pilnīgi neredzama. Kad viņa sasniegs salu vai būs tās tuvumā, var sacelties vējš un viļņi, un viņa netiks atpakaļ. Bet Mēju vadīja kāds iekšējs spēks, tikpat stiprs un refleksīvs kā miegs, un viņa saprata, ka neapstāsies, iekams nebūs sasniegusi Zilo salu vai arī viņu kaut kas neatturēs. Ja nesacelsies vējš un viļņi, viņa noteikti to izdarīs.
Tikusi garām krasta gāzmām un buru laivām, Mēja pavērās uz dienvidiem un centās saskatīt pazīstamo baržu, bet tumsa izplūdināja visas aprises, un diez vai tur tik vēlu deg gaisma. Viņa turpināja ceļu uz Zilo salu, strauji virzoties garām noenkurotajām jahtām, aizvien tālāk līča apaļajā vēderā.
Piepeši aiz muguras kaut kas nošļakstēja. Mēja pagriezās un ieraudzīja roņa melno galvu, kas bija parādījusies virs ūdens nepilnu piecpadsmit pēdu attālumā. Viņa gaidīja, ka tā nozudīs, bet galva palika un skatījās uz viņu. Mēja novērsās un turpināja airēt uz salas pusi, un kādu brīdi ronis viņai sekoja, it kā gribētu redzēt to pašu, ko viņa. Brīdi Mēja domāja, ka ronis sekos viņai visu ceļu vai ari dosies uz klinšu grupu līdzās salai; braucot pāri tiltam, viņa bieži bija redzējusi tur sauļojamies roņus. Bet nākamajā reizē, kad viņa atskatījās, dzīvnieks jau bija nozudis.
Ūdens bija rāms arī tālāk līcī, pat tajā vietā, kur, atklāts okeāna vējiem, tas parasti kļuva viļņains. Mēja joprojām ātri virzījās uz priekšu un pēc divdesmit minūtēm jau bija pusceļā līdz salai. Tā vismaz šķita, jo attālumus bija grūti noteikt, it sevišķi naktī, bet sala kļuva aizvien lielāka, tumsā iezīmējās agrāk nemanītas klints aprises. Tās virsotnē kaut kas spoži mirdzēja, atstarojot sudrabaino mēnesgaismu; liedaga melnajās smiltīs gulēja kaut kas līdzīgs loga paliekām. Kaut kur tālumā, pie Zelta vārtu mutes, iekaucās miglas taure. Droši vien tur ir bieza migla, nodomāja Mēja, bet šeit, tikai dažu jūdžu attālumā, nakts bija skaidra, spulgs, gandrīz pilns mēness meta uz ūdens virsmas sirreālu mirdzumu, tik spožu, ka viņa neviļus miedza acis. Mēja iedomājās par klintīm līdzās salai, kur bija redzējusi roņus un jūraslauvas. Vai tie tur būs arī tagad? Vai bēgs, kad viņa piebrauks tuvāk? No rietumiem atlidoja negaidīta brāzma, Klusā okeāna vējš, kurš bija ticis pāri kalniem, un Mēja brīdi sēdēja, novērtējot tā nodomus. Ja tas pieņemsies spēkā, būs jāgriežas atpakaļ. Nu viņa bija tuvāk salai nekā krastam, un, ja sacelsies viļņi, būs ļoti bīstami atrasties vienai uz ūdens bez glābšanas vestes. Bet vējš aprima tikpat pēkšņi, kā bija sacēlies.
Izdzirdusi skaļu dūkoņu, Mēja pagrieza galvu uz ziemeļu pusi. Viņai tuvojās neliels velkonim līdzīgs kuģītis. Uz stūres mājas jumta dega gaismas, balta un sarkana, un Mēja saprata, ka tā ir kaut kāda patruļa, droši vien krasta apsardze. Tā bija gana tuvu, lai viņu saskatītu, -ja viņa sēdēs taisni, nodos sevi ar tumšo siluetu.
Mēja izstiepās kajaka dibenā, cerēdama, ka viņi noturēs to par klinti, baļķi, roni vai vienkārši melnu ūdens ņirbu uz sudrabotās līča virsmas. Dzinēja dūkoņa kļuva skaļāka, un Mēja jau gaidīja, ka kuru katru brīdi viņu izraus no tumsas žilba gaisma, bet kuteris ātri pabrauca garām, un viņa palika nemanīta.