- Labāk.
- Vai jūties atvieglota?
-Jā-
Meja tik tiešam izjuta milzīgu atvieglojumu, kaut ko līdzīgu mīlestībai. Viņa nav zaudējusi darbu un nebūs spiesta atgriezties Longfīldā, tētis tiks pienācīgi ārstēts, un mammu nenomāks pārmērīga slodze. Viņa karsti vēlējās, lai Beilijs apskauj viņu, apņem ar savu viedumu un augstsirdību.
- Es ticu tam no visas sirds, Mēja, - viņš sacīja. - Ja mums būtu iespēja izvēlēties tikai pašu pareizāko un labāko ceļu, tas sniegtu mums milzīgu, visaptverošu atvieglojumu. Mums vairs nebūtu jāļaujas tumsas kārdinājumam. Piedod, ka runāju morāles kategorijās - kā nekā esmu audzis Vidējos Rietumos un regulāri apmeklējis baznīcu. Bet es ticu cilvēka spējai pilnveidoties, ticu tam, ka mēs varam kļūt labāki un sasniegt pilnību vai vismaz tai tuvoties. Un tad, kad mēs dzīvosim saskaņā ar mūsu “es” labāko daļu, mums pavērsies neierobežotas iespējas. Mēs spēsim atrisināt ikvienu problēmu, izārstēt ikvienu slimību un likvidēt badu un citas nelaimes, jo mūs vairs nevilks uz leju mūsu vājums, sīkie noslēpumi un tieksme slēpt informāciju un zināšanas. Tad pēdīgi mēs varēsim pilnībā realizēt savu potenciālu.
Pēc sarunas ar Beiliju Mēja vēl dienām ilgi bija kā vieglā žvingulī. Nu bija piektdiena, un viņa nekādi nespēja koncentrēties darbam, zinot, ka lenča pārtraukumā būs jākāpj uz skatuves. Bet viņa saprata, ka ir jāstrādā tikpat centīgi kā parasti - kaut vai tāpēc, lai rādītu piemēru savai grupai, jo šī, visticamāk, būs viņas pēdējā pilnā darba diena Klientu Pieredzē.
Darba slodze bija pastāvīga, bet ne pārmērīga, un rīta cēlienā Mēja atbildēja uz 77 klientu vaicājumiem. Viņas reitings bija 98, grupas vidējais vērtējums -97 punkti. Visnotaļ pieklājīgi skaitļi. Gana iepriecinošs bija arī Dalības Līmeņa 1921 punkts; ar šādiem rādītājiem nudien nebija kauns pārcelties uz Apgaismību.
Pulksten 11.38 Mēja piecēlās no galda un bez desmit divpadsmitos piegāja pie Lielās zāles sānu durvīm. Viņa pieklauvēja, un durvis atvērās. Mēju sagaidīja zāles vadītājs Žils, pavecs, gandrīz vai rēgains vīrs, kurš aizveda viņu uz vienkāršu ģērbtuvi ar baltām sienām un bambusa grīdu. Rosīga sieviete, vārdā Terēze, kuras milzīgās acis ieskāva zila līnija, nosēdināja Mēju pie spoguļa. Novērtējusi viņas frizūru un ar mīkstu otiņu ietonējusi vaigus, Terēze piestiprināja viņai pie blūzītes mikrofonu.
- Tev nekas nav jādara, - sieviete paskaidroja. - Tas aktivizēsies, kolīdz iziesi uz skatuves.
Viss notika ļoti ātri, un Mēja nodomāja, ka tā ir pat labāk. Jo ilgāk būtu jāgaida, jo vairāk viņa nervozētu. Tā nu viņa sekoja Žila un Terēzes norādījumiem un jau pēc pāris minūtēm stāvēja aizkulisēs. Varēja dzirdēt, kā zālē pulcējas tūkstošiem sfēristu, kuri tērzējot un smejoties priecīgi iezvēlās sēdekļos. Varbūt viņu vidū ir arī Kaldens?
- Mēja?
Pagriezusies viņa ieraudzīja sev aiz muguras Eimonu Beiliju debeszilā kreklā. - Vai esi gatava? - Viņš sirsnīgi pasmaidīja.
- Es ceru.
- Neuztraucies, viss būs labi, - boss mierinoši sacīja.
- Vienkārši esi tāda, kāda esi. Mēs tikai atkārtosim mūsu neseno sarunu, ja?
- Labi.
Tad viņš izgāja uz skatuves un pamāja skatītājiem, kuri sagaidīja viņu ar vētrainiem aplausiem. Iesēdies vienā no vīna krāsas krēsliem, kuri bija pagriezti viens pret otru, Beilijs uzrunāja tumšo zāli.
- Sveicināti, sfēristi! - viņš sacīja.
- Sveiks, Eimon! - kori atsaucās sfēristi.
- Paldies visiem, kas ir atnākuši šurp šajā īpašajā Sapņu Piektdienā. Gribēju mazliet kaut ko mainīt, un šoreiz iepazīstināšu jūs nevis ar jaunu projektu, bet gan ar kādu mūsu kolēģi. Daudzi no jums jau zina, ka reizēm mēs izmantojam interviju formātu, lai uzzinātu kaut ko vairāk par kādu “Sfēras” darbinieku, viņa domām, cerībām un šajā gadījumā arī izaugsmi.
Beilijs pasmaidīja un pievērsa skatienu aizkulisēm. - Gribu pastāstīt par kādu interesantu sarunu, kas man nesen bija ar Mēju Holandi, un lūdzu viņu man pievienoties. Daudzi no jums noteikti pazīst viņu kā vienu no Klientu Pieredzes jaunajām darbiniecēm. Mēja?
Mēja iznāca prožektoru gaismā. Šķita, ka viņa atrodas bezsvara stāvoklī, peld melnā izplatījumā ar divām tālām, žilbinoši spožām saulēm. Viņa neredzēja nevienu zālē un ar grūtībām orientējās uz skatuves, tomēr pamanījās virzīt savu ķermeni, savas salmu kājas un svina pēdas uz Beilija pusi. Kaut kā aizkļuvusi līdz krēslam, viņa atbalstījās ar rokām pret paročiem un pilnīgi stīva un pusakla ieslīga sēdeklī.
- Sveika, Mēja! Kā jūties?
- Briesmīgi.
Visi sāka smieties.
- Nevajag nervozēt. - Beilijs uzsmaidīja publikai un vienlaikus pameta uz viņas pusi bažīgu skatienu.
- Jums viegli teikt, - Mēja sacīja, un zāli atkal pāršalca smieklu vilnis. Tie bija labi, nomierinoši smiekli. Mēja dziļi ievilka elpu un pašķielēja uz zāles pusi. Ieraudzījusi pirmajā rindā piecas vai sešas smaidīgas sejas, viņa saprata, vēl vairāk - līdz pašiem sirds dziļumiem izjuta, ka atrodas starp draugiem, drošībā. Mēja iedzēra malciņu ūdens, kas patīkami dzesēja iekšējo kvēli, un salika rokas klēpī. Nu viņa patiešām bija gatava sākt.
- Kā tu varētu vienā vārdā aprakstīt to atmodu, ko pieredzēji pagājušajā nedēļā?
Šo daļu viņi bija izmēģinājuši, un Mēja zināja, ka Bei-lijs grib sākt ar atmodas ideju, turklāt bija lūdzis saukt viņu vārdā. - Tieši tā, Eimon. Tā bija atmoda.
- Vai! Šķiet, es izrāvu tev vārdu no mutes! - Beilijs iesaucās, un publika iesmējās. - Man vajadzēja jautāt, ko tu pagājušajā nedēļā pieredzēji. Bet pastāsti mums, kāpēc tieši “atmoda”?
- Nu... šis vārds man šķiet visprecīzākais... - sacīja Mēja un piebilda: - Tagad.
Vārdiņš “tagad” izskanēja par sekundes desmitdaļu vēlāk, nekā vajadzēja, un Beilijam noraustījās plakstiņš.
- Tad parunāsim par šo atmodu, kas sākās svētdienas naktī, - viņš turpināja. - Daudzi klātesošie jau aptuveni zina, kas notika, jo mums ir Vizieris un citi informācijas avoti. Bet pastāsti īsumā vēlreiz.
Mēja paskatījās uz savām rokām, apzinoties, ka tas ir teatrāls žests. Viņa vēl nekad nebija tā darījusi, lai paustu kaunu vai vainas apziņu.
- īsi sakot, es pastrādāju noziegumu, - viņa sacīja.
- Paņēmu bez īpašnieces ziņas kajaku un devos uz salu līča vidū.
- Kā sapratu, tā bija Zilā sala?
-Jā-
- Vai tu kādam teici par savu nodomu?
- Nē.
- Vai grasījies pastāstīt par šo braucienu vēlāk?
- Nē.
- Vai tu to kaut kā dokumentēji? Fotografēji, filmēji?
- Nē, neko tādu es nedarīju.
Zālei pārskrēja klusa murdoņa. Viņi bija paredzējuši šādu reakciju un ieturēja pauzi, ļaujot publikai sagremot šokējošo faktu.
- Vai tu zināji, ka rīkojies nepareizi, paņemot kajaku bez īpašnieces ziņas?
-Jā-
- Un tomēr tu to izdarīji. Kāpēc?
- Domāju, ka neviens neuzzinās.
Zālē atkal atskanēja klusa murdoņa.
- Interesanti gan. Tu domāji, ka neviens neko neuzzinās, un tas rosināja tevi pastrādāt noziegumu?
- Tieši tā.
- Vai tu būtu tā darījusi, ja zinātu, ka tevi kāds novēro?
- Protams, ne.
- Tātad tas, ka tu biji viena pati un domāji, ka tevi neviens neredz un nevarēs saukt pie atbildības, rosināja izdarīt to, ko tu tagad nožēlo?
- Pilnīgi noteikti. Pārliecība par to, ka esmu viena un mani neviens neredz, rosināja mani pastrādāt noziegumu. Turklāt es riskēju ar dzīvību, jo man nebija glābšanas vestes.