Un piepeši vīrietis saguma. Skatiens apdzisa, kamols aizžņaudza kaklu, un viņam gandrīz vai aizcirtās elpa. Viņš bija aptvēris visu šīs pratināšanas bezjēdzīgumu. Kāpnes taču bija sasietas no virvēm… Virvju kāpnes pašas nevar turēties… Pat tad, ja tās tev rokā, no lejas tās nepieliksi. Tātad kāpnes nav noņēmusi sieviete, bet kāds cits, kas bija tur augšā, uz ceļa … Neskūto smilšaino seju izķēmoja žēla grimase.
Sievietes uzvedība, viņas klusēšana ieguva neticami baisu jēgu. Gan viss būs labi, viņš domāja, bet sirds dziļumos saprata, ka piepildījušies viņa visļaunākie paredzējumi. Kāpnes droši vien aizvāktas ar sievietes ziņu un, protams, ar pilnīgu viņas piekrišanu. Šaubu nav — viņa ir līdzzinātāja. Un šo pozu diktējis nevis kauns, bet viņas divdomīgais stāvoklis. Tā var gulēt tikai noziedzniece, bet varbūt arī upuris, kas ar mieru saņemt jebkuru sodu. Veikli gan tie izrīkojušies. Iekritis šajās nolāpītajās lamatās. Uzticīgi ļāvies spāniešu mušas vilinājumam, un viņa iemānījusi to tuksnesī, no kura nav izejas, — nu gluži kā aiz bada sprāgstošai pelei.
Viņš uzlēca kājās, metās uz durvīm un vēlreiz palūkojās laukā. Cēlās vējš. Saule bija pakāpusies gandrīz pret pašu bedres vidu. No sakaitētajām smiltīm plūsmoja karsta gaisa viļņi, vizuļodami kā slapji filmas negatīvi. Smilšu siena auga aizvien augstāka un augstāka. Tā jau gan zināja visu un it kā teica viņa miesai un dvēselei, ka pretošanās velta. Karstais gaiss dedzināja ķermeni. Svelme kļuva arvien neciešamāka. Pēkšņi vīrietis ieaurojās kā ārprātā. Viņš kliedza ko nesaprotamu, nebija vārdu, ar kuriem varētu izteikt savu izmisumu. Viņš gluži vienkārši rēca pilnā rīklē. Viņam likās, ka tas ir baisms sapnis, kas, kliedziena pārbiedēts, pagaisīs un, atvainodamies par savu tik rupjo joku, izmetīs viņu ārā no smilšu bedres. Taču pie kliegšanas neradusī balss bija sīka un vāja. Turklāt to aprija smiltis, aiznesa vējš, un diez vai tā aizskanēja tālu.
Piepeši nogranda šausmīgs grāviens un vīrietis apklusa. Kā jau vakar sieviete bija pareģojusi, smilšu dzega, kas nokarājās no ziemeļu sienas, bija izžuvusi un nogāzās lejā. Visa māja žēli ievaidējās, it kā to būtu pie- veicis kāds nezināms spēks, un, gluži kā pasvītrojot šīs ciešanas, no spraugām starp dzegu un sienu šalkdama sūcās pelēka asins. Vīrietim mutē saskrēja siekalas, viņš drebēja, it kā trieciens būtu ķēris viņu pašu.
Un tomēr kaut kas neiedomājams. Notikums, kas neiekļaujas nekādos rāmjos. Vai gan gluži tāpat kā peli vai kukaini var iedzīt slazdā arī cilvēku, kurš maksā nodokļus, kuram ir savi raduraksti, darbs un tiesības saņemt bezmaksas ārstēšanu? Kaut kas neticams. Droši vien tā ir kļūda. Jā, protams, kļūda. Kas gan cits vēl atliek kā uzskatīt to par kļūdu.
Izrīkoties ar mani tā, kā izrīkojušies viņi, ir muļķīgi. Es taču neesmu ne zirgs, ne vērsis, un ar varu mani neviens nepiespiedīs strādāt. Bet, ja tik drīz no manis darbaspēks neiznāks, tad nav jēgas turēt ieslēgtu šais smilšu sienās. Kādēļ gan šai sievietei kraut kaklā apgādājamo?
Tomēr īstas pārliecības nez kāpēc nebija… Paskatījies uz smilšu sienu, kas ielenca viņu no visām pusēm, vīrietis ar smagu sirdi atcerējās savu neveiksmīgo mēģinājumu uzrāpties pa to augšā … Skraidi vien gar sienu — jēgas nekādas. Sava bezspēka apziņa viņu paralizēja … Redzams, šī smilšu ārdītā pasaule ir kaut kāda īpaša pasaule, kurai parastie kritēriji neder… Ja grib šaubīties, tad iemeslu šaubām, cik uziet… Piemēram, ja tiesa, ka jaunas kannas un lāpsta bija pagādātas īpaši viņam, tad arī virvju kāpnes aizvāktas tīšām. Un vai par to, ka viņa stāvoklis ir bīstams, neliecina arī fakts, ka sieviete neteica ne vārda, lai paskaidrotu notikušo, ka viņa ar apzīmogotās pazemību viegli un bez vārda runas samierinās ar savu likteni? Var jau būt, ka vakar izmestie vārdi, no kuriem varēja noģist — viņš te iestrēdzis uz ilgu laiku, nebija tukša pārteikšanās.
Nogāzās vēl viens — mazāks smilšu lēvenis.
Vīrietis nobijies atgriezās mājā. Viņš taisnā ceļā devās pie sievietes, kas aizvien vēl knūpus gulēja uz mašas, un dusmās pacēla roku sitienam. Pāri malām plūstošais naids dega acīs, sāpīgi atbalsojās visā augumā. Bet pēkšņi kā nespēkā, nepieskāries sievietei, viņš ļāva smagi no- šļukt paceltajai rokai. Viņam nebija nekas pretī iecirst sievietei pliķi. Bet varbūt uz to vien viņa cer. Protams, viņa to gaida. Sods taču nav nekas cits kā atzīšana, ka noziegums izpirkts.
Viņš uzgrieza sievietei muguru, nokrita uz grīdas, saķēra rokās galvu un klusu ievaidējās. Gribēja norīt siekalas, kas pildīja muti, bet nevarēja — tās iestrēga rīklē. Gļotāda laikam bija kļuvusi ļoti jutīga pret smilšu garšu un smaržu, un, lai dzīvotu te cik ilgi dzīvodams, viņš nevarēs pie tām pierast. Siekalas pārvērtās brūnos putainos biezumos, kas krājās lūpu kaktiņos. Izspļāvis tās, viņš vēl stiprāk sajuta mutē palikušās asās smiltis. Centās no tām tikt vaļā, ar mēles galiņu aplaizot lūpu iekšpusi un spļaujot, bet tam nebija gala. Tikai mute kļuva sausa un sāpīga, it kā būtu iekaisusi.
Labi, ko lai dara. Katrā ziņā parunāšu ar sievieti un mēģināšu viņu piespiest, lai visu sīki izstāsta. Tikai tad, kad viss būs kļuvis skaidrs, varēs rast izeju. Ir jābūt rīcības plānam. Vai gan var paciest tik muļķīgu stāvokli? … Bet ko darīt, ja sieviete klusēs? īstenībā tā būtu pati baismīgākā atbilde. Taču tāda iespēja nepavisam nav izslēgta. Šī viņas stūrgalvīgā klusēšana … Un kādēļ viņa tā guļ, pierāvusi ceļus, gluži kā neaizsargāts upuris?
Knūpus guļošās kailās sievietes poza bija gaužām piedauzīga, tajā bija kaut kas dzīvniecisks. Likās, viņa gatava tūdaļ pagriezties uz muguras, ja tik viņš pieskartos. No šīs domas vien jau aizrāvās elpa aiz kauna. Bet pēkšņi viņš sevi redzēja bendes lomā — viņš plosa sievieti,— redzēja sevi uzklupušu tās augumam, kas dažviet apputināts ar smiltīm. Un saprata … Agri vai vēlu tas notiks… Un tad viņš zaudēs tiesības ko teikt…