— Būšu ārkārtīgi pateicīgs… Es jums par to, protams, atlīdzināšu. Man ļoti patīk apmesties tādās te zemnieku mājās.
No cietspārņiem, ko viņš meklēja, bija patrāpījušies tikai smecernieki un garkāju pastnieces.
No mušām, kuras, patiesību sakot, bija viņa brauciena mērķis, nebija pagadījies neviens eksemplārs. Varbūt rīt viņš iegūs trofejas, kas nesīs prieku.
Aiz noguruma acu priekšā peldēja blāvi gaismas apļi. Pēkšņi viņš neviļus apstājās un sāka vērīgi aplūkot tumšās kāpas virsmu. Nu ko lai dara: viss, kas vien kustējās, šķita esam spāniešu muša.
Vecais, kā jau bija solījis, gaidīja pie arteļa valdes.
— Lūdzu, piedodiet…
— Kas vēl nebūs! Ja tik bijis pa prātam.
Valdē, acīm redzot, par kaut ko apspriedās. Tur pulkā sēdēja četri pieci vīri, dārdēja smiekli. Virs lievenēm karājās gara audekla strēle, uz kuras bija uzrakstīts — «Esi uzticīgs dzimtenes mīlestības jūtām!». Vecais kaut ko noburkšķēja — smiekli tūdaļ aprāvās. Bez sevišķa prieka viņš devās ceļā, vīrietis viņam sekoja. Ar gliemežvākiem klātais ceļš koši baltoja biezējošā mijkrēslī.
Beidzot viņi nonāca pie kādas bedres, kas atradās gandrīz vai pašā kāpas virsotnē. Seit ciems beidzās.
Viņi nogriezās pa labi, pa šauru taciņu, kas veda lejup, pēc kāda brīža vecais ienira tumsā, sasita plaukstas un skaļi iesaucās:
— Ei, bābišķi, kur tu esi?
Lejā, viņiem zem pašām kājām, aklajā tumsā paspīda lukturis un atskanēja balss:
— Te, te… Kāpnes ir līdzās maisiem.
Patiesi — šī stāvā krauja bez kāpnēm nav pieveicama. Trīs tādas mājas kā tā tur lejā varētu nostatīt citu uz citas; pat ar kāpnēm nav nieka lieta tur nokļūt. Nogāze gandrīz vai svērteniska, bet dienā, viņš labi atceras, tā bija šķitusi gluži lēzena. Kāpnes nav nekādas drošās, sasaistītas no virvju galiem, un, ja kāpjot zudīs līdzsvars, tās kaut kur pret vidu sapīsies. Te jau dzīve tikpat kā īstā cietoksnī.
— Esiet bez bēdu, atvelciet elpu!
Vecais nekāpa lejā, brīdi pastāvēja un aizgāja.
Vīrietis no galvas līdz kājām bija smilšu lietus ap- šļākts, un pēkšņi viņam likās, ka atgriezusies bērnība. Sievieti, kas viņu sagaidīja ar lukturi rokā, vecais bija nosaucis par bābišķi, un vīrietim domās tēlojās vecene, bet īstenībā tā bija patīkama izskata, neliela auguma un vēl pavisam jauna — ap gadu trīsdesmit. Kā šķiet, viņa mēdza pūderēties — sievietēm, kas dzīvo pie jūras, sejas nav tik baltas. Vispār vīrietis jutās pateicību parādā, ka viņa to sagaidīja laipni, ar neliekuļotu prieku.
Tiešām gan, ja nebijis sirsnīgās uzņemšanas, diez vai viņš būtu varējis sadūšoties un pārkāpt šīs būdas slieksni. Droši vien viņš tūdaļ aizmuktu, domādams, ka viņu grib izāzēt. Sienas aplupušas, fusumas [8] vietā karājās mašas; stabi, kas balstīja jumtu, sašķiebušies, visi logi aiznagloti ar dēļiem; salmu pīteņi, kas klāja grīdu, ik brīdi draudēja izšķīst un, kad uz tiem spēra kāju, gurkstēja kā slapjš sūklis. Un piedevām vēl — pretīga saķepušu, pūstošu smilšu smaka.
Tomēr visu nosaka garastāvoklis. Vīrieti atbruņoja sievietes laipnība. Nekas, viņš sev teica, kaut kas tāds gadās tikai reizi mūžā. Turklāt, ja palaimēsies, dabūšu redzēt kādu interesantu kukaini. Tiem te zaļa dzīvīte.
Priekšnojauta nepievīla. Nebija viņš vēl paguvis apsēsties piedāvātajā vietā pie tieši zemē ieraktā pavarda, kad visapkārt saklausīja tādus kā lietus lāšu pakšķus. Tur lēkāja tūkstošiem blusu. Bet viņu ar to neiebiedēs. Entomologs aizvien ir sagatavojies tādiem pārsteigumiem. Vajag tikai drēbju kreiso pusi nokaisīt ar DDT un atsegtās miesas daļas pirms gulētiešanas ieziest ar insekticīdu.
— Es gatavoju pusdienas un tādēļ… — sieviete noliecās un paņēma lampu, — pacietieties mazliet tumsā.
— Vai tad jums ir tikai viena lampa?
— Jā, diemžēl…
Sieviete vainīgi pasmaidīja — kreisajā vaigā iegūla bedrīte. Viņai ļoti pievilcīga seja, vīrietis nodomāja. Tikai acu izteiksme dīvaina. Bet varbūt tāds skatiens viņai slimo acu dēļ. Plakstu apsārtumu nespēja noslēpt pat pūderis. Nav jāaizmirst, gulēt ejot, iepilināt acu pilienus …
— Pirms ēšanas man gribētos nomazgāties.
— Nomazgāties?
— Nu, kas tad ir, vai nav iespējams?
— Ļoti žēl, bet būs jāpagaida līdz parītam.
— Līdz parītam? Bet parīt te jau manis vairs nebūs, — viņš iesmējās negribēti skaļi.
— Vai tiešām? …
Sieviete novērsās, viņai iedrebējās pleci. Laikam sarūgtināta. Sie lauku ļaudis pat necenšas izlikties. Juzdamies neveikli, viņš mulsi pakustināja lūpas.
— Nu, ja jau nav kur nomazgāties, pietiktu, ja varētu noskaloties. Citādi esmu vienās smiltīs.
— Ūdens, neņemiet nu ļaunā, palicis viens vienīgs spainītis … Līdz akai taču ļoti tālu …
Kāds viņai nomākts izskats! Labi, vairs neteikšu ne vārda. Bet drīz vien vīrietis pārliecinājās, ka mazgāšanās šeit gluži veltīgs darbs.
Sieviete atnesa vārītu zivi un molusku zupu. Jūras piekrastes ēdiens, vispār tas nebija slikti. Līdzko viņš ķērās tam klāt, sieviete viņam virs galvas atvēra lielu papīra saulessargu.
— Kam tad tas vajadzīgs? («Laikam tāda ir šejieniešu paraša.»)
— Citādi ēdiens piebirs ar smiltīm.
— Kā tad tā? — viņš pārsteigts pacēla acis pret griestiem un, sev par izbrīnu, tur nemanīja nevienas spraugas.
— Smiltis… — arī sieviete paraudzījās griestos, — tās sijājas visās malās … Ja kaut vienu dienu neizslaucīs, sakrāsies kārta triju pirkstu biezumā.