— Varbūt jumts caurs?
— Nē jau, arī tad, kad tas bija jauns, smiltis te bira tā kā tā … Jā, nav nekā briesmīgāka par smiltīm. Tās ir līdzīgas slīpētājam.
— Slīpētājam?
— Ir tāds ķirmis, kas izgrauž kokā caurumus.
— Tie laikam ir termīti?
— Nē, ziniet, tādi cieti.
— A-ā, tad tie ir ūsaiņi-malkcirši.
■— Malkcirši?
— Iesarkani, ar garām ūsām. Jā?
— Nē, nē, šie ir kā rīsa graudi un brūni.
— Ak tā! Tad jau tās ir vabolītes.
— Ja atmestu ar roku un neliktos ne zinis, to te siju viens divi sapūdētu.
— Kas, vai šīs vabolītes?
— Ne, smiltis.
— Kā tad tā?
— Tās izspiežas cauri visam. Bet, kad iegriežas nelādzīgs vējš, piedzen pilnus bēniņus, un, ja smiltis neaiz- vāktu prom, to drīz vien sakrātos tik daudz, ka neizturētu griestu dēļi.
— Jā, to nedrīkst pieļaut, ka bēniņos krājas smiltis … Bet vai jums neliekas mazliet dīvaini apgalvot, ka smiltis var sapūdēt siju?
— Kādēļ gan ne, sapūdē.
— Bet smiltis taču atšķiras tieši ar to, ka tās ir ļoti sausas.
— Tik un tā sapūdē… Es jums saku, nolieciet jaunus geta [9] un ļaujiet uz tiem krāties smiltīm — pēc pāris nedēļām no tiem nekas nepaliks pāri.
— Nesaprotu, kādēļ.
— Koks pūst, un līdz ar to pūst arī smiltis… Pamēģiniet atrakt griestu dēļus smilšu apbērtā mājā, tur būs lekna zeme — audzējiet kaut vai gurķus.
— Blēņas! — vīrietis nicīgi saviebās. Viņam likās, ka sievietes neizpratne apgāna viņa priekšstatu par smiltīm. — Es taču pats šo to sajēdzu no smiltīm… Vai redzat — šīs pašas smiltis kustas visu gadu… To mūžs aizrit kustībā. Tās nekur neapstājas — ne ūdenī, ne gaisā, — kustība ir to stihija … Lūk, tādēļ kura katra dzīva būtne nevar mitināties smiltīs. Tas attiecas arī uz baktērijām, kas rada pūšanu … Smiltis var nosaukt par tīrības simbolu, iespējams, ka tās pat aizkavē pūšanu, bet uzskats, ka tās pūdē, ir gluži vienkārši nejēdzība… Un jūs vēl sakāt, ka tās pašas pūst. Sāksim kaut vai ar to, ka smiltis ir vērā ņemams minerāls.
Sieviete samulsusi klusēja. Vīrietis zem saulessarga, ko viņa aizvien vēl turēja tam virs galvas, ar skubu notiesāja atlikušās pusdienas, nebilzdams vairs ne vārda. Saulessargu klāja tāda smilšu kārta, ka uz tā varēja rakstīt ar pirkstu.
Neciešams mitrums. Nē, smiltis nav valgas, paša augums ir mikls. Virs jumta iegaudojās vējš. Vīrietis bāza roku kabatā pēc cigaretēm — arī tā pilna smilšu. Vēl ne- aizsmēķējis, viņš jau sajuta mutē tabakas rūgto garšu.
Izņemšu kukaiņus no burkas ar ciānkāliju. Kamēr vēl tie nav sakaltuši, uzduršu uz kniepadatas un izstiepšu tiem kājas. Bija dzirdams, kā sieviete mājas nojume mazgā traukus. Laikam gan te neviena cita nav.
Sieviete atgriezās un klusēdama istabas kaktā klāja gultu. Ja šeit gulēšu es, kur tad viņa pati paliks pa nakti? Nu, protams, tur tālākajā istabā aiz mašām. Vairāk telpu, šķiet, nav. Tomēr kaut kā dīvaini ciemiņu guldināt caurstaigājamā istabā, kam durvis ved uz āru, un pašai nakšņot dibenējā. Bet varbūt tur mitinās smags slimnieks, kas nevar kustēties… Jā, tā ir pareiza doma. Katrā ziņā loģiski būtu domāt tieši tā. Vai nu vientuļa sieviete ies dāvāt savu laipnību pirmajam garāmgājējam.
— Vai šeit vēl kāds ir?
— Kas?
— Nu, kads no jusu ģimenes.
— Nav, esmu gluži viena. — Sieviete, šķiet, bija uzminējusi viņa domas un mulsi iesmējās. — No šīm smiltīm viss savildzis, pat sega …
— Bet kur ir jūsu vīrs?
— Pērnējā taifūnā… — Viņa atkal un atkal līdzināja un bužināja jau uzklāto gultu, darīja ko gluži lieku. — Bet taifūni mums šeit briesmīgi. Smiltis gāžas dārdēdamas, kā ūdenskritums. Neesi lāgā ne apskatījies — vienā vakarā pieputina dzjo vai pat divus.
— Bet divi dzjo — taču ir seši metri…
— Tādā laikā grāb, cik gribi, tik un tā ar tām netiksi galā. Nu un tā — vīrs man uzsauc: «Vistu kūts pagalam,» — un kopā ar meitu, viņa jau gāja vidusskolā, izdrāžas laukā no mājas… Bet es pati nevarēju pamest māju — raudzīju, lai kaut tā noturētos… Pēdīgi sāka aust gaisma, vējš pieklusa, un es izgāju ārā. No vistu kūts ne zīmes. Arī viņus neatradu.
— Smiltis apraka?
— Jā, bez pēdām.
— Tas ir šausmīgi… Baigi. Smiltis un kaut kas tāds … Drausmīgi…
Te piepeši satumsa lampa.
— Atkal šīs smiltis.
Sieviete nometās četrrāpus, pastiepa roku un iesmēju- sies satvēra ar pirkstiem dakti. Lampa tūdaļ uzmeta spožu gaismas vilni. Aizvien vēl tajā pašā pozā sieviete vērīgi lūkojās ugunī, sejā viņai bija sastindzis nedabisks smaids. Laikam viņa tā izdarās tīšām, lai parādītu bedrīti vaigā. Vīrietis nevilšus saspringa. Tas nu par daudz ciniski — tikko taču bija stāstījusi par savu vistuvāko cilvēku bojā eju.
5
— Ei, jūs tur, mēs atvedām lāpstu un kannas vēl vienam. — Skaidri saklausāmā balss, kaut arī bija dzirdams, ka runā no tālienes — laikam ar rupora palīdzību, — izkliedēja neveiklību, kas bija radusies starp viņiem. Atskanēja lejup lidojošu skārda priekšmetu šķinda. Sieviete piecēlās, lai atbildētu. Vīrietim sanāca dusmas: viņam aiz muguras notika kaut kas neizprotams.
— Ko tas nozīmē? Tātad šeit ir vēl kāds!
— Nevajag, es jūs lūdzu… — Sieviete sarāvās čokurā, it kā viņu kāds kutinātu.
— Bet tikko taču teica — «vēl vienam».
— A-a-ā. To … To viņš zīmēja uz jums.
— Uz mani? … Kāds tad man sakars ar lāpstu? …
— Nekas, nekas, neliecieties ne zinis! Mūždien viņi jaucas citu darīšanās …
— Laikam būs kļūdījušies?
Sieviete neatbildēja un, uz ceļgaliem pagriezusies, nolaida kājas zemē.