Nevar aizmigt.
Sieviete bez atpūtas staigā uz priekšu un atpakaļ. Troksnis, kas rodas, nolaižot un velkot augšā grozus, gan tuvojas, gan atkal attālinās. Ja tā ilgi turpināsies, viņš nespēs rīt strādāt. Jāceļas līdz ar gaismu un diena jāpavada lietderīgi. Viņš cenšas aizmigt, bet jūtas aizvien možāks. Sūrstēja acis, tās asaroja, mirkšķinājās, tomēr nevarēja tikt galā ar vienā laidā birstošajām smiltīm. Viņš izpleta dvieli un pārklāja to pāri sejai. Trūka elpas. Tomēr tā labāk.
Domāšu par ko citu. Līdzko viņš aizver acis, viļņodami sāk peldēt gari pavedieni. Tie ir smilšu raksti, kas izrotā kāpu. Pusi dienas blenzis uz tiem, un tie droši vien atstājuši savas pēdas tīklenē. Šādas smilšu jūras aprakušas, aprijušas ziedošas pilsētas un lielas impērijas… Bet pilsētas, ko apdziedājis Omārs Heijams… Tajās bija drēbnieku darbnīcas, skārņi, tirgi. Cits ar citu krustodamies, tās cieši apjoza ceļi, kurus, kā šķita, nekas nevarēs izkustināt no vietas. Cik gadu nebija jācīkstas ar varas iestādēm, lai mainītu virzienu kaut vienam no tiem. Senās pilsētas, par kuru pastāvību nešaubījās neviens… Taču galu galā arī tās nevarēja turēties pretī plūstošajām smiltīm ar vienu astotdaļu milimetra lielo diametru.
Smiltis…
Ja skatās caur smilšu prizmu, visi priekšmeti, kam ir savs veids, šķiet nereāli. Reāla ir tikai šo smilšu plūsma, kuras noliedz jebkuru veidu un formu. Bet tur aiz plānās dēļu sienas sieviete aizvien vēl rok un rok. Taču ko gan viņa var iespēt ar tik trauslām, vārām rokām. Tas jau tikpat kā mēģināt izsmelt jūru, lai tās vietā uzceltu namu. Laižot kuģi ūdenī, jāzina, kas tas ir — ūdens.
Šī doma negaidīti aizdzina nomāktības sajūtu, ko bija radījušas čirkstošās smiltis, kuras raka sieviete. Ja kuģis gana labs ūdenī, tam jābūt derīgam arī smiltīs. Ja varētu tikt vaļā no nekustīgā nama idejas, kas turēja viņu savā varā, atkristu nepieciešamība cīnīties ar smiltīm… Brīvs kuģis, kas peld pa smiltīm… Peldošas mājas. Bezveidīgi ciemi un pilsētas.
Smiltis, bez šaubām, nav šķidrums. Tādēļ uz to virsmas nekas neturas. Ja uz tām uzliks kaut vai korķi, kam ir mazāks īpatnējais svars nekā smiltīm, pēc kāda laika tas nogrims. Lai peldētu pa smiltīm, kuģim jāpiešķir gluži citas īpašības nekā parasti. Tā, piemēram, māja, kas būtu apaļa kā muca, varētu pārvietoties veļoties… Pat pa- mazītiņām griežoties no vieniem sāniem uz otriem, tā nokratīs smiltis, kas gāžas pāri, un atkal izkļūs virspusē … Protams, mājā, kura vienā laidā griežas, tās iemītnieki nejutīsies visai stabili… Droši vien vajadzēs likt lietā izgudrotāja spējas — nu kaut vai iebāzt mucas vienu otrā. Izdarīt tā, lai iekšējās mucas smaguma centrs paliktu nemainīgs un grīda vienmēr būtu apakšā … Iekšējā muca aizvien stāvēs mierā, tikai ārējā — griezīsies… Māja, kas šūposies kā milzīga pulksteņa vēzēklis… Māja — šūpulis … Smilšu kuģis …
Ciemi un pilsētas, kas sastāv no šādiem kuģiem un atrodas nemitīgā kustībā.
Pašam nemanot, viņš iesnaudās.
7
Vīrieti uzmodināja gaiļa dziesma, kas atgādināja sarūsējušu šūpoļu čīkstoņu. Nemierīga, nelāga pamošanās. Likās, tikko uzaususi gaisma, bet pulkstenis jau rādīja vienpadsmit un sešpadsmit minūtes. Tik tiešām — saule spīd kā pusdienlaikā. Bet krēslaini šeit tādēļ, ka līdz bedres dibenam saules stari nav vēl nonākuši.
Viņš steigšus pielēca kājās. No sejas, no galvas, no krūtīm švirkstēdamas bira smiltis. Arī lūpas un deguns bija apķepis ar sviedru un smilšu lipekli. Berzēdams to nost ar delnas virspusi, vīrietis mulsi mirkšķināja acis. No iekaisušajām acīm nemitīgi plūda asaras, plaksti šķita noberzti ar kaut ko raupju. Taču ar asarām vien nepietika, lai izskalotu smiltis, ar kurām bija piesērējuši miklie acu kaktiņi.
Gribēdams pasmelties kaut vai lāsīti ūdens, viņš piegāja pie tvertnes, kas stāvēja zemē, un piepeši pamanīja sievieti, kas šņākuļoja pavarda priekšā. Aizmirsis sāpes acīs, viņš aizturēja elpu.
Sieviete bija gluži kaila.
Cauri asaru plīvuram tā viņam šķita kā neskaidrs, izplūdis plankums. Viņa augšpēdus gulēja uz mašas bez kāda cita paklāja, viss viņas augums bija it kā izstādīts apskatei, labā roka nedaudz piesedza vingrā vēdera lej- galu. Visi auguma nostūrīši, ko cilvēki raduši slēpt, atsegti, un tikai seja, ko neviens nekautrējas turēt atklātu, aptīta ar dvieli. Tas, protams, tālab, lai pasargātu no smiltīm acis, muti, degunu, taču tāds kontrasts vēl vairāk pasvītroja viņas kailumu.
Visa miesa klāta ar vieglu, plānu smilšu kārtiņu. Smiltis aizsedza detaļas un izcēla sievišķīgās līnijas. Viņa šķi- tās esam skulptūra, ko apzeltījušas smiltis. Te pēkšņi viņam no mēles apakšas saskrēja mutē lipīgas siekalas. Bet viņš nevarēja tās norīt. Smiltis, kas bija sakrājušās starp smaganām un lūpām, iesūca sevī siekalas un izplūda pa visu muti. Viņš pieliecās, lai izspļautu to visu ārā. Bet, lai spļāva cik spļaudams, asums mutē neizzuda. Lai kā viņš centās iztīrīt muti, tur joprojām palika smiltis. Šķita — starp zobiem sarodas aizvien jaunas smiltis.
Par laimi, tvertne atkal līdz malām pilna ar ūdeni. Izskalojis muti un nomazgājis seju, vīrietis juta, ka viņā atgriežas dzīvība. Nekad vēl viņš nebija tik skaudri izjutis ūdens brīnumaino varu. Tāpat kā smiltis, arī ūdens ir minerāls, bet tā ir tik tīra un dzidra neorganiska viela, ka savienojas ar ķermeni daudz vieglāk nekā jebkurš dzīvs organisms… Ļaudams ūdenim pamazām līt rīklē, viņš iedomājās dzīvnieku, kas pārtiek no akmeņiem…