R.ŠEKLIJS
ŠIS TAS PAR VELTI
BIĻETE UZ TRANAJU
Kādā saulainā jūnija dienā neuzkrītoši ģērbies pagara auguma vīrietis ienāca Starpzvaigžņu ceļojumu biroja telpās. Jaunais cilvēks šķita ļoti nopietns. Viņš vienaldzīgi pagāja garām krāsainajiem marsiešu pļaujas svētku skatiem; viņa interesi nesaistīja milzīgs foto- panno, kas attēloja Triganija dejojošos mežus; viņš atstāja bez ievērības arī mazliet divdomīgo gleznu, kurā bjja parādīts Ausmas rituāls uz planētas Opikiuss II, un devās tieši pie klerka galdiņa.
— Es gribētu pasūtīt biļeti uz Tranaju, — jaunais cilvēks teica.
Aizvēris žurnālu «Derīgie izgudrojumi», klerks sarauca uzacis.
— Uz Tranaju? Vienu no Kentas pavadoņiem?
— Nē, — apmeklētājs paskaidroja. — Tranaja ir
planēta, un šai vārdā sauc arī zvaigzni, ap kuru tā riņķo.
— Nekad neesmu par tādu planētu dzirdējis. — Klerks paņēma no plaukta zvaigžņu katalogu, kosmo- tūrisma karti un reto galaktisko maršrutu rokasgrāmatu.
— Hm … — viņš pēc brītiņa norūca. — Katru dienu iznāk uzzināt kaut ko jaunu. Jūs gribat pasūtīt biļeti uz Tranaju, mister …
— Gudmens. Marvins Gudmens.
— Tad, lūk, mister Gudmen, izrādās, ka no Tranajas mūs šķir milzu attālums. Šī planēta atrodas Piena ceļa ^etējā malā. Uz turieni neviens nebrauc.
— Zinu. Vai varat man sagatavot nepieciešamos dokumentus? — Gudmens jautāja, un viņa balsī ieskanējās slēpts saviļņojums.
Klerks pakratīja galvu.
— Diemžēl tas nav iespējams. Pat nonskedi tik tālu neaizklimst.
— Kāds ir Tranajai tuvākais punkts, līdz kuram jūs varat mani nogādāt?
Klerks valdzinoši pasmaidīja.
— Neraizējieties! Es jūs nogādāšu uz planētu, kura ne ar ko neatšķiras no Tranajas, ja vien neskaita tādas priekšrocības kā ātra satiksme, pazeminātas cenas, komfortablas viesnīcas, ekskursijas …
— Es braucu uz Tranaju, — Gudmens stūrgalvīgi atkārtoja.
— Tikt uz turieni nav ne mazākās iespējas, — klerks pacietīgi skaidroja. — Ko jus cerat tur atrast? Es jums labprāt palīdzēšu …
— Jūs man palīdzēsit, pārdodams biļeti kaut vai līdz …
Klerks uzmeta ašu skatienu apmeklētāja kalsnajam, mazliet sakumpušajam augumam.
— Ja jūs meklējat piedzīvojumus, — viņš pārtrauca Gudmenu, — ieteicu planētu Afrikanuss II. Tā ir aizvēsturiska pasaule ar mežoņiem, cilvēkēdājām papardēm, staignām smiltīm, aktīviem vulkāniem, pterodak- tiliem un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Ekspedīcijas startē no Ņujorkas ik pēc piecām dienām. Maksimāls risks un vienlaikus — absolūta drošība. Mēs garantējam jums dinozaura galvu. Ja neiegūsit to, birojs atmaksās visus ceļa izdevumus.
— Tranaja, — sacīja Gudmens.
-— Hm, — klerks vērtējoši palūkojās uz klienta sakniebtajām lupām un spožajām, stingi tālumā vērstajām acīm. — Varbūt jums apnikuši Zemes puritāniskie likumi? Tādā gadījumā atļausit piedāvāt ceļojumu uz AlmagordoIII — «Dienvidu zvaigžņotās debess pērli». Desmit dienu reiss uz kredīta! Paredzēts apmeklēt noslēpumainos Almagordo iedzimto kvartālus, divas vīna darītavas, astoņus naktslokālus (pirmā glāzīte uz firmas rēķina), apskatīt cintāla fabriku, kur ar milzīgu atlaidi var iegādāties īstas cintāla jostas, apavus un portfeļus… Almagordo meitenes ir skaistas, dzīvespriecīgas un atbruņojoši naivas. Tūristus viņas uzskata par visaugstāko, visvēlamāko cilvēka tipu. Bez tam …
Gudmens pakratīja galvu.
— Kāds ir Tranajai tuvākais punkts, līdz kuram jūs varat mani nogādāt?
Klerks negribīgi izņēma no atvilktnes biļešu žūksni.
— Ar «Zvaigžņu karalieni» jūs varat aizlidot līdz Legisai II un no tās — ar «Galaktikas skaistuli» līdz Oumei. Tur pārsēdīsities vietējās transporta firmas kuģī, kas nolaidīsies uz Mačangas, Inčangas, Pankan- gas, Lekungas, Oisteras un, ja vien ceļā necietīs avāriju, nogādās jūs uz Tungbradaru IV. Pēc tam (ja laimēsies) ar nonskedu šķērsosit Galaktisko virpuli un nokļūsit uz Alumsridgijas, no kurienes pasta raķete lido līdz Belismorantai. Esmu dzirdējis, ka pasta raķetes tur vēl kursē… Tādējādi būsit veicis apmēram pusceļu, tālāk vajadzēs kulties pašam uz savu roku.
— Labs ir, — Gudmens teica. — Vai paspēsit man līdz vakaram sagatavot visus nepieciešamos papīrus?
Klerks apsolīja, paskatījās uz klientu un, mazliet apjucis, nomurmināja:
— Mister Gudmen, atļaujiet pajautāt, — ar ko šī tālā planēta jūs tik ļoti savaldzinājusi?
Gudmena sejā ievilkās svētlaimīgs smaids.
— Tranaja… — viņš domīgi sacīja. — Tā ir Utopija.
Sava mūža lielāko daļu Marvins Gudmens bija nodzīvojis Ņūdžersijas štatā — nelielā pilsētiņā Sīkirkā, kuru jau gandrīz piecdesmit gadus pēc kārtas pārvaldīja dažādi politiski bosi. Sīkirkas pilsoņu vairākums izturējās vienaldzīgi pret korupciju, kas laida arvien dziļākas saknes ierēdņu aprindās, pret azarta spēļu namiem, pret konkurējošo gangsteru bandu kariem pilsētas ielās un pat pret alkoholismu, kas arvien vairāk izplatījās jauniešu vidū. Viņi apātiski vēroja, kā sadrūp viņu ceļi, pārsprāgst ūdensvadi, beidz darboties elektrostacijas un sabrūk dzīvojamie nami, kamēr bosi ceļ sev elegantas villas, greznus peldbaseinus un apsildāmus zirgu staļļus. Pie visa tā cilvēki jau bija pieraduši. Tikai Gudmens, dzimis cīnītājs par taisnību, nekādi nevarēja ar to samierināties.
Viņš sacerēja atmaskojošus rakstus, kas nekur netika iespiesti, sūtīja uz kongresu vēstules, kuras neviens nelasīja, atbalstīja godīgus kandidātus, kurus nekad neievēlēja. Viņš nodibināja «Pilsētas labiekārtošanas līgu», biedrību «Pilsoņi pret gangsteriem», «Korupcijas apkarotāju savienību», «Asociāciju cīņai pret azarta spēlēm», «Sieviešu līdztiesības piekritēju savienību» un vēl duci līdzīgu organizāciju.