Torvalds Larsens uzmanīgi pavēra Kamillas kabineta durvis. Meita bija iegrimusi darbā tā, ka nemaz nepamanīja viņa klātbūtni. Torvalds ieklepojās.
- Es dodos uz tikšanos ar Džefriju Ridgeru, mēs pusdienosim restorānā. Varbūt vēlies izvēdināt galvu un pievienoties mums? viņš sacīja.
- Esmu aizņemta, Kamilla atbildēja, pat nepalūkojusies uz tēvu.
- Visu dienu sēdēt kabinetā ir kaitīgi. Ja nevēlies pievienoties mums, tad ar draudzenēm aizej uz kafejnīcu. Tu izskaties nogurusi.
- Netraucē! Pašlaik man galvā rosās ģeniālas domas. Lūdzu!
- Kā vēlies. Torvalds noplātīja rokas.
Cik labi, ka viņa nav līdzīga Silvijai, pat izskatu ir mantojusi no savas vecmāmiņas, viņa mātes, Torvalds nodomāja. Ari raksturs nepārprotami ir viņa. Tikpat liela neatlaidība un uzņēmība, uzsākot kādu darbu.
Silvija… Pat tagad, atceroties bijušo sievu, Torvaldu pārņēma nepatika un īgnums. Vai viņš kādreiz varēja iedomāties, ka maigā, uzticamā un daiļā sieva kādu dienu viņu atstās? Vai viņš spēja paredzēt, ka saviesīgs pasākums, uz kuru viņš bija ieradies kopā ar Silviju, mainīs abu turpmāko dzīvi? Ko viņa toreiz bija saskatījusi Lūkasā, neveiksmīgā uzņēmējā, kura uzņēmums atradās uz bankrota robežas? Nepagāja pat mēnesis, un Silvija viņu atstāja. Torvalds varēja trakot, izkliegt dusmas, kad neviens neredzēja, vainot sevi par to, ka maz vērības ir veltījis sievai. Velti! Silvija iesniedza šķiršanās prasību. Gan jau vēl viņa rāpos manā priekšā uz ceļiem, Torvalds toreiz zvērēja. Viņš gaidīja, ka Silvijas jaunais vīrs tiks galīgi izputināts, jo labi zināja, ka bijusī sieva dievina dārgus apģērbus un ceļojumus.
Jaunumi par Silviju, ko laiku pa laikam piegādāja paziņas, Torvaldam lika aizdomāties par to, ka viņš sievu tā arī nebija pa īstam iepazinis. Viņš varēja lauzīt galvu, kā tas viņai izdevies, taču fakts bija tāds: Silvija kļuvusi par uzņēmuma īpašnieci. Lūkass labprāt bija atdevis viņai vadības grožus.
Tagad gan nebūs ilgi jāgaida bankrots, Torvalds toreiz priecājās. Viņš bija gatavs piedot Silvijai kļūmīgo soli, jo sirds dziļumos aizvien vēl viņu mīlēja.
Turpmākie gadi Silvijas biznesa karjerā nāca ar galvu reibinošiem panākumiem. Viņas vadītais uzņēmums Astra apbrīnojamā kārtā uzplauka, pārtopot par Astra Holding, kurš, līdzīgi kā astoņkājis, izstiepa taustekļus uz visām pusēm. Ne tikai Skandināvijas valstīs, bet arī Eiropā atradās Astra Holding meitas uzņēmumi. Kā gan viņš pats Silvijā nebija saskatījis biznesmeni?
Piedevām Silvija, kā ieriebdama Torvaldam, dzemdēja Lūkasam dēlu. Lūkasu junioru. Torvalds vienmēr bija sapņojis par to, ka viņam būs vairāki bērni, arī mantinieks. Taču Silvijas atrunas, ka viņai ir vāja veselība, bija tik pārliecinošas… Dzelzs lēdija, lūk, kas viņa īstenībā bija.
Aizgaiņājis prom atmiņas, kas draudēja sabojāt labo noskaņojumu, Torvalds domas pavērsa uz gaidāmo tikšanos ar Džefriju Ridgeru.
Viņa juristi bija rūpīgi pārbaudījuši dokumentus, izanalizējuši ik teikumu. Nē, nekas neliecināja, ka te būtu gaidāma krāpšanās. Viņu mulsināja vienīgi tas, kāpēc tieši viņam Džefrijs piedāvāja nopirkt prāmja īpašuma daļu. Tāpēc pirms galīgās "jā" vai "nē" atbildes viņš nolēma vēlreiz patērzēt ar Ridgeru.
Par tikšanās vietu Torvalds izvēlējās vienu no dārgākajiem restorāniem Stokholmā. Džefrijs Ridgers ieradās norunātajā laikā ar minūtes precizitāti.
6i
Sasveicinājušies viņi apsēdās pie rezervētā galdiņa.
- Cik žēl, ka jūsu meita nevarēja mūs iepriecināt ar savu klātbūtni. Džefrijs izskatījās nedaudz vīlies.
- Kamilla ir aizņemta, Torvalds sausi noteica.
- Viņa ir skaistule. Vai jūs, Larsena kungs, neiebilstu, ja es viņu kādu reizi uzaicinātu uz teātri?
- Tas ir jāizlemj Kamillai pašai. Tāda interese par viņa meitu Torvaldu neiepriecināja, un viņā modās nepatika pret amerikāni. Mēs, šķiet, grasījāmies parunāties par prāmi Queen Sally, viņš atgādināja.
- Pats par sevi saprotams. Džefrijs veltīja viņam platu smaidu.
- Kādēļ nolēmāt pārdot prāmja īpašuma daļu?
- Vēlos šo naudu investēt citā projektā.
- Kādēļ tieši man piedāvājat šo darījumu? Torvalds pārgāja uz nesaudzīgi uzbrūkošu toni.
- Kādēļ tieši jums piedāvāju šo darījumu? Džefrijs atkārtoja jautājumu, paraustījis plecus. Es daudziem aizsūtīju vēstules ar piedāvājumu, taču vienīgais cilvēks, kas atbildēja, bijāt jūs. Pārējos atbaidīja terorakts uz prāmja.
- Visvairāk laikam izbijāties jūs, Ridgera kungs, Torvalds asi piebilda.
- Ne gluži.
- Sakiet, kāpēc jūs savu daļu nepiedāvājāt kompanjonam Karlam Ridgeram! Starp citu, spriežot pēc uzvārda, viņš ir jūsu radinieks.
- Jā, tēvocis. Saprotiet, reizēm radniecīgas attiecības ir tik sarežģītas… Man negribētos runāt par tām.
Torvalds pamāja, pēkšņi atcerējies Silviju. Diez vai Silvija viņam piedāvātu nopirkt kādu uzņēmumu, ja rastos tāda vajadzība. Drīzāk viņa pārdotu to svešiniekam.
- Vai ir kas zināms par terorakta organizētājiem? Torvalds painteresējās. Varbūt AI-Qaeda roku darbs?
-Dienesti strādā, taču ar mums savā informācijā nedalās. Skaidrs ir vienīgi tas, ka neviens grupējums nav uzņēmies atbildību. Arī AI-Qaeda ne. Bet visus noziedzīgos grupējumus nevar apzināt, Džefrijs nosūkstījās.
-Tātad konkurence, Torvalds domīgi noteica. Queen Sally pa Baltijas jūru kursē nepilnu gadu un…
- Larsena kungs, varbūt jūs vēlreiz gribat apskatīt prāmi? Džefrijs pajautāja, juzdams, ka darījums ar Torvaldu var izjukt.
- Šorīt jau apskatīju. Prāmis man patīk, bet… Torvalds ieturēja nelielu pauzi, …es gribētu zināt īsteno sprādziena iemeslu. Ja šeit iejaukta konkurence, nebūtu prātīgi no jums iegādāties prāmja daļu. Nekur nav teikts, ka nākamajā reizē kuģis neaizies pa burbuli.
- Pasarg dievs! Džefrijs iesaucās. Es saprotu jūsu piesardzību un bažas. Tad varbūt nogaidīsim, līdz šis noziegums tiks atšķetināts.
- Tādi noziegumi reizēm vispār paliek neatklāti, Torvalds aizrādīja.
Īstenībā viņu nebiedēja konkurence, un citā reizē viņš tik daudz nedomātu, varbūt jau būtu parakstījis pirkuma dokumentus. Torvaldu mulsināja pats Džefrijs, un viņš nevarēja saprast, kas ir radījis šo piesardzību. Galvā bija ielavījusies doma, ka Džefrijs viņam melo.
- Tiek atklāti. Džefrijs savādi pasmaidīja. Tikai reizēm atklājums tiek noklusēts tautai. Kam vajag, tas zina.
Torvalds uzmeta pētošu skatienu Džefrijam, taču neko neteica. Vai nu viņš blefo, vai ari zina kaut ko slēpjamu, Torvalds nodomāja. Tas vēl vairāk saasināja viņa piesardzību. Nāksies vēlreiz visu pārbaudīt, Torvalds nolēma. Kā arī painteresēties par Džefrija kompanjonu
Kārlu Ridgeru. Uzzināt, kas tas ir par putniņu.
»* *
Atvadījies no Torvalda, Džefrijs Ridgers iesēdās taksometrā, kas viņu aizvizināja uz viesnīcu. Otrā stāva numurā viņu gaidīja Karls Ridgers. Viņš nedaudz nervozēja, minēdams, kā izturēsies Karls, uzzinājis, ka darījums nav noslēgts.
- Kā pagāja tikšanās? Karls nepacietīgi jautāja, līdzko Džefrijs spēra kāju pāri slieksnim.
- Nekā. Džefrijs noraizējies apsēdās uz krēsla un pārmeta vienu kāju pāri otrai.
Izņēmis no kabatas miniatūru izmēru diktofonu, viņš to ieslēdza un nolika uz galdiņa. Atskanēja viņa un Torvalda Larsena saruna restorānā.
- Ļoti labi, atzinīgi novērtēja Karls, noklausījies ierakstu. Ļoti labi.
-Jā? Džefrijs atdzīvojās, nespēdams saprast, kas tieši ir labi. Viņš nekad nevarēja izprast Kārlu, kurš pārdomas vienmēr centās paturēt pie sevis. Un tas, ko viņš beigu beigās parasti teica, izskanēja kā galavārds, kurš vairs nekad netika grozīts. Lai ari tēvocim bija jau astoņdesmit astoņi gadi, viņš izskatījās pietiekami jauns, ar staltu stāju un apskaužamu fizisko izturību un veselību. Džefrijs, kurš bija par divdesmit pieciem gadiem jaunāks, reizēm pievienojās Karlam rīta skrējienos, no kuriem atgriezās aizelsies un bezgala piekusis, turpretī Karls jutās možs un enerģijas pārpilns.