- Es jūs ilgi neaizturēšu, Kamillas jaunkundze. Izmeklētājs nez kāpēc bija steidzīgs. Tikai pāris jautājumu. Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Omalheru ģimeni Džastinu un Evarestu?
- Ziniet, tagad tiešām vairs nespēju precīzi atcerēties datumu, tas varēja būt… Kamilla sasprindzināja atmiņu, …pirms eksāmeniem.
- Pēc jahtas aizturēšanas Mati un Tedijs atgriezās Londonā. Ko viņi teica par Omalheriem?
- Neatceros, ka Mati vai Tedijs būtu viņus pieminējuši, Kamilla sacīja.
Tiešām dīvaini, viņa nodomāja. Kāpēc ne Mati, ne Tedijs ne reizi neieminējās par Omalheriem? Savādi!
- Varbūt jūs pazīstat Omalheru draugus vai paziņas, kuri varētu zināt ko vairāk par viņiem?
Kamilla pašūpoja galvu. To viņa pati vēlētos uzzināt…
- Sakiet, lūdzu: vai jahtas žurnāls, kurā tika atzīmēts pārvietošanās maršruts, atrodas pie jums? Kamilla pēkšņi pajautāja.
-Jahtas žurnāls? Izmeklētājs brīdi sēdēja domīgs. -Jā-
- Diemžēl manā rīcībā žurnāla nav, izmeklētājs atbildēja. Kādēļ jūs interesējaties par žurnālu?
- Mati bija veicis zinātniskus pētījumus. Un bija uzgājis Baltijas jūrā tādu vietu, kur piesārņojums izteikti liels. Es vienkārši domāju, ka varētu turp aizsūtīt vides aizsardzības speciālistus, Kamilla paskaidroja.
- Painteresēšos par žurnālu, izmeklētājs apsolīja.
Iedama prom, Kamilla nespēja vien nobrīnīties, kā
viņai agrāk prātā nav ienākusi doma par jahtas žurnālu. Ja žurnāls nav konfiscēts, tas var atrasties vai nu uz jahtas, vai arī to bija paņēmis Mati vai Omalheru pāris.
- Mammu, vai es tevi neiztraucēju? Kamilla nekavējoties piezvanīja mātei.
- Tūlīt būs sanāksme. Ko tu gribi?
- Mani interesē jahta Wiking. Vai vēl neesi to pārdevusi?
- Nē. Kādēļ jautā?
- Atmiņas… Tad es varu jahtu apskatīt?
- Ak, bērns, tu vēl aizvien kavējies pagātnē. Silvija nopūtās. Labāk aizej kaut kur izklaidēties, galu galā ar draudzenēm sarīko ballīti.
- Negribas. Jahta atrodas ostā? Kurā piestātnē? Atslēgas ir pie tevis? Kamilla nemaz negrasījās atkāpties no savas ieceres. Es tūlīt braukšu turp.
- Ak, Kamilla, Kamilla, kā arvien stūrgalvīga, ja ko ieņem galvā. Labi, aizsūtīšu kādu ar atslēgām. Silvija paskaidroja, kā labāk atrast jahtu.
- Atā, mammu! Kamilla kļuva priecīga.
Pārdesmit minūšu brauciens, un viņa jau atradās ostas
teritorijā. Tagad Kamilla centās braukt prātīgi, nesenā autoavārija vēl nebija aizmirsusies. Silvijas norīkotais cilvēks jau gaidīja Kamillu. Viņš atslēdza jahtas telpas, pats piemezdamies uz klāja.
-Paldies, man jūsu palīdzība vairs nav nepieciešama. Kamillai nepatika svešā vīra klātbūtne.
- Štrancas kundze lika jūs uzraudzīt, lai jums neienāktu prātā vienai pašai doties jūrā.
- Ak tā? Kamilla izlikās esam vienaldzīga, tad iegāja kajītē.
Viņai vajadzēja paredzēt mātes rīcību. It kā meita būtu maza… Viņai nav ne mazākās sajēgas, kā iedarbināt jahtu, kur nu vēl doties jūrā. Absurds!
Jahtas žurnāls ir pazudis, Kamilla konstatēja, aplūkojusi kajīti. Taču, ieraudzījusi uz plaukta kladi, meitene iegavilējās. Tā piederēja Tedijam. Tajā viņš rakstīja ne tikai dziesmu tekstus, bet arī katru ekspedīcijas dienu bija atainojis ar komiskiem zīmējumiem, dažādām muļķīgām frāzēm, pantiņiem; tikai vērīgs cilvēks starp šiem raibumiem varēja pamanīt sīksīkus cipariņus koordinātas. Ekspedīcijas laikā viņa ne vienu reizi vien bija pasmējusies par Tediju, kurš tik cītīgi aizpildīja kārtējo lapu, kamēr Mati un Evarests atradās zem ūdens.
- Tas ir jahtas žurnāls, Tedijs skaidroja. Ko jūs saprotat no mākslas, viņš aizstāvējās. Es tur atzīmēju savas idejas. Arī koordinātas, ja īsto žurnālu kāds iedomāsies nočiept.
Redz, Tedija pravietojumi piepildījušies! Kamilla lēnām šķirstīja klades lapas, iegrimusi atmiņās. Pantiņi, kurus bija rakstījis Tedijs, paslīdēja garām viņas apziņai. Viņa meklēja ierakstus par dienu, kad bija uzieti baisie kuģi. Tepat vien ir! Koordinātas rakstītas uz pirātu karoga blakām galvaskausam un sakrustotiem zobeniem. Tātad viņas projekts netiks iemests papīrgrozā, Kamilla atviegloti uzelpoja. Paraudzījusies pa logu jūras virzienā, Kamilla aizdomājās. Tagad ir rudens, ūdens ir daudz vēsāks nekā vasarā, arī augstie viļņi var būt par traucēkli ūdenslīdēju darbam. Tātad viss ir jādara ļoti ātri, nedrīkst vilcināties ne mirkli. Nāksies lūgt palīdzību profesionāliem ūdenslīdējiem, un tā viņai nebūs problēma.
Atšķīrusi pēdējo ierakstu kladē, Kamilla izlasīja: "Bezjēdzīgi iztērētais laiks, kad sekundes ir izšķīdušas nebūtībā, aizraujot sev līdzi stundas un dienas…" Ko Tedijs gribēja teikt ar šiem vārdiem? Un cik atbilstoši tie šķita viņas tagadējam noskaņojumam! Domām par Mati beidzot ir jāpaliek pagātnē, Kamilla aptvēra, lai ari cik tas būtu sāpīgi. Dzīve turpinās.
- Varat aizslēgt! Kamilla, iedama prom, pamāja mātes atsūtītajam darbiniekam. Pat uzsmaidīja, jo sirdī bija ielijis atvieglojums un miers. Sāpes bija palikušas uz jahtas, un Kamilla zināja, ka šeit viņa vairs neatgriezīsies.
Satikusies ar Marku tajā pašā kafejnīcā, Kamilla iztaujāja puisi, kādi ir sarakstes rezultāti.
- Zini, neviens neko nav dzirdējis par Ēriku, Marks atbildēja un pārstāstīja, ko katrs konkrēti ir uzrakstījis. Arī par ekspedīciju Mati neko nebija stāstījis.
Meitene pamāja. Apmēram tādu atbildi viņa arī bija cerējusi izdzirdēt. Pārcilājusi atmiņā sarunas ar Mati, Kamilla tā arī nespēja atcerēties nevienu frāzi, kurā būtu izskanējis Ērika vārds. Painteresējusies pie sarga, kurš toreiz bija pārbaudījis Ērika dokumentus pirms sarunas ar viņu, Kamilla uzzināja, ka vīrieša uzvārds ir Smits. Taču kāda no tā jēga? Skaidrs bija viens Ēriku Smitu interesēja koferis, kuram vajadzēja būt starp Mati mantām.
- Mati un viņa draugi bija atklājuši nogrimušu zemūdeni ar dārgumiem, Kamilla ieminējās, kad Marks ilgāku laiku bija klusējis.
- Zemūdeni ar dārgumiem? Kādiem? Marks brīnījās. Kādi dārgumi tad var būt mūsdienās?
Kamilla paraustīja plecus. Kā lai viņa to zina? Kamilla nopētīja puisi, cenzdamās saprast, kur gan nozudis ierasti bezrūpīgais smaids un jautrība. Kaut kas Marku nomāca, un tas bija acīmredzami. Simpātisks, laikam arī pietiekami gudrs, ja jau tēvs viņam piedāvājis darbu, Kamilla nodomāja.
Domās virmoja jautājums, ko iesākt ar dokumentiem, kurus Mati bija atstājis dzelzceļa stacijas mantu uzglabāšanas kamerā. Varbūt aicināt Marku līdzi? Nez kāpēc vienai pašai negribējās turp doties.
- Mani meklē Andrejs, Marks beidzot ierunājās; par uztraukumu liecināja nervoza salvetes burzīšana pirkstos. Viņš jautāja, kur es esot apmeties un kur strādāju. Laikam esmu nevēlams liecinieks, puisis neveikli pajokoja. Es, protams, sazinājos ar pretterorisma dienesta darbinieku, taču ir tik nepatīkami. Šķiet, ka tepat aizmugurē kāds stāv ar pistoli.
- Mark, vai Andrejs zina tavu mājas adresi? Dzimtenē, protams.
- Nē, viņš interesējās tikai par Stokholmu.
- Tad es domāju, ka tev nav jāraizējas, Kamilla bezrūpīgi noteica. Diez vai kāds staigās tev nopakaļus un mēģinās nošaut. Nāc, iesim mazliet izvēdināt galvu! Kamilla pietrūkās kājās.