- Kurp mēs dosimies? Marks apjautājās, kad viņi bija iesēdušies džipā un Kamilla strauji uzņēma ātrumu.
- Izklaidēties! Kamilla iesmējās. Viņai bija lielisks noskaņojums. Pagātnes durvis beidzot bija aizcirstas, jo Kamilla bija apņēmusies vairs nedomāt par Mati, ari par nākotni filozofēt negribējās; eksistēja tikai šis brīdis. Es tevi iepazīstināšu ar Stokholmu.
Izvizinājusi Marku krustām šķērsām pa Stokholmas centru, viņa ar aizrautību puisim stāstīja pilsētas vēsturi. Tad Kamilla ievēroja, ka Marks klausās pavirši, domās atrazdamies kaut kur citur. Viņa iestūrēja atrakciju parkā.
- Pariņķosim ar panorāmas ratu. Kamilla nekādi nevarēja norimties, gribējās traukties uz priekšu, smieties un gavilēt. Tu vēl nekad neesi redzējis tik burvīgu skatu uz pilsētu nakts laikā.
Izlikusies nemanām Marka tramīgo seju, kad panorāmas rata kabīne, ceļoties uz augšu, sašūpojās, Kamilla turpināja uzjautrināties. Un tikai pašā augšā Kamilla uz brīdi kļuva nopietna un sacīja Markam:
- Neuzskati mani par aušu, ja tā uzvedos. Bet mums seko ēna.
- Kāda ēna? Marks nesaprata, ko Kamilla ar to ir domājusi.
- Šķiet, ka tavas bažas nav veltīgas, Mark. Tad, kad es pāris reižu riņķoju apkārt vienam un tam pašam kvartālam, no džipa neatpalika kāda mašīna.
- Ko mēs tagad darīsim? Marks satrūkās. Bēgt! Braukt prom no Zviedrijas! Mukt!
- Izliksimies, ka neko neievērojām. Es tevi aizvedīšu uz dzīvokli un tad palūkošu, varbūt seko tieši man, nevis tev.
- Kamilla pagrieza seju sāņus, izlikdamās, ka vēro pilsētu.
Viņa tikko spēja novaldīt smieklus, manot Marka bailes. Protams, neviens džipam nesekoja, taču vēlme izjokot Marku bija tik liela, ka viņa atļāvās mazliet papūst pīlītes. Tēvs bija mācījis, ka provokatoriski izteicieni reizēm ir ļoti vērtīgi, jo ļauj iepazīt cilvēku dziļāk. Redz, Marks nav no drosmīgajiem, viņa secināja.
- Bet tas ir bīstami, Kamilla, Marks noraizējies sacīja.
- Labāk piezvani tēvam un palūdz, lai atsūta apsardzi.
- Es nebaidos, Kamilla mierīgi atbildēja. Tagad tik jāturpina tādā pašā garā, viņa nodomāja. Varbūt man seko kāds slepens pielūdzējs tēva apsardze viņu tikai aizbiedēs prom. Meitene pavīpsnāja.
Kamilla pamanīja pārmaiņas Marka sejā: viņa lūpu kaktiņi noslīdēja, paužot sarūgtinājumu.
- Kamilla, vai tu precētos ar tādu vienkāršu puisi kā es? Vai arī tev ir vajadzīgs bagātnieks?
Marka vārdi negaidot apmulsināja Kamillu. Ieskatījusies puisim acīs, Kamilla redzēja, ka viņš runā visā nopietnībā.
-Vēl komiskāku situāciju neesmu piedzīvojusi. Kamilla iesmējās. Tikko runājām par briesmām un tagad… Vai tavi vārdi ir jāsaprot kā bildinājums?
-Jā, Marks tikko izdabūja pār lūpām atzīšanos.
Hm! Kamilla nogrozīja galvu. Tādu sarunas pavērsienu viņa nebija gaidījusi.
Kabīne lēnām tuvojās zemei, izklaides brauciens bija galā. Marks izkāpa pirmais un pastiepa Kamillai roku. Izlikusies nemanām piedāvāto palīdzību, jo šobrīd viņa nebija noskaņota uz jaunu attiecību uzsākšanu, Kamilla līksmi izlēca no kabīnes un iesaucās:
-Un tagad uz amerikāņu kalniņiem! Ejam, Mark!
* * *
Iejukusi dzelzceļa stacijas cilvēku burzmā, Kamilla kādu laiku pa telpām klīda bez jelkādas sajēgas. Viņai nebija nojausmas, kur varētu atrasties mantu uzglabāšanas telpa. Viņas ģimenes mīļākais pārvietošanās veids bija auto, ari lidmašīnas. Kamilla kautrējās atzīties savām draudzenēm, ka viņa tikai vienreiz mūžā ir ceļojusi ar vilcienu.
Izpētījusi uzrakstus uz sienām, Kamilla beidzot saprata, kurp jādodas.
Devītā rinda, trīspadsmitā kamera Kamilla saskaitīja. Un kods ir viņas dzimšanas dati. Durvis atvērās viegli, un Kamilla ieraudzīja sudrabaini pelēcīgu koferi. Pamēģinājusi izkustināt koferi, meitene pārliecinājās, ka tas ir smags. Nekas, nekas, Kamilla sevi mierināja, viņai ir pietiekami daudz spēka. Taču koferis ar pamatīgu blīkšķi atsitās pret grīdu; viņa nebija spējusi noturēt rokās tādu smagumu.
Dokumenti? Tur varēja būt tikai ķieģeļi vai kas vēl smagāks, Kamilla secināja. Ko viņai tagad darīt? Atpakaļ kamerā viņa koferi neiecels, tas viņai nav pa spēkam. Ak, cik žēl, ka viņa tomēr nepaaicināja līdzi Marku!
- Atvainojiet, vai jūs varētu man palīdzēt aiznest čemodānu līdz mašīnai? viņa uzrunāja netālu stāvošu vīrieti, kurš tobrīd kamerā stūķēja somu.
- Protams, viņš norūca. Pacēlis koferi, viņš saviebās un aizdomīgi paskatījās uz Kamillu. Kas jums tur par smagumu?
- Akmeņu kolekcija, Kamilla atteica. Ko citu viņa varēja sacīt?
- Jā, tas redzams, palīgs piekrita.
Klusēdams viņš aizstiepa koferi līdz Kamillas džipam un palīdzēja to ielikt bagāžniekā.
Nesteigdamās viņa brauca mājup, pa ceļam atbildēdama uz zvaniem. Tas Kamillu kaitināja. Visi kā sarunājuši vienā laidā viņai zvanīja, jautādami, ko viņa pašlaik dara. Beigu beigās piezvanīja pat tēvs, paziņodams, ka mājās būšot ļoti vēlu.
- Ko tu darīsi? Kamilla tincināja tēvu.
- Man ir tikšanās. Kā apdomādams, turpināt vai ne, viņš piebilda: …ar sievieti.
- A, Kamilla novilka.
Agri vai vēlu man uzradīsies pamāte, Kamilla nodomāja. Bet vai viņa drīkstēja pārmest tēvam?
- Neblandies apkārt, brauc mājās, Torvalds piekodināja meitai.
Protams, uz mājām, kur tad vēl citur, Kamilla nodomāja. Vēlme uzzināt, kas atrodas koferi, pieauga ar katru minūti. Viņa tikko valdījās, lai neapstātos ielas malā un neatvērtu koferi. Sargs steidzīgi atvēra viņas priekšā vārtus, un Kamilla brauca uz garāžu.
Gluži kā būtu saņēmusi Ziemassvētku dāvanu, Kamilla nolēma turpat uz vietas attaisīt koferi. Slēdži nevērās vaļā, un viņa, daudz nedomādama, sameklēja šķēres.
Varbūt tas būs barbariski, ja sabojāšu slēdžus, taču man jāzina, kāpēc dokumenti ir tik smagi, Kamilla murmināja pie sevis. Ufl Vaļā!
Tie bija nevis akmeņi, bet gan ķieģeļi; tiesa, ne jau parasti, bet gan zelta. Tie koferi bija padarījuši bezgala smagu.
-Vareni! Kamillai iepletās acis. Tik daudz zelta vienkopus viņa vēl nebija redzējusi. Nācās vairākas reizes iet uz namu, tad atpakaļ uz garāžu, līdz viņa visus stieņus pārnesa uz tēva seifu. Dokumenti atradās pašā apakšā. Pāršķirstījusi lapas, viņa pamanīja pazīstamu vārdu: Karls Ridgers. Pag, tas taču ir viens no prāmja Queen Sally īpašniekiem, viņa atcerējās tēva stāstīto.
2. DAĻA
1. nodaļa
1945. gads. Ņujorka.
Ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt, anglikāņu konfesijas mācītāja vārdi nepatīkami griezās Karlam Ridgeram ausīs.
Pametis acis uz Bellu, kura tikko bija kļuvusi par viņa sievu, Karls nodrebēja. Savu mūžu viņš nebija redzējis lempīgāku un neglītāku sievieti par Bellu. Atbalstījusies pret viņa elkoni kā smags maiss, jaunā sieva apmierināti smaidīja.
Pārlieku garenā seja, kaut Bellai tikko bija palikuši apaļi trīsdesmit gadi, izskatījās kā apvītis kartupelis, vaigus un deniņus izraibināja brūni plankumiņi. Taču pats nepatīkamākais Karlam šķita melniem matiņiem noaugusī virslūpa. Sieva ar ūsām!
"Tikai mieru!" viņš sev atgādināja. Virsroku ņēma aukstais saprāts; jūtas, kaut arī tās bija nepatika un riebums, bez žēlastības tika iespundētas visattālākajā apziņas nostūri. Neviens un nekad nedrīkst ielūkoties viņa slēptākajās domās, Karls domāja. Augstāk uzslējis zodu, viņš lūpas savilka tikko manāmā smaidā.