Visam jānotiek tieši tā, kā ir iecerēts, Karls ritināja domu tālāk. Un, ja Bella vai viņas bagātais tētiņš zinātu kaut niecīgāko kriksīti no viņa plāniem, tie bēgtu neatskatīdamies kā pats nelabais no krusta.
Karls vēlreiz paskatījās uz sievu, šoreiz veltīdams Bellai smaidu. Visam jānotiek, kā nākas, jārada laimīga un vienam otru mīloša pāra iespaids. Vismaz jāpacenšas fotogrāfa kameras priekšā, tas bizo no vienas vietas uz citu, bildēdams jauno pāri dažādos rakursos. Jau rīt viņu bildes būs lielākajā Ņujorkas avīzē, varbūt ne gluži pirmajā lapā, kaut gan… Bella taču ir senatora meita. Vecmeitās aizsēdējusies, un viņš glīts, jauns puisis ar staltu stāju, blondiem, cirtainiem matiem. Protams, Bellas tēvs Džonatans iesākumā skatījās uz viņu ar zināmām aizdomām, pirmām kārtām droši vien bažīdamies par sava naudasmaka drošību. Redzēdams, ka Karlam pašam ir pietiekami daudz skanošā, kļuva laipnāks. Karlam piederēja vairāki apģērbu veikali, tā ka viņu nekādi nevarēja nosaukt par nabagu.
Mani bērni, daudz laimes! Bellas māte, līdzko beidzās laulību ceremonija, nošņaukājās baltā mutautiņā. Vispirms apķērās meitai ap kaklu, to noskūpstīdama uz abiem vaigiem, tad arī Karls saņēma maiguma porciju.
Laipni smaidīdams, viņš atbildēja uz apsveikumiem, pie sevis aukstasinīgi paturēdams prātā katru viesi. Viņu īpaši interesēja Džonatana draugi un kolēģi; Karls zināja, ka agri vai vēlu tie viņam noderēs.
Jau rīt viņš varēs justies daudz brīvāk un vaļīgāk un ķerties pie sava plāna realizēšanas. Bet šodien… Jā, šodien ir viņa kāzas. Ar šo neglīteni, kura atgādina kartupeļu maisu.
Pie svinību galda Karls turpināja smaidīt, klausīdamies apsveikumus un tostus un pie sevis prātodams, kamdēļ laiks tik ātri skrien uz priekšu. Proti, gaidāmā pirmā nakts ar Bellu neizraisīja sajūsmu. Bet pienākums paliek pienākums.
-Draugi! Es esmu tik priecīgs! Piesteidzās Bellas tēvs, kurš uz brīdi bija atstājis viesību galdu. Man ir pārsteidzoši jaunumi! Tikko saņēmu šīs satraucošās ziņas. Klausieties! Ādolfs Hitlers ir izdarījis pašnāvību! Hitlers ir nošāvies! Tās ir kara beigas!
Līksmi saucieni, aplausi, svilpieni sagriezās raibā mutulī Karlam gar acīm. Hitlers ir nošāvies? Fīrera vairs nav starp dzīvajiem? Vai tas nozīmē Trešā reiha slepeno plānu krahu?
Karlam kļuva slikti, viņš nobālēja. Skatoties uz jauno sievu, Karlam gribējās iepļaukāt viņas apmierināto ģīmi.
- Ejam, mūs gaida pirmā nakts, Karls sacīja Bellai, tik tikko apslēpis īgnumu; tālāk no citu acīm, jo līksmot kopā ar pārējiem viņš vairs nevar.
Aizvedis Bellu uz savu dzīvokli, kurš atradās pavisam netālu no viņas tēva mājām, Karls pamāja sievai, lai tā dodas uz guļamistabu. Iemetis glāzīti alkohola, viņš centās aizskalot bēdas. Ko tagad iesākt? Kā dzīvot? Šī ziņa šķita daudz briesmīgāka nekā pirmā nakts ar Bellu. Tas nepārprotami nozīmēja kara beigas, Vācijas kapitulāciju un viņa plānu krahu. Ak, kāpēc tieši tagad?
- Tu vēl neesi gatava? Karls strupi noprasīja, redzēdams, ka Bella sēž uz gultas malas vēl neizģērbusies.
-Jā, tūlīt, viņa paklausīgi atbildēja un, uzgriezusi Karlam muguru, lēnām piņķerējās ap kleitas pogām.
Karls, iezvēlies krēslā, vēroja, kā sieva neveikli atbrīvojas no apģērba. Kartupeļu maiss pārvērtās par samērā slaidu sievieti, tikai… tikai viņa bija stāvoklī! Karls neticēja savām acīm. Šī pamuļķe, par kādu viņš uzskatīja Bellu, bija viņu apvedusi ap stūri.
- Tu mani esi piekrāpusi, Karls teica.
Piegājis klāt, viņš uzlika plaukstu uz Bellas vēdera. Piektais, varbūt pat sestais grūtniecības mēnesis, viņš nodomāja.
- Mani izvaroja, Bella tikko dzirdami nočukstēja.
-Ja tas būs puika, es viņu uzaudzināšu par karavīru. Karls dīvainā veidā pēkšņi bija nomierinājies.
- Bet ja meitene?
- Gan jau priekamājā viņai atradīsies vieta, Karls nicīgi noteica, atgrūdis Bellu. Es eju izklaidēties.
Aizcirtis aiz sevis dzīvokļa durvis, Karls atviegloti uzelpoja. Bella darīs visu, ko viņš teiks. Pat vēl labāk, viņš nodomāja, ka viņa nav nevainīga meitene. Lai saka paldies, ka viņš ir izglābis viņas godu. Un senatora kungs, Bellas tēvs, neuzdrīkstēsies pat iepīkstēties, kad znots sāks rīkoties pa savam prātam un diktēt savas vēlmes.
Pacēlis acis pret debesīm, Karls sev jautāja: ko tagad iesākt? Vai tiešām visam, kam viņš tik ļoti ticēja, ir jāpārvelk svītra? Soļodams uz savu otro dzīvokli, par kura esamību zināja tikai nedaudzi draugi, Karls ieslīga atmiņās.
* * *
Karls Ridgers nezināja, kas ir viņa vecāki. Vienīgās bērnības atmiņas nez kāpēc saistījās ar jūru. Viņš stāvēja ūdenī, iebridis līdz pat ceļiem, un skatījās, kā viļņi brāžas viņa virzienā. Jūras spēks gāza no kājām, taču viņš mēģināja turēties pretī arī tad, kad vilnis apšļāca visu augumu. Reizēm Karls aizrijās ar šaltīm, un tad viņam šķita, ka tūlīt pat tiks ierauts tālu jūrā. Šī bīstamā spēle šķita tik aizraujoša, ka Karls aizmirsa visu uz pasaules.
Un tad, skaļi bārdamās, uzradās bērnunama audzinātāja. Neganti kliegdama, viņa sagrāba mazo Kārlu aiz rokas un rāva krastā. Žagari nošvīkstēja pa slapjo zēna muguru un kājām, taču Karls, zobus sakodis, neizdvesa ne skaņas. Viņš neuzdrīkstējās raudāt, jo uzskatīja sevi par pietiekami lielu. Vien tad, kad audzinātāja sāka pluinīt viņa blondo matu sprogas, asaras pašas izsprāga no acīm.
Savādi, viņš maz ko atcerējās no bērnības. Atmiņu drumstalas nespēja aizpildīt pagātnes mozaīku, viss šķita tik bāls un izplūdis kā migla. Lai kā Karls centās ielūkoties savā pagātnē, tās durvis bija cieši aizslēgtas. Bet varbūt ari nevajag lauzties iekšā, jo tur nekā nav, Karls prātoja.
Toties Karls lieliski atcerējās to dienu, kad skolā ieradās kāds nepazīstams cilvēks. Vairāki skolas zēni, tostarp arī Karls, tika paaicināti uz direktora kabinetu. Zēniem tika paskaidrots, ka viņus gaida lieliska nākotne, jo viņiem ir dota iespēja mācīties speciālā skolā, kas domāta īpaši apdāvinātiem skolēniem.
Karls stāvēja pārējiem aizmugurē un rauca pieri. Viņa sekmes nebija tik spīdošas, lai viņu dēvētu pat par sekmīgu, kur nu vēl par apdāvinātu. Vienīgais mācību priekšmets, kur Karlam tiešām bija spožas atzīmes, bija sporta nodarbības. Karls skatījās uz gara auguma tumšmatainu vīrieti, kas bija ģērbies melnā esesieša formas tērpā, un satraukti klausījās viņa runā.
-Jūsu vecāki leposies ar to, ka jūs mācāties tādā skolā, nepazīstamais turpināja.
- Man nav vecāku, Karls iesaucās. Ieraudzījis direktora neko labu nevēstošu skatienu, viņš bija gatavs mukt laukā no kabineta.
- Tad ar jums leposies Vācija! svešinieks piegāja klāt Karlam un papliķēja pa plecu.
Jaunajā skolā tika sapulcināti dažāda vecuma zēni, taču viņus vienoja kopīga iezīme blonda matu krāsa, gaiša sejas āda un zilas acis. Pirmajā kopsapulcē visi skolēni sapulcējās zālē, kur viņus uzrunāja skolas vadība.
"Es esmu ārietis," Karls satraukti domāja. Atziņa, ka viņš ir citāds nekā vairums cilvēku, viņu apžilbināja. Augstākas rases pārstāvis lūk, kas viņš ir! Jo ilgāk Karls klausījās viņiem veltītajos vārdos, jo lielāks lepnums puiku pārņēma. Viņš vairs nebija atradenis bez vārda un dzimtas tāds, kuru bez žēlastības var iedunkāt un nonievāt tikai tāpēc, ka viņam nav aizstāvja.
Tagad Karls zināja, ka ir cilvēks, kas viņu ir novērtējis pa īstam. Un tas ir pats Ādolfs Hitlers!
Vēlme mācīties Karlam pieauga ar katru dienu. Viņš uzcītīgi apguva zinības, ar lielu degsmi sportoja, paturēdams prātā, ka ir īpašs. Un ka ar viņu lepojas fīrers!