Zēni dzīvoja armijas tipa kazarmās, dienas režīms bija smalki izplānots, zudumā negāja ne minūte. Bezgalīgie fiziskie vingrojumi norūdīja Kārlu, un viņš sapņoja, ka kļūs par virsnieku.
Kādu dienu Karls un pāris viņa vecuma zēnu bez jelkāda paskaidrojuma tika iesēdināti melnā automobilī un aizvizināti uz Berlīni. Karls kāri tvēra ik mirkli, ziņkārīgi skatīdamies apkārt. Dzīve un mācības slēgtā tipa skolā nebija devušas iespēju ne tikai Karlam, bet arī pārējiem audzēkņiem brīvi paklaiņot skolas apkaimē, nemaz jau nerunājot par tuvējo pilsētiņu.
Ir ari cita dzīve, Karls pēkšņi saprata. Varbūt tagad aizmukt, domās ielavījās ķecerīga ideja. Tomēr, pametis acis uz svešajiem vīriem, kuri viņus pavadīja braucienā un tagad soļoja blakus pa kāda nama gaiteni, Karls nolēma nogaidīt. Viņu ieintriģēja brauciena galamērķis.
Nelielā telpā, kurā atradās tikai galds un krēsli, viens no pavadītājiem lika viņiem apsēsties un uzgaidīt.
- Kas tagad būs? pieliecies tuvāk Karlam, klusītēm iejautājās Valfrīds.
Karls paraustīja plecus. Valfrīds bija viņa tuvākais draugs, taču patlaban Karlam negribējās pļāpāt. Viņš skatījās, acis neatrāvis, uz fīrera bildi, kas karājās pie sienas. Un ja nu paveicas satikt pašu fīreru?
-Jūs! Nāciet līdzi!
Karls uzlēca kājās un steidzīgi sekoja pavadonim. Ierastais sveiciens ar Hitlera vārda pieminēšanu, paceļot augstu roku, un Karls jau atradās aci pret aci ar kādu nepazīstamu vīrieti.
- Kari, man par jums teica, ka jūs esat ļoti gudrs un apķērīgs jauneklis. Sēdieties!
- Paldies, Karls atturīgi atbildēja, apsēzdamies pie rakstāmgalda iepretī tumšmatainam, taču jau sirmot sākušam vīrietim.
- Cik jums ir gadu?
- Septiņpadsmit.
- Izskatāties daudz vecāks. Kādi ir jūsu nākotnes mērķi?
- Kalpot savam vadonim! Heil, Hitler! Karls pielēca kājās.
- Labi. Bet tagad parunāsimies par dzīvi.
Karlam nācās atbildēt uz visdažādākajiem jautājumiem. Tika pārbaudītas viņa zināšanas ne tikai matemātikas, vēstures un ģeogrāfijas jomā, bet uzdoti ari āķīgi jautājumi, un bija nepieciešama ne tikai loģiskā domāšana, bet arī iztēle.
- Ko jūs darītu, ja atrastos degošā mājā?
Karls ļāva vaļu iztēlei, pie sevis domādams, ko tas viss nozīmē. Ieskanējās telefona zvans.
- Jā, Kanariss klausās.
Karls krēslā iztaisnojās. Viņa priekšā sēdēja pats
Vilhelms Kanariss, izlūku centra jeb abvēra priekšnieks.
* * *
Pēc tikšanās ar Vilhelmu Kanarisu 1937. gadā Karla dzīve atkal izmainījās, jo viņam, tāpat kā pārējiem zēniem, ar kuriem reizē viņš bija atvests uz Berlīni, vairs nevajadzēja atgriezties slēgtā tipa skolā. Kanariss bija izlēmis viņu turpmāko likteni.
Karls lepojās, jo ne jau kurš katrs bija tik apķērīgs un gudrs kā viņš. Un kā nu ne tagad Karls zināja, ka nākotnē viņš kļūs par izlūku, un tas, viņaprāt, bija daudz cildenāk nekā būt parastam virsniekam.
Pateicoties Kanarisa aizbildniecībai, Karls tika uzņemts Berlīnes Universitātē, kur sāka apgūt tiesības un politiskās zinātnes. īpašu uzmanību viņš pievērsa valodām. Karlam tika piešķirts ikmēneša naudas pabalsts, lai varētu noīrēt mitekli un pārtikt. Pirmajās dienās Karls jutās kā kucēns, kurš iemests ūdenī un kuram jāiemācās patstāvīgi peldēt. Pirmo reizi mūžā viņš rokās turēja naudu, un tas nedaudz mulsināja, jo, dzīvojot bērnunamā, pēc tam mācoties slēgtā tipa skolā, nevajadzēja domāt par tādām lietām.
Karls lauzīja galvu, kāds būs viņa pirmais uzdevums, jo alka pēc iespējas ātrāk parādīt savas spējas, kā ari ko paveikt Vācijas labā.
Kādu vakaru Karls tika aicināts ierasties uz tikšanos abvērā. Cerības, ka viņš atkal runāsies ar Vilhelmu Kanarisu, nepiepildījās. Viņu sagaidīja kāds no abvēra priekšniekiem.
- Ir pagājuši vairāki mēneši, Kari. Mēs jūs cītīgi vērojām, lai pārliecinātos, vai jums var uzticēties.
Dzirdot tādu paziņojumu, Karls trūkās kājās, lai mēģinātu sevi aizstāvēt. Viņš, kurš ar visu sirdi ir uzticīgs Vācijai, fīreram un…
- Tieši tā! Priekšnieks pamāja ar roku, pavēlēdams Karlam apsēsties. Tieši tā! Jūs parādījāt sevi no labākās puses. Daudzi neiztur šo pārbaudi, tāpēc mums ir prieks par jums. Mēs noskaidrojām, ka jums piemīt laba īpašība prasme turēt mēli aiz zobiem, neko nestāstīt par sevi. Un jums jau ir uzradušies draugi.
- Jā. Karls piekrītoši pamāja, uzmanīgi klausīdamies priekšnieka vārdos.
Protams, viņš neko nestāstīja par sevi studiju biedriem. Ko tad viņš būtu paudis? Aizbildinājies, ka ir problēmas ar vecākiem, viņš vairījās kaut ko vairāk klāstīt; Karls prata ap sevi radīt noslēpumainības oreolu. Vēl atrodoties bērnunamā, Karls bija atklājis, ka nevienu neinteresē viņa problēmas un pārdzīvojumi, taču citi labprāt viņam stāstīja par sevi. Karls prata klausīties, vēl vairāk no sarunas prata izlobīt pašu svarīgāko. Un, kad vajadzēja, viņš atgādināja sarunas biedram to, ko stāstītājs pats bija piemirsis. Mazais šantāžists, tā reiz viņu bija nodēvējusi bērnunama audzinātāja.
- Ņemot vērā mūsu darba specifiku, Kari, jums būs skolotājs cilvēks, kurš jūs ievedīs sabiedrībā un palīdzēs apgūt smalko etiķeti.
- Un kad es saņemšu pirmo uzdevumu?
- Drīz, Kari.
Oficiere Šarlote Karlam neiepatikās no pirmā acu uzmetiena, lai gan jāsaka, ka viņa bija pievilcīga sieviete: slaida, gaišiem, viļņainiem matiem, kuri krita pār pleciem, pavedinošu smaidu. Karls jutās vairāk nekā vīlies. Šī oficiere viņu tagad mācīs? Kā uzminēdams Karla domas, priekšnieks tikko manāmi pasmaidīja un noteica:
- Viņa jums daudz ko iemācīs. Arī to, kā izturēties pret sievietēm.
Un Šarlote ķērās pie Karla pāraudzināšanas, kā viņa pati izteicās. Redz, viņai pietika pavisam nedaudz aprunāties ar Kārlu, lai konstatētu, ka viņš ir neaudzināts mežonis.
Reizi nedēļā viņi pastaigājās pa veikaliem, pētīdami apģērbus, mēbeles, traukus, dārglietas un pārtikas produktus. Drīz vien, uzmetot acis jebkuram uz ielas sastaptam cilvēkam, Karls spēja noteikt, vai tam mugurā ir dārgs uzvalks vai tieši otrādi pats lētākais; reizēm viņš pat uzminēja, kurā veikalā ir veikts pirkums. Savādi, bet viņa un Šarlotes gaume atšķīrās. Karlam iepatikās viss izsmalcinātais, nedaudz pat ekstravagantais, toties Šarlote turējās pie klasikas, pat bija nedaudz askētiska.
Teātra un operas apmeklējumi Karlam izsauca sajūsmu. Viņš pat nebija iedomājies, cik daudz prieka tie var sniegt. Starpbrīžos viņš bolījās uz sievietēm, kuras kā krāšņas pļavu puķes staigāja garām. Tas nekas, ka pie sāniem bija "draudzene" Šarlote. Tādās reizēs Šarlote viņam iekrampējās elkonī un piedevām iemanījās sāpīgi iekniebt, atgādinādama, ka uz citām nav jāskatās. Visa uzmanība esot jāveltī viņai…
- Sievietēm patīk, ka… Šarlote ņēmās viņu mācīt.
Karls klausījās, pie sevis atzīmēdams, ka, lai ko arī
Šarlote viņam mēģinātu iestāstīt, viņš tomēr darīs pa savam. Studiju biedri, kuri nejauši sastapa Kārlu, pastaigājoties ar Šarloti, atzinīgi novērtēja viņa "draudzeni". Tomēr Karls nekādi nespēja saprast, kāpēc viņam aizvien nepatīk Šarlote.
- Šovakar mēs iesim vakariņot uz restorānu. Iegaumē, ka arī tur ir sava veida etiķete, Šarlote instruēja Kārlu.
Nolikusi viņam priekšā naudu, Šarlote atgādināja, ka par vakariņām ir jāmaksā vīrietim.