- Kur tu ņem naudu? Karls painteresējās. Viņš bija parēķinājis: pa šo laiku iztērēta prāva naudas summa.
- Uz kādu valsti tevi sūtīs strādāt? viņa savukārt uzprasīja.
- Es nezinu, Karls paraustīja plecus. Man pagaidām neko nesaka.
-Jā, tu vēl esi zaļš Šarlote pasmīnēja. Vari arī neizturēt pārbaudi. Un tad tevi pa taisno aizsūtīs uz koncentrācijas nometni. Kā nekam nederīgu elementu.
Viņas vārdos ieskanējās kaut kas ļauns. Karls neko neatbildēja. Jābūt uzmanīgākam, puisis nosprieda, nedrīkst atslābināties ne mirkli, atrodoties kopā ar šo sievieti. Lai arī ir teikts, ka daudz kas ir jāapgūst, tajā pašā laikā jāpatur prātā, ka tā var būt kārtējā sijāšana.
Šarlote iesmējās tas esot tikai joks.
- Tu esi ļoti glīts, Šarlote pienāca klāt un apvija rokas Karlam ap kaklu. Kari… laikam tevī esmu iemīlējusies…
Kaislīgais Šarlotes skūpsts viņu gandrīz nosmacēja. Patīkamās sajūtas viņš aizgaiņāja prom, lai gan tas nenācās viegli. Bet viņš vairs nav vakarējais naivais zēniņš, Karls nodomāja. Lai viņu pavedinātu, Šarlotei būtu jāizdara nezin kas. Jā, grēka ābolu viņš jau bija izbaudījis pārpārēm, kopā ar studiju puišiem vakaros aizstaigājot uz attiecīgu iestādi.
- Oficiere Šarlote, vai tas ietilpst jūsu pienākumos? Karla vārdi nedaudz atvēsināja Šarloti.
- Jā, viņa šķelmīgi atteica. Es pārbaudu tavu aukstasinību. Viņa izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis.
- Un kā? Karls nopētīja Šarloti no galvas līdz kājām.
Viņa atbildot paraustīja plecus un viltīgi pasmaidīja.
Pirmās vakariņas restorānā Karlam iespiedās atmiņā
uz visu mūžu. Lai arī tas nebija pats dārgākais restorāns Berlīnē, tomēr atstāja neizdzēšamu iespaidu uz Kārlu. Viņš pēkšņi saprata, ka šeit labprāt remdētu ēstgribu katru vakaru. Bet viņš būs izlūks, un tas nozīmēja, ka dzīvē var būt brīži, kad nāksies ari badoties, Karlam pazibēja prātā. Tas viņam nepatika.
Vakariņas ritēja gausi. Karls centās izturēties tā, kā bija pieteikusi Šarlote. Taču drīz vien pļāpāt niekus noriebās, un Karls sāka uzdot jautājumus, mēģinādams izdibināt, kas patīk Šarlotei. Galu galā jātiek skaidrībā, kas Šarlote ir par cilvēku. Valšķīgi smiekli, kuri sekoja viņas īsajām atbildēm, pievērsa pie blakusgaldiņiem sēdošo vīriešu uzmanību.
Viņa izturas kā pēdējā padauza, Karls nodomāja. Spēle? Vai tā ir Šarlotes īstā būtība?
Šķita, ka viņa priekšā sēž pilnīgi sveša sieviete. Un cik meistarīgi viņa prot tēlot, Karls konstatēja.
-Atvainojiet, jaunkundz, jums ir nokritis kabatlakatiņš. Vīrietis, kurš bija sēdējis pie attālākā galdiņa, iedams garām, pieliecās un pacēla mutautiņu.
-Paldies! Šarlote izskatījās apmulsusi, saspieda dūrē kabatlakatiņu un nodūra skatienu. Esmu tik neuzmanīga…
Karls ar skatienu pavadīja aizejošo vīrieti un kļuva domīgs. Viņa trenētā acs pamanīja nevīžīgi koptus apavus, it kā to īpašnieks būtu izstaigājis tuvējos Berlīnes laukus. Lai ari uzvalks bija jauns un ne no lētajiem, taču kurpes… Karls pievērsās Šarlotei. Nevarēja nepamanīt viņas starojošās acis un laimīgo smaidu.
- Kas viņš tāds ir? Karls pajautāju.
- Kā lai es zinu? Šarlote iespurdzās. Vēl mirklis, un viņa izturējās kā parasti.
Karls varēja apzvērēt, ka, sēžot pie galda, Šarlote ne reizi nebija atvērusi savu somiņu, pat pieskārusies tai. Ari kleitai kabatu nebija, par to viņš bija simtprocentīgi pārliecināts. Tad no kurienes ir uzradies kabatlakatiņš? Un kāpēc viņa drāniņu sažņaudza pirkstos?
Toties Šarlote ir izlūkdienesta oficiere, un tas, kas pirmīt ir noticis, nav nekas cits kā informācijas apmaiņa, Karls saprata. Tagad tikai ir jāizdomā, vai tas bija paraugdemonstrējums, vai arī viņa strādāja. Kurpes… Karlam mieru nelika dubļainie apavi. Tātad tomēr darbs, viņš nonāca pie secinājuma.
Karla interese pieauga. Viņā pamodās azarts; viņš izdarīs visu, lai uzzinātu, kas ir rakstīts uz kabatlakatiņa. Pat pavedinās Šarloti, ja citādi nevarēs.
- Es tevi pavadīšu līdz pašām mājām, Karls teica, kad viņi devās projām. Parasti viņi šķīrās pusceļā starp Karla īrēto dzīvokli un Šarlotes māju.
- Nav vajadzības, Šarlote nelaipni atbildēja.
- Atļauj man patēlot kavalieri, Karls sacīja. Šarlotes atbilde tikai pastiprināja viņa aizdomas. Ja
jau viņa iebilst, tad tas nozīmē, ka droši vien ir paredzēta tikšanās varbūt ar to pašu vīrieti, kurš it kā pacēla kabatlakatiņu.
-Aizmirsti par to, kas šodien notika. Skūpsts bija pārbaude un nekas vairāk.
- Tad aizmirsīsim visas pārbaudes, Karls nedomāja atkāpties kaut soli no Šarlotes.
- Paklau, Kari, tālāk es pati! Viņa apstājās ierastajā šķiršanās vietā.
- Šovakar esmu romantiski noskaņots. Nevajadzēja mani kārdināt. Viņš aplika roku Šarlotei ap vidukli.
- Kari, neaizmirstiet, ka esmu jūsu priekšniece, Šarlote bargi ierunājās, atgrūdusi Karla roku. Es jums aizliedzu man sekot. Uz redzēšanos, un līdz rītam!
- Nē, Šarlote, Karla balss kļuva glāsmaina un maiga. Es jūs tikai pavadīšu…
Šarlote gāja steidzīgiem soļiem, ignorēdama Kārlu un neatbildēdama uz viņa vārdiem. It kā Karla nemaz nebūtu. Skat, ofkiere ir izraudzījusies citu maršrutu, Karls konstatēja, turēdamies Šarlotei blakām. Interesanti gan, viņš nodomāja, jo zināja, ka viņa parasti gāja pa galveno ielu, nevis līkumoja pa paralēlām ieliņām, kuras bija daudz sliktāk izgaismotas.
- Ej mājās! Šarlote pēkšņi apstājās. Vai dzirdi? Tā viņš neko neizdibinās, Karls nodomāja. Nav vērts
soļot blakām, jāmaina taktika.
Arī viņš prot skūpstīties: Karls sagrāba Šarloti savās rokās. Lai arī ofkiere izskatījās trausla, tomēr spēka viņai bija pietiekami, lai sāktu pretoties. Kāda laime, ka šeit ir tumšs, Karls novērtēja apkārtni. Ar augumu piespiedis Šarloti pie žoga, viņš to sāka skūpstīt. Rokas izčamdīja kleitu: jā, kabatu nebija. Tātad mutautiņš atrodas somā. Karls ar akrobātisku veiklību ieslidināja roku viņas somiņā. Tās saturs nekavējoties aizceļoja uz puiša žaketes kabatu. Viņu izbrīnīja, kā tik nelielā somiņā var tik daudz iestūķēt. Nekas, pēc tam viņš izpētīs Šarlotes mantību.
Paskat, Šarlote ir pārstājusi pretoties, Karls konstatēja. Un atbild uz skūpstiem. Var arī tā…
-Kari, nežņaudz tik stipri, man pietrūkst elpas, Šarlote nočukstēja.
Karls atslābināja tvērienu. Šarlote tieši to ari gaidīja. Sāpīgs belziens pa vārīgo vietu bija tik negaidīts, ka Karls iekliedzās, saliecies čokurā.
Šarlote metās prom. Nakts tumsā bija dzirdama viņas papēžu klaboņa, kas ar katru mirkli kļuva klusāka.
Atvilcis elpu, Karls iztaisnojās. Nē, viņš negrasījās dzīties pakaļ Šarlotei. Viņš devās uz kādu gaišāku vietu, lai apskatītu trofejas; jāpatur prātā, ka sievietēm uzticēties nedrīkst…
2. nodaļa
1945. gads. Ņujorka.
Uzkāpis otrajā stāvā un atslēdzis sava slepenā dzīvokļa durvis, Karls iegāja iekšā. Iededzis gaismu, viņš pastiepās un, pagrūdis sāņus gleznu, kura aizsedza nelielu nišu sienā, pagrieza kloķi vajadzīgajā virzienā.
Atskanēja troksnis; viņš bija atslēdzis drošības sistēmu. Ai, kā nepaveiktos tam, kurš uzdrošinātos ielavīties dzīvoklī! Sienās iemontēti automāti, kurus iedarbinātu speciāli infrasarkanā starojuma elementi, un, līdzko kāds šķērsotu priekšnamu, tie momentā atklātu uguni. Tāds pats liktenis sagaidītu iebrucēju, ja tas nolemtu dzīvoklī iekļūt caur logiem.