Nē, Karls šeit nedzīvoja, tas bija viņa štābs, kurā laiku pa laikam notika tikšanās ar aģentiem un domubiedriem. Dzīvojamās istabas vidū stāvēja milzīgs galds, uz kura atradās vairāki tālruņi. Zem galda, sienās un pat lampās bija iemontētas acīm nemanāmas ierīces, kuras automātiski fiksēja sarunas. Palicis vienatnē, Karls vienmēr noklausījās vairākas reizes pēc kārtas visas sarunas, kuras bija tikko notikušas. Viņš reizēm uz brīdi mēdza atstāt pazīstamus cilvēkus, aiziedams uz virtuvi pēc vīna pudeles un uzkodām. Viesmīlība vienmēr atver cilvēka sirdi, turklāt viņa prombūtnē izmesta frāze reizēm bija vērtīgāka nekā divu stundu nemitīga pļāpāšana.
Karls ieslēdza radio. Noklausījies ziņas, viņš ilgi sēdēja pie galda. Kara beigas nav aiz kalniem, viņš saprata. Ak, viss ir nogājis greizi…
Karls pacēla klausuli: jāmēģina sazvanīt Valfrīdu. Jāizrunājas un jāpagudro, ko viņiem iesākt turpmāk. Būs jau pēc pusstundas? Karls sajuta nelielu atvieglojumu, jo Valfrīds bija vienīgais cilvēks, kuram viņš uzticējās.
Aizgājis uz virtuvi, viņš uzvārīja stipru kafiju. No pārtikas skapīša Karls izņēma kārbu ar cepumiem, no dzīvokļa iepriekšējā apmeklējuma bija atlicis tikai siers un sakaltusi maize. Cik žēl, ka viņš neiedomājās līdzi paķert produktus!
Trīs gari zvani viens īss un atkal garš zvans pie durvīm bija norunātais signāls. Valfrīds ir klāt!
- Tu jau zini jaunumus? Valfrīds jautāja, tikko spēris kāju pāri dzīvokļa slieksnim. Redzu, ka esi lietas kursā, citādi tu šeit neatrastos… Tas ir beigu sākums.
- Ne jau mums, Karls optimistiski noteica, lai gan dziļi dvēselē jutās briesmīgi. Mums laikam jānoiet no skatuves.
- Būs, ja vien… ja vien mēs neparūpēsimies par savu ādu. Karls prātā apdomāja variantus, labi zinādams, ka izejai ir jābūt. Mēs sakarus ar Vāciju uzturam ar X123 starpniecību. Karls runājot vienmēr ievēroja piesardzību, nekad neminēdams īstos vārdus, bet tikai segvārdus.
-Jā. Arī finansējums nāk caur viņa rokām. Valfrīds pamāja, mēģinādams saprast, kas Karlam padomā. Ja Vācija kapitulēs, tad mums nāksies pašiem domāt par iztiku.
- Kapitulēs, tur nav šaubu. Kā asinskāri suņi visi ir aplenkuši Vāciju… Mūsu nācija tiks iemīta dubļos, Karls rūgti sacīja, pie sevis nodomādams, ka beidzot arī Valfrīdu ir sācis nodarbināt iztikas jautājums. Līdz šim viņa draugs bija dzīvojis ideālu varā, nemaz nerūpēdamies par sevi. Valfrīds finansiālos līdzekļus, kurus saņēma par izlūka darbu, parasti notrallināja.
- Kari, mēs esam viņā okeāna krastā, varam mierīgi sēdēt un runāt, bet tur… Valfrīds pakratīja galvu. Varbūt Hitlera vietnieks, lai kas tas arī būtu, spēs apturēt uzbrucēju armiju? Varbūt viss vēl nav zaudēts?
- Varbūt arī nav zaudēts. Taču mana pieredze saka, ka vajag padomāt arī par pašu sliktāko variantu. Un jāsagatavojas.
- Bez šaubām. Atšķirībā no manis tu jau esi paspējis sev radīt stingru pamatu zem kājām. Valfrīds nopūtās.
- Tev pieder vairāki veikali, kuri nes kaut kādu peļņu, bet man nav pat ietaupījumu.
- Ek, Valfrīd, Valfrīd! Ari Karls nopūtās. Tu neesi apsvēris pašu galveno. Kapitulācijas gadījumā varam stāties tiesas priekšā kā kara noziedznieki.
- Nē, Kari, tas mums nedraud, Valfrīds nepiekrita.
- Esam tikai karavīri un pildām pienākumu. Turklāt neviens neko nezina.
- Es gan neesmu tik pašpārliecināts. Pats pirmais, ko izdarīsim, pacentīsimies, lai X123 noiet no skatuves. Viņa dzīvoklī atrodas seifs, kurā tiek slēpti dokumenti. Tie būs jāsavāc. Bet varbūt tu iebilsti? Karls aizdomīgi paskatījās uz Valfridu.
- Atbalstu tavu ideju. Valfrīds izturēja ciešo Karla skatienu. Bet, ja nu to izlemjam, tad ir vēl pāris cilvēku, no kuriem arī būtu vēlams atbrīvoties.
- Katrā ziņā.
- Kari, tev taču šodien kāzas! Valfrīds pēkšņi attapās.
- Jā. Un kuro reizi man nākas pārliecināties, ka sievietes to vien dara kā melo. Karls saviebās.
Viņš atkal atcerējās Šarloti jau otro reizi šajā vakarā. Un Karla domas aizvirpuļoja uz neseno pagātni uz 1937. gadu.
* * *
Oficieres Šarlotes somiņas saturs nudien izbrīnīja Kārlu. Viņš taču bija visu iestūķējis savā kabatā Karls bija pilnīgi pārliecināts. Un pirmām kārtām tur vajadzēja atrasties vismaz ķemmei un spogulītim, varbūt ari pūderim. Taču šo sievišķo atribūtu nebija. Viņš ar interesi apskatīja vairākas caurlaides ar dažādiem vārdiem un uzvārdiem, pievērsdams uzmanību tam, ka uz kartītēm nav uzlīmētas fotogrāfijas. Tas šķita aizdomīgi. Dokuments, kas apliecināja viņas personību, nepārprotami liecināja, ka viņa ir SS darbiniece. Un, lūk, vēl viens dokuments, kurā norādīts, ka viņa ir abvēra oficiere.
Viņa tiešām ir bīstama, Karls nodomāja.
Izpletis sagumzīto kabatlakatiņu, Karls ieraudzīja ciparu virkni, tie bija uzrakstīti ar ķīmisko zīmuli. Kas tas bija? Šifrēts ziņojums?
Vēl Šarlotes somiņā bija atradies neliels savāžams nazītis, un viņš bija iedomājies, ka tās ir šķēres, šķiltavas un atslēgu komplekts. Nekas, atslēgas viņš rīt atdos. Gan jau pārlaidīs nakti pie kādas draudzenes. Kārlu nemaz neuztrauca, ka Šarlotes atslēgas tagad ir pie viņa. Varbūt viņš iežēlotos, ja oficiere nebūtu tik neģēlīgi iespērusi.
Soļodams mājup, viņš gudroja, ko iesākt ar trofejām. Viņa noteikti pažēlosies priekšniecībai, Karls attapās. Bet varbūt viņam apsteigt Šarloti, Karls ritināja domu tālāk. Tādā veidā varētu nokratīt no pleciem šo skolotāju, kura viņam tik ļoti nepatika.
Apstājies zem laternas, viņš vēlreiz aplūkoja kabatlakatiņu. Varbūt šifrēts ziņojums, jo ciparu virtene ir gara. Ak, ja viņš spētu atšifrēt un izlasīt, kas tur ir rakstīts! Un kāda no tā būtu jēga? Vienalga, viņš paliktu neziņā, jo nepārzina lietas būtību; pāris teikumu nepadarīs gudrāku.
Karls pagriezās un devās uz abvēra ēku. Es pakonsultēšos, Karls nodomāja, vārds "nosūdzēšana" šajā gadījumā šķita nepiemērots. Kolēģe… Tiešām, kādēļ neaprunāties ar savu priekšnieku? Gailēja pavisam niecīga cerība, ka viņam varbūt izdotos parunāties ar Kanarisu. Atdūries pret aizslēgtajām durvīm, Karls nospļāvās. Pareizi nakts.
Atrodoties netālu no šķērsielas, kurā atradās viņa īrētais dzīvoklis, Karls izdzirdēja skaļas suņu rejas. Savādi! Vienīgais krancis blakusmājā nemēdza sacelt tādu troksni. Ja vien…
Pieplacis pie nama sienas, Karls piesardzīgi palūrēja, kas notiek šķērsielā. Redzētais satrieca. Pie mājas, kurā viņš mita, atradās vairāki SS kareivji ar suņiem. Daudz nedomādams, viņš devās prom. Ka tik tālāk! Viņš varēja kaut simtkārt lamāt Šarloti, no tā nekļuva vieglāk. Tā kuce viņu bija nosūdzējusi SS daļai. Ja viņš nokļūs šo vīru nagos, mūžs var beigties arī koncentrācijas nometnē, kā bija solījusi Šarlote. Ar šiem zēniem joki bija mazi.
Viņam bija priekšnieka telefona numurs, un tas viesa nelielas cerības. Tagad visu izšķirs tikai ātrums un veiksme.
Iegriezies restorānā, kurā viņi bija vakariņojuši, Karls palūdza šveicaram atļauju piezvanīt.
Kas par to, ka tagad ir nakts, viņš domāja. Karls bija pat ar mieru uzklausīt priekšnieka zākāšanos par to, ka ir ticis izcelts no siltas gultas.
-Jā, priekšnieka balss bija mundra.
- Oficiere Šarlote ir spiedze. Manās rokās ir šifrēts vēstījums, kuru viņa saņēma no sava aģenta, Karls vārdus izspļāva kā no automāta.
- Kur jūs esat?
Karls nosauca adresi.
- Gaidiet, jums pakaļ tiks nosūtīta mašīna!