- Saprotu, ko jūs gribat teikt. Andreja lūpas savilkās smīnā. Tādēļ jau atalgošu Marku. Ļoti labi samaksāšu.
-Jums būtu lētāk grāmatas nokopēt un aizsūtīt ar elektronisko pastu, Agris turpināja aizrādīt.
Andrejs brīdi klusēja.
- Tās ir deviņas grāmatas, lekciju kurss. Visu kopēt? Grāmatas ir diezgan sliktā stāvoklī. Un… Marks piekrita palīdzēt. Andrejs piecēlās. Tagad brauksim pie manis uz dzīvokli. Es iesaiņošu grāmatas, pastāstīšu, kā atrast Peteru, un, protams, vienosimies par atalgojumu.
- Lai iet! Marks satvēra somu.
* * *
Andreja auto izlīkumoja pa Tallinas ielām, līdz iebrauca kādas piecstāvu mājas pagalmā. Visu ceļu nopļāpājis par savu radinieku Peteru, Andrejs apklusa. Nevērīgi pamājis, lai abi seko viņam, puisis ātriem soļiem devās pie nama parādes durvīm. Pa kāpnēm viņš pārvietojās aulekšiem, tā ka Marks un Agris dabūja pasvīst, stiepdami smagās somas un mēģinādami neatpalikt. Piektajā stāvā Marks nonāca nedaudz aizelsies. Uzmetis pētošu skatienu draugam, Marks nodomāja, ka Agris gan varēja palikt ostā, nevis kā dadzis turēties blakām. Cerams, ka viņš vairs nerunās riebeklības. Redz, kā skaudība pārvērš cilvēku!
Andrejs ilgi spieda zvana pogu, līdz atvērās durvis. Pretī uzvirmoja apetīti rosinošs aromāts, kas liecināja par ceptām kotletēm vai gaļu.
- Ui, kur tu tik ilgi? maza auguma sieviete garos svārkos, ar raibu lakatiņu, nedaudz dzeltenīgu sejas ādu un slīpām acīm laipni uzrunāja Andreju.
-Nadežda, tie ir mani viesi. Andrejs draugiem pamāja iet tālāk istabā. Uzklāj, lūdzu, galdu!
Ne pārāk lielajā viesistabā abi tika nosēdināti pie galda. Nadežda, kā paskaidroja Andrejs māsasvīra radiniece, kā spole zibināja uz virtuvi un atpakaļ.
Marks neuzkrītoši nopētīja istabas interjeru un pašu Andreju, kurš, uzgriezis muguru, cilāja grāmatas plauktā. Nekas neliecināja, ka te dzīvotu bagātnieki. Savādi! Marku pēkšņi pārņēma nemiers un trauksme. Andrejs ir svešinieks, nemaz nerunājot par veco sievieti, kura izskatījās pēc ķīnietes. Vai viņi drīkst uzticēties svešiniekam? Varbūt ir ievilināti šajā dzīvoklī ar nolūku, lai tiktu aplaupīti?
Agris smaidīja kā maija saulīte un nespēja atraut acis no bļodām ar kūpošu plovu, sagrieztiem augļiem un tasēm ar tēju.
Andrejs galdā lika konjaka pudeli un glāzes. Marka šaubas pieauga. Kas viņi ir, lai tiktu cienāti ar tik dārgu dzērienu! Marks aplūkoja pudeles etiķeti. Dzirai noteikti klāt ir miega zāles, viņš nosprieda un kategoriski atteicās no glāzītes, aizbildinādamies ar veselības problēmām.
- Uz mūsu pazīšanos! Andrejs un Agris saskandināja.
Abi drīz vien atrada kopīgu valodu, un sarunas ritēja nepiespiestā gaisotnē. Savukārt Marks klusēja. Plovs viņam īsti negāja pie dūšas, varbūt vainīgas bija rozīnes, jo radīja neierastu garšu. Bet varbūt tas bija viņa pārmērīgais aizdomīgums.
- Andrej, kur tad ir grāmatas? Markam apnika klausīties tukšās pļāpas. Jāpieliek punkts un jālasās prom no šī dzīvokļa.
- Re, ku'! Andrejs pastiepās un no grīdas pacēla tīkliņu.
Izkravājis uz galda deviņas grāmatas gaiši dzeltenīgā linaudekla apvākojumā, Andrejs sacīja:
- Paradoksāli, ka šīs grāmatas maksā veselu bagātību. Peters par tām solīja visas pasaules labumus tik ļoti tās viņam ir vajadzīgas. Ja man kāds šīs grāmatas piedāvātu, viņš saviebās, neņemtu par pliku velti.
Marks pastiepās, paņēma augšējo grāmatu un pašķirstīja. Sešdesmito gadu izdevums viņš aplūkoja titullapu. Slavenā Feinmaņa lekcijas fizikā.
- Arī man tās nebūtu vajadzīgas, Agris nekavējoties piebilda.
- Peters būs bezgala priecīgs. Andrejs sagrāba grāmatu kaudzi un skaļi uzsauca Nadeždai: Vai ir papīrs?
- Ir, ir! Nadežda atsaucās no virtuves.
- Es tūlīt. Andrejs aiznesa grāmatas prom. Pēc mirkļa atgriezies, viņš paskaidroja, ka Nadežda tās iesaiņos. Un tagad pie galvenā. Kad nonāksiet Stokholmā, pirmām kārtām piezvanīsiet Peteram. Sarunāsiet, kur tiksieties.
- Bet es Stokholmu nepazīstu.
- Tieši tāpēc. Jūs pateiksiet, kur atrodaties, un Peters atbrauks grāmatām pakaļ. Vai jūs dosieties uz savu darbavietu? Lūk, no turienes var piezvanīt.
Andrejs uzrakstīja uz lapiņas telefona numuru un pasniedza Markam.
- Varbūt uzrakstiet ari adresi. Marks, papētījis numuru, nometa lapiņu atpakaļ uz galda. Telefons paliek telefons, ar adresi ir daudz drošāk.
- Labs ir! Andrejs piekrita. Uzrakstīšu arī koordinātas. Mark, varbūt tava darbavieta atrodas kaut kur netālu?
- Nezinu. Nāksies papētīt karti. Marks izlasīja ielas nosaukumu.
- Vai strādāsiet kopā?
- Protams! Agris pasteidzās apliecināt.
Bravūra viņa balsī liecināja, ka Agris ir iereibis. Viņš izlikās nemanām Marka nosodošo skatienu.
- Ļoti labi! Nadežda, vai viss ir kārtībā?
-Jā! viņa atsaucās.
Markam nācās izkravāt somu, lai grāmatu saini noliktu pašā apakšā, kā to ierosināja Andrejs: tā būšot daudz ērtāk. Pavirši sametis apģērbu atpakaļ, Marks nošķendējās, jo somu vairs nevarēja aizvērt. Nācās vēlreiz ņemt laukā visas mantas. Nadežda, brīdi vērojusi, kā Marks nemākulīgi pūlas salocīt kreklu, pašūpoja galvu.
- Ļaujiet, es palīdzēšu! Viņa, nolikusi kreklu uz dīvāna, rūpīgi nogludināja krokas un akurāti to salocīja.
Nedaudz piesarcis, Marks ļāva Nadeždai ievietot arī pārējo apģērbu. Taču, ieraudzījis Nadeždas rokās mapi, kurā atradās viņa diplomi, Marks satrūkās ne pa jokam.
- Tālāk es pats, paldies! Viņš izķēra mapi no Nadeždas rokām. Tā tikai vēl trūka, viņš nodomāja. Piesavināsies, novērsīs viņa uzmanību. Un ko tad?
Ostā viņš pārkārtos somu pa savam prātam. Nāksies nopirkt celofāna tīkliņu un grāmatu saini ielikt tur.
Andrejs uz galda nevērīgi uzmeta vairākas naudaszīmes.
- Tas jums, Mark, par to, ka piekritāt aizvest grāmatas uz Stokholmu. Vai tāda summa jūs apmierina?
Marks pārskaitīja banknotes; no satraukuma iedrebējās pirksti. Tūkstoš dolāru! Nespēdams noticēt, viņš pārcilāja naudaszīmes vēlreiz. Viss pareizi. Varbūt Andrejs ir kļūdījies? Marks jautājoši paskatījās uz Andreju.
- Te ir tūkstoš dolāru…
- Maz? Un Andrejs vēra vaļā maku.
- Protams, nepietiek. Agris pamāja ar galvu, aptvēris, ka Andrejs ir gatavs maksāt vairāk. Ja jau grāmatas ir tik vērtīgas, kā Peters saka… Uzskatiet, ka būšu Marka miesassargs.
Marks pikti pašķielēja uz draugu. Būtu labāk klusējis, nevis runājis aplamības.
- Lai notiek! Andrejs līksmi iesmējās.
Kontrabanda, Marks pēkšņi apjauta, jo konstatēja, ka
Andrejs ir iedevis vēl tikpat daudz. Grāmatas tiešām ir vērtīgas, Marks nodomāja. Varbūt ekskluzīvs izdevums, ja jau tām ir linaudekla apvāks. Cik zināms, kolekcionāri ir dīvaini cilvēki un par nieka pastmarku gatavi maksāt tūkstošus. Bet te grāmatas. No tādas atziņas Markam kļuva netīkami.
Atvadījušies no Nadeždas, viņi devās prom. Andrejs viņus vizināja atpakaļ uz ostu. Pa ceļam puisis sīki iztaujāja, kur abi domā apmesties, kur strādās un visbeidzot palūdza telefona numurus. Tomēr līdz galam mums neuzticas, Marks pie sevis nosprieda, atbildēdams uz Andreja jautājumiem.
- Ko teiksi? Marks jautāja, kad viņš un Agris bija palikuši divatā.
- Kolosāli, Agris izdvesa, tad žēli piebilda: Vajadzēja vairāk paprasīt.
- Manuprāt, vispār nevajadzēja sasieties ar Andreju, Marks sabozās.
Šķita, ka kabatā ieliktie dolāri ir kļuvuši par svilstošām oglēm. Ej nu sazini, kur īsti viņi ir iekūlušies.