Pēc nepilna stundas ceturkšņa Karls atradās aci pret aci ar priekšnieku.
* * *
Karls redzēja pasaules nežēlīgumu, katram cīnoties par vietu zem saules. Zināmā mērā tas viņu nesatrauca. Karls zināja, ka tā ir bijis vienmēr. Neskaitāmās vēstures grāmatas, kurām viņš bija izurbies cauri, vēstīja vienu un to pašu intrigas, nodevība, cietsirdība, kari un slaktiņi rokrokā ir gājuši cauri gadsimtiem. Un nekas cilvēki dzīvoja, pie reizes iemanīdamies ieviest arī kādu progresa šalti.
Taču pavisam cita lieta ir nodevības rūgto biķeri baudīt pašam. Oficiere Šarlote tiešām viņu bija nosūdzējusi gestapo, it kā viņš būtu gatavojis sazvērestību pret pašu Ādolfu Hitleru.
Šajā reizē Kārlu bija paglābis asais prāts, apķērība un Vilhelma Kanarisa aizbildniecība. Galu galā viss izrādījās tieši otrādi Šarlote nekad nav bijusi SS daļas darbiniece. Vēl sliktāk viņa spēlēja dubultspēli, bija dubultaģente, kura slepenu informāciju piegādāja angļiem.
Viss izvērtās par labu Karlam. Taču šo mācību stundu viņš ielāgoja uz visiem laikiem: nevienam neuzticēties, visus turēt aizdomās, visu pārbaudīt pašam.
Karls uzcītīgi turpināja studijas, mēģinādams apgūt pēc iespējas vairāk zināšanu. Nevarēja zināt, cik ilgi viņam būs lemts mācīties, jo politiskā atmosfēra Eiropā atgādināja karstu, burbuļojošu putras katlu; vira jebkurā brīdī varēja gāzties pāri katla malām, applaucējot visus.
Karls bieži uzturējās abvēra darbinieku saietos, vairākas reizes piedalījās sapulcēs; tur viņus pagodināja pats fīrers ar iedvesmojošām runām. Laiku pa laikam viņš pildīja nelielus uzdevumus, degdams nepacietībā, kad tad beidzot pie izlūka darba varēs ķerties pa īstam. Saruna ar Vilhelmu Kanarisu ieviesa skaidrību.
- Kari, teica Vilhelms Kanariss. Ir pienācis laiks paziņot, kāds uzdevums tev tiks uzticēts. Esmu ieinteresēts, lai ikvienā valdībā atrastos mani cilvēki. Trīsdesmit ceturtajā gadā fīrers ir teicis tā: "Ja mēs nebūsim spējīgi pakļaut pasauli, tad vismaz jāmēģina puspasauli iznicināt kopā ar mums."
- Vai tas nozīmē, ka būs karš? Karls vēlējās dzirdēt apstiprinājumu savām nojautām, jo tenkas un mājieni, kas virmoja tajās aprindās, kurās Karls uzturējās, bija radījuši neskaidras aizdomas.
- Mēs esam izstrādājuši slepenu projektu, kura ietvaros tiek gatavoti vairāki simti cilvēku. Tā būs speciāli sagatavotu darbinieku invāzija citu valstu valdībās, Vilhelms Kanariss turpināja, neatbildēdams uz Karla jautājumu. Tev nāksies pārcelties uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
- Tagad? Karls uzprasīja.
- Vispirms ir jāsagatavojas. Tas, ka tev būs viltoti dokumenti, vēl neko nedos. Tev ir jāzina itin viss par valsti, it kā tur tu būtu dzīvojis mūžu. Jāpiesātinās ar notikumiem, tradīcijām, paturot prātā, ka viss tiek darīts, lai pēc pāris gadiem varētu pat kandidēt uz prezidenta posteni. Protams, mums ir cilvēki, kas sniedz informāciju, taču… Ir liela atšķirība, vai tas ir savervēts, pārpirkts cilvēks vai lojāli noskaņots savējais. Bez šaubām, tev būs sava leģenda. Cits uzvārds, vārds.
- Atļaujiet man atstāt vārdu Karls, Karls negaidot pārtrauca Vilhelmu Kanarisu pusvārdā. Tas ir vienīgais, kas man pieder. Jūs taču zināt, ka esmu bārenis.
Kanariss brīdi klusēja. Pēc tam viņš sāka runāt par ko citu. Karls klausījās, apbrīnodams Vilhelmu; viņš jau bija dzirdējis, ka Kanariss ir viltīgs, izveicīgs un reizē ari bezkaunīgs avantūrists. Taču viņa padomos derēja ieklausīties.
Pēc pieciem mēnešiem 1938. gada martā Vācija okupēja Austriju. Karls zināja, ka šajā aneksijā milzīga loma bija Vilhelmam Kanarisam, kas parūpējās, lai tiktu veikti dezinformējoši pasākumi, izplatot tenkas par Vācijas armijas varenību. Izrādījās, ka baumas pārliecina ne tikai vienkāršus cilvēkus, tajās ieklausās arī valdības un veselas valstis, kas uzskata tās par patiesību.
Paradoksāli, bet, jo lielāki un acīmredzamāki bija meli, jo vairāk cilvēku tiem noticēja.
Neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma Karls devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tagad viņš bija Karloss Ridgers, bet tas viņam neliedza sevi saukt par Kārlu. Neskanīgais vāciskās izcelsmes uzvārds, kas Karlam nepatika, jo nozīmēja "atradenis", bez mazākās nožēlas tika aizmirsts. Studijas Berlīnes Universitātē viņš, pats par sevi saprotams, nepabeidza, bet tam arī vairs nebūtu nozīmes, jo šo diplomu viņš šā vai tā nespētu izmantot jaunajā dzīvē.
Leģendu par savu izcelsmi Karls zināja no galvas, viņš bez aizķeršanās varēja to izstāstīt: pārpilnu ar sirdi aizkustinošiem, traģiskiem notikumiem. Tēvs un māte, Ridgeru pāris, inteliģenti un gudri cilvēki, bija gājuši bojā ugunsgrēkā. Karls zināja, ka tādi cilvēki tiešām eksistēja, un viņiem pat bija dēlēns, vārdā Karloss. Māte Karlosu bija izmetusi pa degošās mājas trešā stāva logu, cerot, ka tā izdosies glābt mazuli. Guvis neskaitāmus kaulu lūzumus, mazais Karloss nonāca vecvecāku aprūpē, kuri dzīvoja diezgan savrupi savā nelielajā fermā. Sasniedzot pusaudža gadus, Karlosam atkal nācās piedzīvot sirdssāpes, jo viens pēc otra nomira vecvecāki; vainīgs bija vecums un slimība. Tas bija ļoti nelabvēlīgs laiks, turklāt viņš bija palicis bez tuviniekiem un radiem. Amerika tobrīd bija ieslīgusi Lielajā depresijā, ko radīja ekonomiskā krīze. Un Karloss devās uz Ņujorku.
Karls varēja neuztraukties par to, ka kādu dienu pēkšņi uzrastos īstais Karloss Ridgers, jo nabaga zēns nebija spējis izdzīvot tajā skarbajā laikā, kad miljoniem cilvēku bija kļuvuši par bezdarbniekiem.
Karls varēja vairākas stundas no vietas stāstīt, kā viņš ir badojies, kā meklējis darbu, kā priecājies, kad viņam bija izdevies nopelnīt kaut pāris centu. Jā, savu leģendu biogrāfiju Karls zināja spīdoši.
Nokļuvis Ņujorkā, viņš iekārtojās kādā nelielā veikalā par pārdevēju, lai iesākumā pierastu pie jaunās vides. Karls visu brīvo laiku veltīja jaunu paziņu ieguvei. Viņš apmeklēja vietas, kur mēdza pulcēties daudz ļaužu, izbraukāja krustām šķērsām Ņujorku, pētīdams, kurā vietā viņš vēlētos iegādāties dzīvokli. Viņš neraizējās, cik dzīvoklis varētu maksāt, jo zināja, ka tiks finansēts.
Drīz vien iesākās Otrais pasaules karš.
Atrazdamies Amerikā, Karls pakāpeniski nonāca pie atziņas, ka te viņš jūtas daudz brīvāk nekā Vācijā. Te viņš atskārta, ka ir pats sava likteņa noteicējs. Saņēmis kārtējo finansējumu, Karls iemanījās ne tikai nopirkt nelielu vienistabas dzīvokli, bet arī apģērbu veikalu, kas tobrīd atradās uz bankrota robežas. Viņa aprēķins bija pavisam vienkāršs: lieka nauda nekad nekaitē, turklāt veikals ir tāda vieta, kur vienmēr apgrozās cilvēki. Viņam, aģentam, tas bija ļoti svarīgi, tā bija ideāla tikšanās vieta, kas neradīja aizdomas. Pēc kāda laika Karls konstatēja, ka viņam ir iedzimts tirgotāja talants. Pusgada laikā viņam izdevās nopirkt vēl divus veikalus, tā veidojot savu tirdzniecības tīklu, kas bija pielāgots dažādu pircēju gaumei no bagātniekiem līdz pat vienkāršiem ļaudīm. Karls tik ļoti aizrāvās ar tirgošanos, ka priekšniekam X123 nācās atgādināt, kāda misija ir jāpilda.
- Bet es tieši to ari daru, Karls taisnojās. Savos veikalos esmu ierīkojis noklausīšanās ierīces. Kamēr dāmas uzlaiko kaudzēm kleitu, viņas mēdz arī sarunāties. Protams, reizēm ir jādzird arī pikantas lietas, taču mēdz būt ļoti interesanti jaunumi. Piemēram, vakar man izdevās šo to uzzināt par kādu tiesnesi.
- Šķiet, ka tev ir taisnība, priekšnieks piekrita. Tas ļaus atrast vajadzīgos cilvēkus, kurus varētu savervēt.
Pēc kāda laika Karls nopirka vēl vienu dzīvokli: tieši tādu, par kādu sapņoja, bagātnieku rajonā, ar četrām istabām -, un nekavējoties pārvācās uz turieni dzīvot. Sākotnējo mitekli viņš pārveidoja par štābu, nodrošinādams to ar pirmklasīgu aizsardzības sistēmu. Tas lielākoties tika darīts arī tāpēc, ka tur atradās seifs, kurā Karls uzglabāja savāktos materiālus par bagātiem un ietekmīgiem cilvēkiem. Viņš zināja: šī informācija kādu dienu noderēs. Šantāžai.