1942. gadā prezidents Rūzvelts pavēlēja mobilizēt resursus kara vajadzībām. Karš plosījās ne tikai Eiropā. Pēc visiem likumiem Karlam draudēja iesaukšana armijā, jo viņš kā nekā skaitījās Savienoto Valstu iedzimtais. Savu ādu viņš izglāba, uzrādīdams ārstu komisijas atzinumu par to, ka traumu dēļ, kuras guvis bērnībā, kad ugunsgrēka laikā ticis izmests no trešā stāva, ir absolūti nederīgs armijai.
Ari tirdzniecība vairs neritēja, kā nākas. Un pats sliktākais bija tas, ka plāns, kura punktus nācās precīzi ievērot, neīstenojās. Pēc iepriekšējām aplēsēm, Karlam šajā laikā jau vajadzēja atrasties Senātā; protams, ne kā senatoram, bet vismaz kā sekretāram. Kā gan izstrādātie ieteikumi ir izrādījušies nederīgi? Karls to nevarēja saprast.
Ļoti vienkārši, viņš sev atbildēja pēc ilgām pārdomām. Notikumi pasaulē tik strauji attīstījušies, ka tas ietekmējis arī sabiedrības apziņu. Tas, kas derēja vakar, šodien ir jau neglābjami novecojis. Un, ja viņš tiešām vēlas atrasties Senātā, tad ir jārīkojas pavisam citādi. Karls saprata. Viņam pašam būs jāizdomā plāns.
Četrdesmit ceturtā gada janvārī ziņa par Vilhelma Kanarisa atstādināšanu no abvēra priekšnieka amata Karlam Ridgeram bija vairāk nekā nepatīkama. Viņš nespēja noticēt, ka šis cilvēks, kurš tik daudz ir darījis Vācijas labā, pēkšņi ir iemantojis Hitlera nelabvēlību. Kā tad tā? Taču vēl vairāk Kārlu šokēja ziņa, ka tā paša gada vasarā Kanariss tika arestēts. Tikai tāpēc, ka ir zinājis par sazvērestības mēģinājumu nogalināt Hitleru.
Kārlu mocīja šaubas. Viņa idealizētais fīrers pēkšņi bija ieguvis ļaundara seju. Ja liktenis viņa ceļā nebūtu sūtījis Vilhelmu Kanarisu, viņš tagad droši vien tupētu ierakumos vai sen jau būtu gājis bojā kaut kur pie Staļingradas vai citur.
Taču ideja par āriešu nācijas varenību gan bija iesēdusies viņa smadzenēs un, šķiet, uz visiem laikiem. Kā maza sēkliņa tā bija iemesta auglīgā zemē, tā uzdīga, kuploja un tiecās debesīs, aizēnojot pārējo. Karls juta nepārvaru vēlmi valdīt pār pasauli, justies varenam, jo viņš taču bija citāds. Viņš piederēja pie izredzēto rases āriešiem!
Bet, kamēr viņš saņem izlūka atalgojumu un ne jau to mazāko -, viņš darīs visu, kas vajadzīgs. Tēlos, ka ir Hitlera piekritējs, taču tajā pašā laikā neatlaidīgi soļos uz savu mērķi. Ja arī Karlam bija šaubas, ka viņš rīkojas nelietīgi un nodevīgi pret dievināto fīreru, tad tās zuda, līdzko Karls uzzināja par Vilhelmam Kanarisam piespriesto nāvessodu pakarot.
Un Karls sāka rīkoties. Drīz vien viņš iepazinās ar senatora meitu Bellu. Karlam nevajadzēja pielikt daudz pūļu, lai meitene piekristu ar viņu apprecēties.
3. nodaļa
Pusdienu maltīte jauno radu lokā noritēja stīvi un pārlieku svinīgi. Kristāla glāzes, sudraba naži un dakšiņas, smalks porcelāns, piedevām apkalpotāja, kas staigāja baltā, iestīvinātā priekšautā, tas viss Karlam atgādināja atrašanos augstmaņu ģimenē. Ieradis visu laiku kontaktēties ar cilvēkiem, Karls mēģināja uzturēt sarunu, taču velti. Džonatans, Bellas tēvs, šodien runāja maz, arī pārējie vairāk klusēja, retumis izmēzdami pa kādai nenozīmīgai frāzei. Tas šķita neticami, jo kāzu svinībās senators bija atstājis pavisam citu iespaidu.
Kari, es vēlos ar jums runāt. Pēc pusdienām Džonatans pamāja savam jaunizceptajam znotam, aicinādams viņu sekot uz darba kabinetu.
Izlicies neievērojam Džonatana žestu, Karls apsēdās mīkstajā klubkrēslā, kas bija novietots pie grāmatu skapja. Necilais krēsls, ko viņam piedāvāja sievastēvs, liktu justies kā padotajam, jo pats Džonatans apsēdās viņā galda pusē. Skapis meta nelielu ēnu, un tas Karlam patika.
- Gribu runāt par darbu. Kā jūs, Kari, domājat nodrošināt manu meitu?
- Mēs taču pirms kāzām pārspriedām: man pieder veikalu tikls, esmu turīgs cilvēks.
- Hm! Esmu gan citās domās. Bella ir pelnījusi labākus sadzīves apstākļus, tas jūsu nelielais dzīvoklis… Meita ir bezgala vīlusies.
- Es arī esmu vīlies, ja jau par to sākām runāt. Es tagad varētu pamest jūsu meitu, jo viņa mani ir nekaunīgi piekrāpusi. Bella ir stāvoklī. Kādēļ lai es audzinātu svešu bērnu?
- Kā jūs uzdrošināties! Džonatanam no sašutuma pat pazuda balss. Manas meitas tika audzinātas stingrībā.
- Stingrība vai vaļība, bet tā ir. Karls paraustīja plecus. Viņu pat nedaudz uzjautrināja neviltotais Džonatana sašutums. Ja jau jūs norādījāt, ka mans finansiālais stāvoklis ir ne visai spožs, tad varbūt, ē, jūs man izgādātu sekretāra amatu Senāta ēkā? Vienalga, kādas ministrijas paspārnē. Neatteiktos arī no augstāka amata. Karls nolēma kalt dzelzi, kamēr tā ir karsta.
- Es nekad, dzirdiet, nekad nepieļaušu, ka jūs spersiet kāju Senāta ēkā pat kā apkopējs. Nekad! Džonatana seja kļuva bezgala barga.
- Kādēļ? Kārlu atbilde nepatīkami pārsteidza.
- Tādēļ, ka jūs esat plebejs, kurš ir ieprecējies aristokrātu ģimenē. Jā, Bella ir stāvoklī, un tikai tāpēc es pieļāvu šo laulību. Jau tas, ka jūs… kaut kāds… Džonatans meklēja piemērotākus vārdus, …ieklīdenis no ielas esat kļuvis mans znots, sagādā kaunu senču priekšā. Jums vajadzētu būt pateicīgam, jums būtu jāskūpsta Bellai kāju pēdas par to, ka viņa ir izvēlējusies jūs par vīru. Mēs, no Stjuartu dinastijas, esam ģimenē uzņēmuši prastu plebeju. Mums rados vienmēr ir bijuši grāfi, hercogi un… un pat karaļi!
- Es vakar nemanīju ne grāfu, ne karali, Karls mierīgi atbildēja. Viņu izvest no pacietības nenācās viegli.
- Nu protams! Ko jūs vēl cerējāt? Kādēļ lai es viņus aicinātu? Džonatans ironiski noteica. Kāzu ciemiņi, Kari, jūsu zināšanai, ir ļaudis, kuri mani atbalsta politikā.
- Šodien atbalsta, rit uzgriezīs muguru, Karls nepalika atbildi parādā.
Džonatans ilgi smējās. Kad cilvēks tiek turēts eža cimdos, ne tikai rīt, bet ari pēc gada neuzgriezīs muguru.
- Un kā tad jūs domājat iegrožot mani? Karls pasmīnēja.
Viņš izturējās mierīgi. Ja senators zinātu kaut pašu sīkāko nieciņu par viņa pagātni vai to, ar ko viņš nodarbojas… Ak, Karls jau atrastos aiz restēm, nevis sēdētu šeit un filozofētu ar sievastēvu! Jā, trāpījies gan ciets riekstiņš, Karls nodomāja.
- Neesiet tik pašpārliecināts. Man ir tādi sakari! Ja es gribētu, jau rīt jūs zaudētu visus veikalus. Senators uzsita ar dūri pa galdu tā, ka gaisā palēcās pat tintnīca.
To mēs vēl redzēsim, Karls nodomāja. Džonatana snobiskā izturēšanās viņu beidzot bija aizkaitinājusi.
- To jūs neizdarīsiet, Karls mierīgi atbildēja. Tad Bellai nāksies ciest badu. Un, raugoties no politiskās pozīcijas, vai tad jūs vēlētāju acīs gribat izskatīties kā tirāns?
- Kucēns! Tu vēl runāsi pretī, Džonatans uzkliedza.
- Iesaku jums vērsties pie daktera un pārliecināties, vai nav klāt vecuma plānprātība, Karls atcirta, labi saprazdams, ka saruna ir ieguvusi negatīvu nokrāsu. Taču zemoties un mēģināt izdabāt Bellas tēvam viņš negrasījās. Karla balsī ieskanējās ironija:
-Jūs tikko ieminējāties par eža cimdiem. Un kurš tad ik ceturtdienas vakaru apmeklē apšaubāmas reputācijas klubu un lakstojas ar meitenēm? Vai tas piedien cienījamam politiķim un aristokrātam? Un milzīgās naudas summas, kas tiek nospēlētas trešdienas vakaros? Un skandāls saistībā ar nekustamajiem īpašumiem pirms septiņiem gadiem?