Bellas tēvs zināja tikai, ka viņa znots ir vienkāršs puisis no tautas jeb plebejs, kā viņš tikko bija izteicies, toties Karls gan bija pacenties par sievastēvu painteresēties daudz vairāk. Ja parakņātos pagātnē vēl dziļāk, noteikti atrastos citi grēki, Karls bija pārliecināts. Bet arī ar šiem pilnīgi pietika, lai apklusinātu Džonatanu.
Džonatans vairs nespēja atbildēt ne vārda. Viņš kļuva sarkans no dusmām, bet varbūt arī no kauna, to Karls nezināja.
- Un nemēģiniet man ceļā likt sprunguļus, nožēlosiet! Karls promejot brīdināja Džonatanu. Priecīgi atpūsties, dārgais sievastēv! viņš skaļi noteica, pirms aizvēra aiz sevis durvis.
Karls jutās vīlies, jo nebija iedomājies, ka Bellas tēvam varētu būt tik smags raksturs. Aristokrāts… Karls labprāt dusmas būtu izgāzis uz sievu, līdzko viņi pārnāktu mājās, taču izlūka pieredze brīdināja nepārsteigties. Bella galu galā nav vainīga, ka viņai ir tāds tēvs. Pat vēl vairāk, sievas labvēlība noderētu, nevajag Bellu priekšlaikus noskaņot pret sevi. Nāksies kārtīgi pastrādāt un izdibināt visus sīkumus par Džonatanu.
Ilgi lauzīt galvu, kā turpmāk izturēties pret Bellas tēvu, Karlam neizdevās, jo pēc nepilnas stundas atskanēja zvans. Bellas māte, vaimanādama par nelaimi, paziņoja, ka Džonatans ir paralizēts.
Karla atmaskojošo vārdu trieciens bija izrādījies liktenīgs. Labākie ārsti, aprūpe, jaunākie tālaika medikamentikas tikai netika darīts. Pēc insulta Džonatans vairs pilnībā neatlaba. Mūža turpmākos gadus viņš pavadīja invalīda krēslā, šļupstēdams kā zīdainis.
* * *
Karls, nopircis vairākus laikrakstus, nepacietīgi metās pētīt jaunākās ziņas. "Vācijas kapitulācija!", "Karš ir beidzies!", "Uzvara!" tie bija vieni no nedaudzajiem avīžu sleju virsrakstiem, kas liecināja par jaunākajiem notikumiem Eiropā.
Viss! Tas beidzot bija noticis.
Karls nekavējoties devās pie priekšnieka X123. Braukdams automašīnā, Karls apdomāja gaidāmo sarunu. Viņš un Valfrīds bija palaiduši garām iespēju atbrīvoties no XI23. Reizēm vilcināšanās ir kaitīga. Interesanti, vai priekšniekam galvā rosās tieši tādas pašas domas?
- Es esmu sazinājies ar pārējiem, vakarā ap deviņiem tiksimies. Gribēju jau zvanīt tev, tāpēc priecājos, ka pats iedomājies atbraukt, X123 teica Karlam, līdzko viņš bija ienācis kabinetā. Tā būs mūsu pēdējā apspriede.
- Droši vien, Karls atteica. Piegājis pie loga, viņš aizrāva ciet aizkarus. Tad ieslēdza gaismu. Ko jūs izlēmāt?
- Noiesim pagrīdē, XI23 nenoteikti atbildēja.
Karls pamāja. Pagrīdē? Varbūt priekšniekam padomā
tomēr kas cits? Karls viņa balsī bija saklausījis šaubas. Vai tā būtu nevēlēšanās atklāt īstos nolūkus?
- Gribu palūgt savu mapi ar dokumentiem. Man būs daudz drošāk ap sirdi, ja zināšu, ka tie nejauši nenonāks svešās rokās.
- Saprātīgi, Kari. X123 iesmējās, tomēr nesteidzās izpildīt Karla lūgumu. Un ko tu darīsi?
- Ko darīšu? Dzīvošu. Karls paraustīja plecus. Man ir sieva, būs bērns. Sabiedrības acīs esmu veiksmīgs tirgonis, un tādēļ man ne par ko nav jāuztraucas. Tomēr it kā… Kamēr neesmu dabūjis savus dokumentus…
- Cik ātri esi apgriezis kažoku uz otru pusi! Un kur tad ir palikusi uzticība fīreram? Vācijai? Tu esi tāds pats nodevējs kā daudzi citi. Domā tikai par savu labumu. Bet, tavai zināšanai, Kari, Trešais reihs nav sabrucis. Un nekad nesabruks, jo mēs turpināsim darboties. X123 stāvēja Karla priekšā un katru vārdu izteica ar dziļu sāpi.
-Albert! Karls paspēra soli tuvāk priekšniekam; atrodoties divatā, viņš XI23 vienmēr uzrunāja vārdā. Tu maldies. Es esmu daļa no slepenā projekta, un tas, ko daru… Jā, es izskatos pēc vienkārša mietpilsoņa, bet tā ir ilūzija. Trešais reihs… Jā, tas pastāvēs, jo būs tādi kā es, Karls piesita sev pie krūtīm. Sevišķā rase. Izredzētie.
- Ar idejām vien ir par maz. Tu ar laiku asimilēsies sabiedrībā un kļūsi tāds kā visi pārējie. Ir jādara. Jācīnās. Jākaro.
- Kā tad tu domā karot, ja Vācija ir kapitulējusi?
- Es jau teicu, ka mēs iesim pagrīdē. Manā rīcībā ir zemūdene. Komandieris Šulcs ir pieredzējis cilvēks.
- Un ko tu iesāksi ar zemūdeni? Nepaies ilgs laiks, un tā tiks atklāta un iznīcināta. Ja to būtu vairāk…
- Kari, tu daudz ko nezini. Zemūdene ilgi var atrasties slepenā bāzē, par kuras eksistenci neviens nenojauš.
- Un kur tāda atrodas? Karls pajautāja, īpaši necerēdams uz atbildi.
- Klusajā okeānā. Pie Indonēzijas.
- Izsmeļošs paskaidrojums, Albert. Tomēr dokumentus labāk iznīcināt, būs daudz drošāk.
- Nē, mēs tos aizgādāsim uz zemūdeni un tad uz slepeno bāzi. Nav prāta darbs iznīcināt to, kas ir radīts daudzu gadu pūliņos. Vēl noderēs. Es tevi iepazīstināšu ar karti, lai tu zinātu, kur jau šonakt dosimies. Alberts atvēra seifu un izņēma karti. Izpletis to uz galda, viņš pieliecās un norādīja koordinātas.
- Un kur pašlaik ir zemūdene?
- Netālu no ASV krastiem.
-Ārprāts! Tā riskēt! Kārlu pārsteidza priekšnieka vieglprātība.
- Neviens neriskē. Šī zemūdene ir aprīkota ar īpašu aizsardzības sistēmu, radars to neuztver. Ja Hitlers būtu bijis mazliet pacietīgāks un nogaidījis, līdz tiek saražoti jaudīgāki ieroči, ieviesta tehnoloģija, kuras vēl nav nevienai valstij, tad mēs tagad nerunātu par pagrīdi. Mēs dzertu šampanieti. Priekšnieks pagrieza Karlam muguru, iedams atpakaļ pie seifa.
Karls nevilcinājās. Šāvieni atskanēja cits pēc cita, it kā sprāgtu šampanieša korķi, un priekšnieks ar segvārdu X123 saļima uz grīdas. Šā vai tā vienam no viņiem bija jāiziet no spēles, par to Karls bija pārliecināts. Viņš negrasās karot. Viņam nav jāiet pagrīdē tieši otrādi, Karls gatavojās realizēt savu plānu. Un pirmām kārtām ir jāiznīcina dokumenti, ko šis nelga negrasījās darīt.
Pārbaudījis, vai X123 tiešām ir gājis bojā, Karls aizslēdza durvis. Atradis somas, viņš akurāti tajās pārlika visus dokumentus, kas atradās seifā. Tad izrevidēja galda atvilktnes, izpētīja visus stūrīšus un kaktus, cerot vēl ko uziet.
Ko iesākt ar līķi? Ugunsgrēks! Bet ir jāpasteidzas, jo vakars nav tālu.
"Uz redzēšanos, pagātne!" Karls nodomāja, iesēzdamies auto.
Nokļuvis savā štābā, viņš nekavējoties piezvanīja Valfrīdam.
* * *
Arēji Karla Ridgera dzīve līdzinājās miljoniem citu amerikāņu ikdienai. Viņš nodarbojās ar biznesu, bija kārtīgs vīrs, rūpējās par ģimeni tā par viņu varēja stāstīt Bella draudzenēm un radiem. Viņa jutās lepna, ka Karls nežēloja naudu tērpiem, dāvināja rotaslietas un vismaz reizi nedēļā kopā ar viņu gāja uz teātri vai operu, nemaz nerunājot par to, ka viņi itin bieži tika ielūgti dažādās viesībās.
Lai arī Karls nemīlēja Bellu, tomēr pret sievu izturējās labi: kā nekā senatora Džonatana meita, tiesa, nu jau bijušā. Un tieši tas deva iespēju Karlam tagad sadraudzēties ar tiem cilvēkiem, kurus Džonatans bija uzaicinājis uz viņu kāzām. Karls rīkojās tālredzīgi: viņš iemanījās ar visiem atrast kopīgu valodu, interesējās par citu veiksmi un bēdām, reizēm pat palīdzēja, ja radās tāda izdevība. Drīz vien viņš un Bella kļuva paši gaidītākie ciemiņi. Paziņu loks strauji izpletās, jo jauniegūtajiem draugiem savukārt atkal bija draugi un paziņas.