Выбрать главу

Karls vairs netīkoja iekļūt Senātā vai pat kādu dienu kļūt par prezidentu. Tas bija tik neinteresanti un garlai­cīgi atrasties visiem acu priekšā, labi zinot, ka kolēģi aiz skaudības griež zobus un nelabvēļi perina zemiskus plānus. Nē, jārīkojas tieši otrādi, Karls saprata. Viņu vai­rāk valdzināja doma par absolūto varu: viņam pakļautos arī pats prezidents. Būt režisoram lielajā dzīves teātri, izrīkot pārējos pēc sava prāta un no aizkulisēm vērot, kā citi spēlē pēc viņa noteikumiem. Jā, to viņš gribēja.

Viņa kartotēka ik dienas papildinājās ar jauniem datiem. Pedantiski, kā lielākais pasaules skopulis krāj monētu pie monētas, tā Karls vāca informāciju par drau­giem un paziņām, kā arī par sabiedrībā populāriem cilvē­kiem, ar kuriem vēl nebija nodibināts kontakts.

Laiku pa laikam Karls tikās ar Valfrīdu; tad viņi apspriedās, kala turpmākos plānus, ko un kā darīt. Doku­menti, kurus Karls bija savācis no priekšnieka X123 seifa, bija izrādījušies daudz vērtīgāki, nekā Karls bija iedomā­jies. Jā, viņš bija zinājis, ka ir arī citi, kuri, tāpat kā viņš, piedalās slepenajā projektā. Toties tagad Karla rokās bija nonācis saraksts ar visu dalībnieku vārdiem un uzvār­diem, koordinātām un parolēm. Nāksies uzņemties atbil­dību, ņemt vadības grožus savās rokās, Karls acumirklī izlēma.

Uzzinājis par zemūdeni, Valfrīds iedegās.

-   Lūk, kur ir mana vieta! viņš teica Karlam.

-   Kādēļ gan ne? Karls piekrita.

Ja Valfrīda pakļautībā atradīsies zemūdenes apkalpe un komandieris, tad viņš vajadzības gadījumā varēs nemanāmi pārvietoties pa okeānu, nokļūstot tajās val­stīs, kur atrodas citi slepenā projekta dalībnieki. Jā, tas būs ērts un drošs pārvietošanās līdzeklis.

Saticies ar zemūdenes komandieri Šulcu, Karls viņu iepazīstināja ar Valfrīdu, izskaidrodams situāciju un to, ka ir mainījusies priekšniecība. Uzzinājis, ka viņi noiet pagrīdē, lai cīnītos arī turpmāk, tikai ar citām metodēm, komandieris Šulcs nekavējoties piekrita pakļauties turp­mākajām Karla Ridgera pavēlēm. Labāk slapstīties pa okeānu dzīlēm nekā nonākt tiesas rokās.

Aizbildinājies Bellai, ka viņš dodas uz Kanādu, lai nokārtotu dažas tirdzniecības lietas, Karls devās pirmajā braucienā uz slepeno bāzi.

Cik vēl ir tādu slepenu objektu? viņš pie sevis nodo­māja, kad bija apskatījis bāzi. Dievs vien zina, bet lai­kam ne mazums, Karls bija pārliecināts. Kuram, uzlū­kojot neapdzīvotu, nelielu klinšainu salu, ienāktu prātā domas par kaut kādu bāzi? Vienīgie iemītnieki bija jūras putni, kas laidelējās gaisā, skaļi klaigādami, un droši vien arī kādi sīki dzīvnieciņi. Zemūdenes mītne bija iekār­tota zem klintīm. Te varēja droši dzīvot vairākus gadus, nerādoties sabiedrībā, ja rastos tāda vajadzība. Milzīgi pārtikas, medikamentu, munīcijas krājumi kā tikai te nebija! Izstaigājis visas bunkura telpas, Karls jutās vairāk nekā apmierināts. No šejienes varēja pat uzturēt sakarus ar ārpasauli, klausīties radio. Pusstundu ilgs gājiens pa tuneli ļāva nokļūt salas vidienē, un te Kārlu gaidīja vēl viens pārsteigums. īsti džungļi, Karls novērtēja apkārtni, ieraudzīdams nepazīstamus augus, krūmus, kokus un liānas. Un viņam bija licies, ka sala ir klinšaina un mežo­nīga. īsts paradīzes dārzs, viņš nodomāja, noplūcis nepa­zīstamu ziedu. Viņš atgriezās atpakaļ; vēl bija palikušas dažas neizpētītas telpas.

Taču pats lielākais pārsteigums vēl bija priekšā. Aku­rāti, kā grāmatas bibliotēkā, uz dzelzs plauktiem bija sakrauti zelta ķieģelīši. Viņš ilgi stāvēja šīs telpas vidū, nespēdams neko jēdzīgu domāt. Zināja tikai vienu viņš realizēs savu ieceri. Aizvēris durvis, Karls bija drošs, ka te nenokļūs ne komandieris Šulcs, ne arī kāds cits, jo durvju kodu zina tikai viņš. Ja priekšnieks X123 dokumentos būtu pieminējis kaut vienu vārdu par zeltu… Bet nē! Šajā telpā, pēc ierakstiem dokumentos, vajadzēja atrasties ziepēm. Drošības pēc Karls nomainīja arī pārējos kodus; tagad viņš šeit ir pilntiesīgs saimnieks.

Atgriezies Ņujorkā, Karls turpināja ierasto ikdienas dzīvi, prātā kaldams nākotnes plānus. Pirmām kārtām vajadzēja padomāt, kādā veidā legalizēt savus ienāku­mus, jo zelta ķieģeļu, pēc viņa aplēsēm, pietiktu vairā­kiem mūžiem, lai varētu dzīvot, neko nedarot.

Taču drīz vien kā sniegs uz galvas uzvēlās bēdas dzemdībās nomira Bella, atstājot viņa aprūpē veselīgu puisēnu. Karls pēkšņi attapa, ka viņam tomēr pietrūks Bel­las. Ko iesākt ar zīdaini? Lai ari Karls mazajam bija devis savu uzvārdu "Ridgers", viņš nemaz negrasījās auklēties ar bērnu, jo galu galā nebija tā tēvs. Palīdzību negaidot piedāvāja Bellas māsa Emīlija. Nosaucis puisēnu par Džefriju, Karls mierīgu sirdi atdeva bērnu Emīlijai, jo zināja, ka viņa mazo mīlēs kā savējo. No Bellas Karls bija izdibinā­jis, kurš ir gaidāmā bērna tēvs. Cik banāli, viņš toreiz bija nodomājis, jo izrādījās, ka Bellas pavedējs ir Emīlijas vīrs.

4. nodala

>

Piecdesmito gadu sākumā Karls savu biznesu bija attīstījis ne pa jokam: apģērbu veikalu tīkls izpletās ne tikai Ņujorkā, bet arī visos štatos; viņam piederēja pāris apdrošināšanas kompāniju, vairāki naktsklubi un viesnī­cas. Viņš valdīja ar dzelžainu roku, jo citādi nemaz neva­rēja. Pats ienesīgākais peļņas avots izrādījās naktsklubi, kur līdzās azartspēlēm zēla ari narkotiku tirdzniecība. Taču šai veiksmes medaļai bija ari otra puse, ar kuru Karlam drīz vien nācās iepazīties. Tā bija noziedzīgā mafija, kura nelegālās tirdzniecības ietekmes sfēras visu laiku dalīja un pārdalīja, tiklīdz uzradās kāds spēcīgāks gangsteris.

Karls nebija radis zemoties, tāpēc ar pretiniekiem viņš izrēķinājās visdažādākajos veidos gan sarīkojot nelaimes gadījumus, gan vienkārši novācot, viņaprāt, pārāk bezkaunīgus konkurentus. Protams, tas tika darīts ne jau paša rokām. Bet lielākoties viņš pielietoja iedar­bīgāko instrumentu informāciju. Ar to varēja ne tikai šantažēt, bet arī pelnīt naudu.

Karls vairs nedzīvoja četristabu dzīvoklī, bet bija nopircis greznu namu dārgākajā Ņujorkas rajonā. Māja tika pārbūvēta tā, lai Karls tajā justos kā cietoksnī. Visur viņš parādījās miesassargu pavadībā.

Arī slepenā projekta plāni rāmi attīstījās, tā dalīb­nieki pamazām sāka iefiltrēties dažādu valstu valdībās,

Karlam vien atlika novirzīt vajadzīgo finansiālo palīdzību un nepieciešamības gadījumā sniegt padomus.

Kādu dienu Valfrlds, piezvanījis agri no rīta, Kārlu lūdza steigšus satikties.

-   Kas noticis, draugs? Karls atbildēja, nespēdams lāgā pamosties, jo mājās viņš bija atgriezies tikai ap četriem no rīta.

-   Kari, man vajadzīgs tavs padoms…

-   Tad brauc šurp, parunāsimies! Karls cēlās augšā; viņš zināja, ka Valfrids netraucēs ar kaut kādiem niekiem.

-   Es jau atrodos pie tavas villas vārtiem, sargi vairāk izskatās pēc cerberiem, nevis normāliem cilvēkiem, Valfrids pažēlojās. Lai gaidot līdz pusdienlaikam, kad tu izgulēsies…

-  Ā, nūjā… Karls iesmējās. Viss ir kārtībā, tūlīt satiksimies!

Karls steidzīgi iegāja dušā, lai aizgaiņātu miegu. Aukstas šaltis atgrieza mundrumu, un Karls zināja, ka līdz vakaram viņš jutīsies modrs. Kad viņš iegāja viesis­tabā, Valfrids sēdēja, ērti iegāzies klubkrēslā, un smē­ķēja. Karls sarauca degunu. Kopš kura laika draugs ir sācis niekoties ar šo netikumu? viņš nodomāja. Kļuvis pabāls, neveselīgu sejaskrāsu, novājējis Karls nopētīja Valfridu. Viņi nebija redzējušies tikai pāris mēnešu. Tele­fonsarunās, kas notika katru nedēļu, Valfrids nebija ne par ko sūdzējies.