- Kā tu jūties? Karls tūlīt pat apvaicājās.
- Brīnišķīgi, Valfrids atsaucās.
- Iesim pabrokastot! Karls ierosināja.
Kaut kas tomēr ir atgadījies, viņš intuitīvi nojauta. Valfrīda uzvedībā bija jaušama neliela nervozitāte un uzspēlēta jautrība. Viņi sēdēja pie galda un gaidīja, līdz mājkalpotāja uzklāj brokastu galdu.
- Tu vēlējies ar mani pakonsultēties, Karls atgādināja, kad mājkalpotāja bija aizgājusi prom.
- Kari, man viss ir apnicis. Valfrīds nodūra galvu un skatījās kafijas krūzītē.
- Kas tieši? Karls painteresējās.
- Viss! Valfrīds gurdi nopūtās.
Karls pacietīgi klusēja, gaidīdams, kad Valfrīds turpinās.
- Saproti… Es tam visam vairs neredzu nekādas jēgas… Vācija sadalīta okupācijas zonās… Nirnbergas process arī ir aiz muguras… Lai gan ne mirkli nešaubos, ka uzzinot, kas mēs esam…
- Valfrid! Karls skarbi pārtrauca draugu. Pirmkārt, neviens un nekad neko neuzzinās. Otrkārt, mēs bijām tikai mazi zobratiņi lielajā mehānismā. Ko mums lika, to ari darījām.
-Jā, jā! Bet es neredzu jēgas tam, ko daru tagad. Man ir apnicis slapstīties pa okeānu.
- Valfrid, kādas problēmas? Es taču tev neuzspiežu… Ja godīgi, man daudz labāk patiktu, lai tu, piemēram, iesaistītos biznesā. Būtu mans darījumu partneris.
- Es tam nederu, Valfrīds pašūpoja galvu. Esmu kareivis.
- Tad ko tu pats gribi darīt?
- Nezinu. Esmu no visa noguris…
- Mjā… arī Karls nezināja, ko sacīt. Viņš pirmo reizi draugu redzēja tik nomāktu. Uznākusi depresija? Brauksim! Karls pēkšņi apķērās, kā atrisināt šo problēmu.
- Uz kurieni?
- Redzēsi.
Karlam vajadzēja tikai pāris mirkļu, lai izlemtu, uz kuru no saviem naktsklubiem aizvest Valfrīdu.
-Tagad, protams, ir klusums. Viņš izrādīja Valfrīdam naktskluba spēļu zāles. Uz mana rēķina varēsi izklaidēties, kā tev patīk un cik ilgi gribi. Bet noskaņojuma celšanai, lūk, ko ieteikšu. Karls atvēra kādas durvis. Varēsi padzīvot šajos lepnajos apartamentos un atpūsties. Šeit augsti viesi izbauda speciālus piedāvājumus.
-Nav slikti, Valfrīds nomurmināja, skatīdamies apkārt. Kā pilī…
- Apskaties, kura tev patīk! Karls pasniedza Valfridam katalogu ar meiteņu fotogrāfijām. Tās ir dejotājas un arī… Vispār saprati, jā? Izvēlies, kura simpatizē, un pēc pusstundas abi varēsiet baudīt divvientulību.
- Hm. Valfrīds atplauka smaidā. Man šķiet, ka patīk visas.
- Labi, draugs! Karls uzmundrinoši uzsita Valfridam pa plecu. Es brīdināšu pārvaldnieku. Sāc atpūsties!
Ar laiku šādas izklaides Karla naktsklubā sāka baudīt
arī pārējie zemūdenes ekipāžas vīri.
* * *
Kopš Otrā pasaules kara beigām bija aizritējuši veseli desmit gadi, un šajā laikā slepenā projekta realizēšana bija atradusies Karla uzraudzībā. Viņš jutās gandarīts, jo bija izdevies izdarīt šķietami nepaveicamo, viņa domubiedri, kuri sirdī loloja Trešā reiha ideālus, beidzot bija iefiltrējušies dažādu valstu valdībās. Karls uz pasaules kartes atzīmēja trīsdesmit punktus tās bija trīsdesmit valstis, kurās atradās projekta dalībnieki, viņa cilvēki. Tie bija gan ministri, gan parlamentārieši, gan dažādu arodkomiteju līderi.
Nelielā Šveices Alpu kūrortpilsētiņā noīrējis lepnu savrupmāju, kurā atradās milzīgas banketu un konferenču zāles, Karls projekta dalībniekiem aizsūtīja ielūgumu ierasties uz konferenci. Bija pienācis laiks visiem sastapties un apspriesties.
Ģērbies frakā, viņš kā nama saimnieks sagaidīja visus dalībniekus, katram ierādīja istabu. Vakarā tika sarīkota grandioza balle ar bagātīgi klātiem galdiem, mūziku, dejām, jo līdzi bija atvestas arī pašas glītākās viņa naktsklubu dejotājas. Karls bija nolēmis vispirms ļaut dalībniekiem atpūsties un tikai rīt sākt diskusijas.
Es priecājos, ka esam sapulcējušies tik kuplā skaitā, nākamajā dienā Karls atklāja konferenci. Mēs esam izkaisīti kā graudi it visās pasaules vietās, un šodien mums ir jāpieņem lēmums, kā dzīvosim turpmāk. Jūs droši vien zināt, ka pirms mēneša ir notikusi kāda cita konference. Tajā Savienoto Valstu, Francijas, Lielbritānijas un PSRS valdības tā ari nenonāca ne pie kādas vienošanās. Bet tas nozīmē, ka nav zināms, kad Vācija tiks apvienota. Un vai vispār tiks apvienota? Tāpēc mums nāksies padomāt, ko varētu izdarīt. Tas ir pirmais jautājums, ko mēs apspriedīsim. Otrkārt. Neaizmirsīsim, ka esam īpaši ļaudis, kuriem ir uzticēts uzdevums atjaunot nordiskā pārcilvēka kundzību pasaulē. Sāksim ar to, ka katrs pastāstīs, kāda politiskā situācija ir valstī, kuru viņš pārstāv, kādas tendences vērojamas ekonomiskajā attīstībā un ko tas varētu mums dot. Lūdzu!
Karls paklanījās, saņemdams aplausu vētru. Apsēdies blakus Valfridam, viņš uzmanīgi klausījās, kā cits pēc cita uzstājas dalībnieki.
Konference turpinājās vēl vienu dienu, un tikai tad dalībnieki devās prom.
- Valfrīd, mēs vēl uzkavēsimies, Karlam prātā iešāvās doma. Pabūsim šeit, aiziesim uz pilsētiņu, paklausīsimies, kā skan vācu valoda… Ek, nostalģija, Karls atzinās.
- Jā, šeit man patīk. Labprāt paliktu te dzīvot, nevis atgrieztos uz zemūdenes, Valfrīds sapņaini noteica.
- Mēs kļūstam veci, Karls secināja. Pagaidi, ir neliels pārsteigums. Tev taču ir dzimšanas diena.
Valfrīds, apmulsis kā mazs bērns, neveikli saiņoja vaļā dāvanu. Pārsteigumā iesaucies, viņš ilgi nespēja pateikt ne vārda. Dāvana bija apmēram trīsdesmit centimetrus liela zelta statuete nāras veidolā, izrotāta ar nelieliem rubīniem. Uz nāras astes bija iegravēti Valfrīda iniciāļi.
-Vienīgais eksemplārs, speciāls pasūtījums tieši tev, Karls priecīgi sacīja, redzēdams, ka viņam ir izdevies pārsteigt draugu. Un, pats galvenais, Valfridam tā patika. Nāra tevi sargās, kad ceļosi pa okeāna dzīlēm.
- Pēdējā laikā okeānā kļūst nemierīgi, Valfrīds nevērīgi ieminējās, aizvien vēl pētīdams dāvanu.
- Nu, es domāju, ka tur nekad nav bijis klusu. Bet tagad, kad viss tik strauji attīstās… Zini, pie kādām idejām nonācu, klausīdamies dalībnieku uzstāšanos? Jāpievēršas militārajam biznesam. Viesnīcas, naktsklubi, veikali tas, protams, ir labi, taču kara tehnikas biznesam būtu globāls mērogs. Karlam iemirdzējās acis.
- Kari, tev ir vēl trakākas idejas nekā savulaik Hitleram. Valfrīds pasmaidīja. Kam tad tu domā pārdot ieročus? Un kā?
- Zini, viss ir ļoti vienkārši. Vispirms es nopirkšu zemūdenes. Slepenajā bāzē, pēc manām aplēsēm, var izvietoties piecpadsmit-divdesmit, lai gan tik daudz man nevajag. Tad iegādāšos ieroču rūpnīcu. Kaut gan arī tas nav obligāti, Karls skaļi prātoja. Es zinu, ar kā starpniecību tikšu pie ieročiem, un tad tos pārdošu karojošām pusēm. Starp citu, kāpēc tu pirmīt ieminējies, ka okeānā nav mierīgi? Karla domas pārsviedās uz citu tematu.
- Parādījušies pirāti, Valfrīds saviebās.
- 0! Kas viņi ir?
- Nezinu. Mēs mēģinājām torpedēt, bet viņi ir tik izmanīgi. Ieslēdz aizsardzības lauku un nozūd. Tāda paša tipa zemūdene kā mums.
- Hm. Mūsējie?
- Nedomāju gan. Man ir aizdomas, ka zemūdene pieder japāņiem.
- Varbūt kādu laiku klusītēm pasēdēt bāzē?
- Neuztraucies, Kari! Godīgi sakot, tie ir nieki. Dzīlēs tomēr ir daudz mierīgāk un drošāk nekā, piemēram, te, kur pašlaik atrodamies, Valfrīds paskaidroja. Ja mēs sajustu briesmas, tad uzreiz parūpētos par drošību.
- Aizvedīsi uz bāzi konferences dokumentus. Mans sekretārs gods godam ierakstījis katras uzstāšanās tekstu. Sāksim veidot mūsu, āriešu rases, vēsturi.