Karls tobrīd vēl nezināja, ka tā ir viņu pēdējā tikšanās reize. Un ka vajadzēs paiet veselam pusgadsimtam, līdz viņš uzies pavedienu, kas ļaus noskaidrot Valfrīda un zemūdenes likteni.
3. DAĻA
1. nodaļa
Debesis bija pilnīgi apmākušās, brīžiem smidzināja, un, kad uzpūta austrenis, Kamillai gribējās atrasties siltā istabā. Taču viņa stāvēja uz neliela kuģa klāja un vēroja jūru, kuras vaigs šķita tik drūms un piķa melns. Viļņi kā bārdamies sitās pret kuģa korpusu, un, jo ilgāk meitene vēroja šo dīvaino viļņu spēli, jo sliktāk sāka justies.
- Es laikam būšu sasirgusi ar jūras slimību. Viņa pagriezās pret Marku.
- Laiks ir absolūti nelabvēlīgs. Arī Marks neizskatījās priecīgs.
- Mēs ilgāk nevarējām gaidīt, jo laika ziņas prognozē, ka drīz gaidāma vētra. Jāpriecājas, ka nav lielu viļņu, citādi ūdenslīdēji te nespētu neko iesākt.
Marks pamāja. Televīzijas operators grozīja kameru, gaidīdams, kad ūdenslīdēji parādīsies no dzelmes. Te, pēc Kamillas teiktā, vajadzētu atrasties nogrimušajiem kuģiem ar ķīmiskajiem ieročiem.
Viņš varēja tikai apbrīnot Kamillas neatlaidību. Meitene gāja kā vilciņš, sarunāja profesionālu ūdenslīdēju komandu, kura piekrita tik riebīgā laikā ienirt un filmēt nogremdēto munīciju, noīrēja kuģi. Jā, Kamilla ir
Torvalda Larsena meita, Marks domāja. Vajadzības gadījumā viņai atliktu bilst kādu vārdu tēvam, un visi vārti atvērtos kā uz mājienu… Ak, ari viņš vēlētos tādus vecākus kā Kamillai, Markam iesāpējās sirds. Tā šķita lielākā pasaules netaisnība: vieniem visa ir par daudz, toties pārējiem ir jāraujas vaiga sviedros. Marku neuztrauca tas, ka kaut kur tālu Āfrikā cilvēki mirst no bada, ka viņiem trūkst ūdens un medikamentu. Viņš vienaldzīgi noraudzījās uz Tuvajos Austrumos notiekošajiem konfliktiem; tur ik dienu sprādzienu rezultātā gāja bojā cilvēki. Galu galā viņš nospļāvās pat par pašmāju klaidoņiem, kuri revidēja atkritumu tvertnes. Marku interesēja tikai viņš pats. Redz, kā pēkšņi bija sagriezusies viņa pasaules uztvere! Kā gan agrāk nebiju sapratis šo patiesību? Marks domāja. Un droši vien atrastos neziņā, ja kādu vakaru nesastaptu kaimiņmājas Rodrigesu.
- Mark, es laikam iešu uz kajīti. Kamilla nodrebinājās. Auksti. Un viļņi izraisa nelabumu. Kad parādīsies ūdenslīdēji, pasauc mani.
- Protams, ej atpūties! viņš pakalpīgi atbildēja. Kamillas vārdi bija pārtraukuši viņa prātojumus.
Viņš labprātāk atrastos krastā, kaut vai darba kabinetā pie datora, nekā paciestu kuģa zvalstīšanos viļņos un lietus smidzināšanu. Ja vēl ņem vērā, ka tepat jūras dzīlēs atrodas nesprāgusī munīcija… Romantika… Taču šeit bija Kamilla, un Marks bija nolēmis darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai iekarotu meitenes sirdi un roku.
Jau vairākas dienas viņš staigāja kā apskurbis no jauniegūtajām zināšanām; viņš pat nebija iedomājies, ka dzīvi ir iespējams tik kardināli mainīt. Marks atkal atsauca atmiņā savu neseno iepazīšanos ar Rodrigesu. Tajā vakarā viņš bija nolēmis aizstaigāt līdz tuvējam veikalam un nopirkt našķus. Šķērsojot pagalmu, aizmugurē atskanēja sauciens:
- Ei, draugs, vai neredzēji manu suni?
Marks satrūkās, domās pazibēja, ka tas varētu būt Andrejs. Ja nu viņš ir sameklējis Marku un tagad vēlas atriebties? Precīzāk novākt nevēlamu liecinieku?
- Nē! Marks apstājās un nedroši atskatījās netālu stāvēja puisis viņa gados.
- Skāde. Ieraudzīja kaķi un izrāvās ar visu pavadu. Puisis iesvilpojās, tad četrkājaino draugu sāka saukt vārdā.
- Tā gadās. Marks atviegloti uzelpoja un grasījās turpināt ceļu. Skaļi riedams, parādījās arī melni raibs krancis.
- Nāc nu! Puisis satvēra pavadu un uzsmaidīja Markam. Es dzīvoju tajā namā un pazīstu visus apkārtnes iedzīvotājus. Jūs laikam nesen šeit dzīvojat?
- Ne pārāk sen. Markam ne visai patika šis jautājums. Paātrinājis soļus, viņš turpināja ceļu uz veikalu.
- Šo suņuku nesen paņēmu no dzīvnieku patversmes. Manējais buldogs tagad joņo pa citiem medību laukiem vecs bija. Vai ejat uz tirdzniecības centru? puisis pajautāja un tūdaļ turpināja monologu. Tad mums pa ceļam. Jānopērk četrkājainajam draugam barība.
Iepirkušies viņi soļoja atpakaļ. Rodrigess turpināja Markam stāstīt par kranci, un tikai pie pašas mājas, kurā Marks bija noīrējis dzīvokli, puisis apjautājās, kā Marku sauc.
Negribīgi bildis savu vārdu, Marks vēlējās tikai vienu lai dīvainais kaimiņš liek viņam mieru.
- Es nesen esmu sācis apmeklēt "Veiksmes" kursus; ļoti interesantas lietas tur stāsta, starp citu. Piemēram, kā uzsākt savu biznesu, kā gada laikā kļūt par pārtikušu cilvēku, kā iekarot meitenes sirdi pat tad, ja viņa ir miljonāra meita…
Marks jau gribēja atcirst, ka viņu neinteresē nekādi kursi, taču vārds "miljonārs" apziņā iedegās kā signāllampiņa.
- Esmu ļoti laimīgs, ka manā dzīvē ir radusies tāda iespēja, Rodrigess turpināja, balss skanēja bezgala jūsmīgi. Es draugiem un paziņām stāstu par šo iespēju. Vēlos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzinātu, ka ikviens ir spējīgs panākt pilnīgi visu. Saproti, pilnīgi visu, ko tik vēlas. Visu!
- Diez vai, Marks skeptiski iebilda. Vai viņš gada laikā spētu kļūt tik bagāts kā Torvalds? Pasakas!
-Nesaki tā, Mark. Cilvēkā kopš bērnības ir ieliktas dažādas programmas, pārsvarā ar negatīvu ievirzi. Vecāki uz savu bērnu kliedz: nedari to, nedrīkst, neizdosies… Un bērns izaug par neizlēmīgu un neveiksmīgu būtni.
- Psiholoģijas kursi? Marks painteresējās, jo Rodrigesa skaidrojums izklausījās pilnīgi loģisks.
- Jā! Es rīt vakarā došos turp. Ja vēlies, vari pievienoties man. Saku uzreiz, pēc tam teiksi paldies.
Iztaujājis par kursu maksu, Marks nosprieda, ka zināšanas psiholoģijā viņam noderētu.
Nākamajā vakarā Marks, sagaidījis Rodrigesu, devās ar viņu kopā uz "Veiksmes" kursiem. Desmit minūšu gājiens, un abi nonāca pie kādas ēkas. Nokāpuši pa kāpnēm lejā un atvēruši pagraba durvis, viņi nonāca labi apgaismotā gaitenī, tad nelielā telpā. Marks izbrīnīts raudzījās apkārt, redzēdams, cik daudz cilvēku jau saradies. Pretēji tam, kā Marks bija iztēlojies, ikdienišķu skolas solu vietā bija parasta zāle ar krēslu rindām un skatuvi. Telpā valdīja puskrēsla, taču tas netraucēja Markam pamanīt, ka sapulcējušies cilvēki ir smaidīgi. Viņi draudzīgi pļāpāja un izskatījās ļoti laimīgi.
- Drīz sāksies. Rodrigess, ieskatījies rokas pulkstenī, paziņoja Markam.
Sagrābis viņu aiz piedurknes, Rodrigess vilka Marku tuvāk skatuvei. Atraduši brīvas vietas, viņi apsēdās.
Vēl mirklis, un ieskanējās skaļa mūzika. Gaismas prožektori izgaismoja skatuvi. Uz tās izskrēja jauns vīrietis un, pacēlis rokas virs galvas, uzsauca zālei:
- Sveicināti, mani dārgie! Šovakar sākam mūsu kārtējo treniņu, kas palīdzēs atbrīvoties no pagātnes negācijām un kļūt laimīgiem.
Skaļi aplausi un ovācijas satricināja gaisu.
- Un tagad, pirms sākam mācības, nedaudz atbrīvosimies no ikdienas stresa. Dejosim!
Marks apjucis raudzījās pa labi, tad pa kreisi, jo visi dalībnieki kāpa uz krēsliem un, spiegdami aiz sajūsmas, sāka lēkāt.
- Dari kā pārējie! Rodrigess iebļāva Markam ausī, jo dārdēja skaļa mūzika.
Marks nedroši uzkāpa uz krēsla, taču neuzdrošinājās sekot pārējo paraugam. Kārtīgi izlēkājušies, visi atkal apsēdās uz krēsliem. Dārdoņa norima, un ieskanējās liega melodija. Dažādu krāsu prožektori šķēla zāli, radīdami fantastisku noskaņojumu. Krāsas mijās, un Marku apbūra zāles atmosfēra; bija tik skaisti, it kā viņš atrastos kādā pasakā.