- Un tagad pirmais vingrinājums, no sapņainības Marku izrāva vadītāja skaļā balss. Visi atkārtosim: "Es esmu veiksmīgs!"
- Es esmu veiksmīgs! Es esmu veiksmīgs! zāle kliedza.
- Es esmu veiksmīgs! Marks auroja kopā ar pārējiem. Saspringums un neērtība bija izčibējuši, viņš jutās brīvi un atraisīti. Viņam vairs nebija kauns lēkāt, kliegt un spiegt.
- Kā patika? mājup ejot, Rodrigess apjautājās.
- Ir labi, starodams atbildēja Marks. Viņš nespēja izskaidrot, kas bija noticis, taču jutās bezgala laimīgs. Vai rīt būs kursi?
- Būs. Vēlāk sekos individuālas pārrunas ar pasniedzēju. Šodien mums bija tikai tāda izklaide, viss nopietnais vēl priekšā, Rodrigess paskaidroja. Es tevi iepazīstināšu ar viņu.
* * *
Aizbildinājusies ar jūras slimības tuvošanos, Kamilla vēlējās tikai vienu mierīgi pasēdēt kajītē un padomāt. Viņu mocīja šaubas: ja nu Tedijs bija kļūdījies un kladē tika ierakstītas nepareizas koordinātas? Varbūt kuģi ar nesprāgušo munīciju atrodas kaut kur citur? Atlika tikai gaidīt, kad ūdenslīdēji iznirs virs ūdens.
Protams, nofilmētos materiālus vajadzēs samontēt, tāpat veikt analīzes, lai noskaidrotu, cik stipri ir piesārņots ūdens. Tas būs nopietns darbs.
- Kamilla, ūdenslīdēji! Marks, pavēris durvis, skaļi iesaucās.
Ar pukstošu sirdi Kamilla izsteidzās uz klāja. Tūlīt viņa varēs gavilēt vai arī…
- Ir! Bet… Larsenas jaunkundze, varbūt būtu drošāk, ja mēs šurp atsūtītu militāros spēkus, norāvis skafandru, Bjorns paziņoja.
-Kādēļ? Kamillai nepalika nepamanītas ūdenslīdēja izbailes. Kas noticis?
- Tie kuģi… Precīzāk sprāgstvielas… Man bail, ka visi šie lādiņi uzies gaisā…
- Nē! Kamilla pat piecirta kāju. Nē! Ne tagad. Ir jāuzfilmē materiāls, jāpalaiž ēterā. Tas ir mans projekts. Vispirms jāpanāk, lai uzzina pēc iespējas vairāk ļaužu. Militāristi visu noslēps, un lādiņi turpinās rūsēt, līdz tiešām, kā tu saki, Bjorn, uzsprāgs. Un tad būs par vēlu. Vai saproti?
Bjorns pamāja.
-Tad jāsāk filmēšana, un nekavējoties! Kamilla pameta acis uz debesīm.
Tās aizvien vēl bija apmākušās un pelēkas. Kas zina, kad uzspīdēs saule, viņa nodomāja. Un vai vispār saule uzspīdēs tuvāko nedēļu laikā? Laika prognozēs tika solīts apmācies, lietains laiks.
- Līdz vakaram viss būs kārtībā.
- Tad pasteidzieties, Kamilla noteica un devās atpakaļ uz kajīti.
Savādi, bet arī viņai pēkšņi bija pielipusi Bjorna trauksme. Viņa paskatījās uz Marku, mēģinādama uzminēt, kā jūtas viņš. Varbūt arī dreb bailēs? Nē, Marks smaidīja.
- Kā varu tev palīdzēt? viņš jautāja.
Kamilla paraustīja plecus. Viss, ko viņa tagad vēlējās, bija pēc iespējas ātrāk iegūt videomateriālus. Dīvaini Kamilla juta, ka viņu pārņem paniskas bailes. Vasarā, kad viņa bija ienirusi un pati savām acīm pa atvērtajām lūkām redzējusi lādiņus, viss izskatījās baismīgi, tomēr viņa vēl neapzinājās īstenās briesmas. Mati joki, Tedija dziesmas un Omalheru ģimenes lietišķās sarunas pavisam citā gultnē novērsa domas par ieročiem. Toties tagad Kamilla skaidrāk par skaidru iztēlē redzēja, ka Baltijas jūras liktenis karājas mata galiņā. Līdzko korozija paveiks savu, Baltijas jūra būs mirusi, ūdens vietā bangos indīgs šķidrums.
- Viss būs labi, Marks noteica, it kā būtu nolasījis viņas domas.
- Iesim uz kajīti! Kamilla paaicināja Marku sev līdzi.
Vienalga kas lai tikai kāds būtu viņai blakām,
Kamilla nodomāja. Viņa ir iekodusies pārāk lielā kumosā, meitene pēkšņi saprata. Nofilmētais materiāls, bez šaubām, būs sensācija, bet viņai no prāta neizgāja Bjorna pieminētie militārie spēki. Kā gan viņa par tiem nebija iedomājusies? Cik stipri sakari ir tēvam, ja pret Kamillu izvirzīs pretenzijas?
- Tev ir vēsas rokas, Marks saņēma viņas plaukstas, līdzko abi bija iegājuši kajītē. Arī pati esi nosalusi.
Kamilla, pārsteigta par tādu Marka pārdrošību, uzreiz neattapa, ko atbildēt. Jā, bija gan patīkami just Marka siltās rokas, taču šajā brīdī viņas noskaņojums nekādi nebija dēvējams par romantisku.
-Ja mēs tagad uziesim gaisā, tad zini, ka es tevi mīlu, Marks, pieliecies tuvāk, nočukstēja viņai pie auss.
- Nevajag, Mark, runāt par mīlestību. Kamilla pacēla acis. Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri dzīvē mīl tikai vienu reizi. Līdz ar Mati ir zudusi mana spēja mīlēt, viņa nedaudz īgnā balsī atbildēja.
- Esmu ar mieru gaidīt kaut visu mūžu.
- Atvaino, man zvana! Kamilla atviegloti uzelpoja, ka ir radusies iespēja izvairīties no atbildes.
Tagad viņas prāts pilnībā bija aizņemts ar projekta realizāciju. Kāda var būt runa par mīlestību? Jā, viņas sirds ir brīva, taču tas nenozīmē, ka viņa metīsies pirmajam pretimnācējam ap kaklu. Izņēmusi no žaketes kabatas mobilo, Kamilla izgāja laukā no kajītes, nevēlēdamās, lai Marks dzirdētu sarunu.
Tomēr puisis sekoja viņai uz klāja. Zvanītāja bija kāda draudzene. Nedaudz papļāpājusi, Kamilla pagriezās pret Marku.
- Mark! Es tev aizmirsu pateikt, bet man prātā ir iešāvusies vēl viena ideja. Ar interneta starpniecību ir jāsameklē Omalheri, Kamilla noteica.
-Kā?
- Nu, es nezinu. Kamilla paraustīja plecus. Varbūt paziņojumu var ievietot pēc iespējas dažādos forumos un mājas lapās?
- Kāda problēma! Marks smaidīja kā saulīte. Un kādu tekstu rakstīt?
- Neko īpašu. Tikai "Džastina un Evarest, piezvaniet
Kamillai". Un viss. Viņi, ja izlasīs šo ziņojumu, sapratīs.
* * *
Marks katru vakaru apmeklēja "Veiksmes" kursus. Tā tiešām ir lieliska metode, kā atbrīvoties no dienas gaitā iegūtā stresa, viņš konstatēja. Neskaitāmas reizes skandinot, ka viņš ir veiksmīgs, šie vārdi iespiedās zemapziņā, un Marks uz visu sāka raudzīties daudz optimistiskāk. Rodrigess viņam nebija melojis; tieši otrādi, jaunais paziņa izrādījās visai interesants sarunu biedrs.
Un Marks priecājās, ka, dzīvojot Stokholmā, sāk uzrasties jauni draugi.
Kādu vakaru pēc kārtējām nodarbībām, Rodrigess palūdza Marku uzkavēties.
- Skolotājs vēlas ar tevi runāt.
Marks pamāja. Viņu pārņēma neliels uztraukums. "Veiksmes" kursu vadītājs, kuru visi dēvēja par Skolotāju, beidzot runās ar viņu! Marks nezināja, kāds ir Skolotāja vārds, bet tas viņu īpaši neuztrauca.
Jauns vīrietis ap gadiem trīsdesmit, kaili noskūtu galvu, vingru augumu tāds izskatījās Skolotājs.
- Es priecājos iepazīties ar tevi, Mark. Skolotājs cieši paspieda Marka plaukstu. Iesim parunāties uz manu kabinetu! Viņš pamāja uz durvju pusi, kas atradās skatuves sānos.
Marks sekoja Skolotājam, domādams, ka tur atrodas ģērbtuve, kas ir pārveidota par kabinetu. Taču viņi nonāca telpā, kurā atradās lifts. Uzbraukuši uz ēkas pēdējo stāvu, viņi gāja pa zigzagveida gaiteni, kas Markam atgādināja labirintu.
Skolotāja kabinets izrādījās plaša, vairāk nekā piecdesmit kvadrātmetru liela istaba. Marks nepaspēja visu kārtīgi apskatīt, jo Skolotājs ātriem soļiem piegāja pie loga, kur atradās divi lieli mīkstie krēsli un zems, stiklots galds. Marks apsēdās vienā no krēsliem, un skatam pavērās izgaismotā Stokholma.