- Labrīt, tēt! Kamilla izskatījās tik apburoša, ka Torvalds nolēma meitu nerāt, bet tikai parunāties.
Viņa ir jau pieaugusi, Torvalds atskārta. Meitai pašai ir jādomā par sevi, pašai jādzīvo arī tad, ja gadīsies kļūdas. Bet tās būs viņas pašas kļūdas, no kurām nāksies gūt pieredzi.
- Labrīt. Torvalds novērsa skatienu, apdomādams, ko teikt.
- Tēt, es tev aizmirsu pateikt kaut ko ļoti svarīgu. Kamilla uzlika uz galda elkoņus un skatījās tādām acīm gluži kā bērnībā, kad bija izdarījusi kādu nedarbu.
Torvalds nopūtās. Tūlīt sekos garš monologs, kurā tiks aizstāvēts Marks.
- Tēt, es seifā ievietoju zelta ķieģelīšus…
- Ko? Torvalds pārjautāja, domādams, ka ir pārklausījies. Kāds zelts?
- Nāc! Kamilla piecēlās un vedināja tēvu uz viņa darbistabu.
Torvalds neticēdams sekoja, gaidīdams, ka tūlīt tiks izjokots. Ko Kamilla vēl būs izdomājusi, lai sevi aizstāvētu? Sastādījis kodu, viņš atvēra seifa durvis un apstulba. Ja blakām nestāvētu Kamilla, viņš droši vien domātu, ka ir sākušās halucinācijas. Torvalds nedroši satvēra zelta ķieģeli un aplūkoja to no visām pusēm.
- Kur tu to ņēmi? Torvalds nočukstēja. Varbūt tas ir viltojums, viņam iešāvās prātā. Tūlīt Kamilla sāks smieties un…
- Mati un pārējie Baltijas jūrā bija uzgājuši nogrimušu zemūdeni. Kamilla īsi pastāstīja par Mati vēstuli un to, cik smags izrādījies čemodāns ar zeltu.
- Kamilla, vai kādam vēl esi teikusi kaut pušplēstu vārdiņu?
Kamilla pakratīja galvu. Tik stulba viņa nebija, lai klaigātu pa labi un kreisi par tādu atradumu.
- Un Silvijai? Torvalds pētīja meitu.
- Nevienam neteicu.
- Tad ir labi.
Torvalds ieskatījās seifā un saskaitīja stieņus. Lai arī to nav pārāk daudz, tomēr… Zelts paliek zelts. Ja Kamillai patīk Marks, viņš nestāsies ceļā, Torvalds pēkšņi izlēma. Viņa pati zinās, kā pareizi rīkoties. Jā, un gudra viņam ir meita kā pieredzējis spēlmanis, īstajā laikā uzmezdama galdā dūzi.
- Piedod, ja sabojāju tev vakaru, Kamilla vainīgi sacīja un pieglaudās tēvam. Man bija slikts garastāvoklis…
- Un kā tad Marks?
Kamilla paraustīja plecus.
- Vispār Marks ir daudzsološs puisis, šķiet, ar lielām ambīcijām, Torvalds teica, aizcirzdams seifa durvis. Bet… es tomēr ieteiktu nesteigties, iepazīsti viņu labāk.
- Vai tu jau nopirki Queen Sally daļu? Kamilla painteresējās, nolēmusi vairs neko nerunāt par Marku.
- Jā. Tik izdevīgu darījumu es nevarēju palaist garām.
- Un Karls Ridgers? Vai tu ar viņu esi ticies?
-Jā. Torvaldam brīdi šķita, ka meita grib teikt vēl kaut ko.
- Kāds viņš ir?
- Kamilla, kāpēc tāda interese? Torvalds aizdomīgi jautāja. Kamillas izturēšanās bija vairāk nekā dīvaina, viņa nekad nebija interesējusies par darījumiem.
- Vai beidzot ir zināms, kāpēc uz prāmja bija izcēlies sprādziens?
- Nē, Kamilla. Torvalds pašūpoja galvu. Tas laikam arī paliks tīts neziņā.
- Kad tu tikies ar Kārlu Ridgeru, par ko jūs runājāt?
- Kopš kura laika tevi ir sākuši interesēt mani darījumi? Torvalds izbrīnījās.
- Es nejautāju par darījumiem, bet gan par pašu Kārlu Ridgeru. Kamillas seja izskatījās noraizējusies, it kā viņa risinātu kādu sarežģītu uzdevumu. Par kādām tēmām, ja neņem vērā biznesu, jūs runājāt?
- Par politiku, laikapstākļiem, sievietēm, ja tas tevi tik ļoti interesē, Torvalds lakoniski atbildēja.
- Un par mūsu ģimeni viņš vaicāja? Piemēram, par mani?
- Dabiski. Kādēļ lai es nepalepotos, ka man ir skaista un gudra meita?
- Es tavā vietā neuzticētos Ridgeram, Kamilla nopietni teica.
- Kamilla, nepūderē man smadzenes! Torvalds pēkšņi aizsvilās. Visi šie mājieni, jautājumi, viņaprāt, bija tikai pārdomāta Kamillas stratēģija. Viņa necieš Ingeborgu, Torvalds saprata. Un mēģinās izdarīt visu, lai novērstu viņa domas no mīļotās sievietes. Ak, Silvija,
Silvija, tomēr būsi meitu pamācījusi, kā izturēties…
* * *
Marks staigāja kā pa mākoņiem. Viņam pat sapnī nebija rādījies, ka attiecības ar Kamillu tik strauji attīstīsies. Marks vēlreiz aplūkoja žurnālā viņa un Kamillas foto. Viņš jutās laimīgs kā vēl nekad. Tagad ir jāpieliek visas pūles, lai miljonāra meita viņā iemīlētos pa īstam.
"Veiksmes" kursi ir īsts brīnums, viņš domāja. Taisnība vien ir bijusi Rodrigesam: piepildās katra vēlēšanās, ja tikai ļoti, ļoti vēlas.
Darbadiena pagāja zibenīgā ātrumā, un Marks pasteidzās atstāt televīzijas ēku, lai dotos mājup. Citu reizi viņš būtu pagaidījis kolēģi Ričiju Andersonu, taču šoreiz Marks nolēma neaizkavēties darbā. Jau dienā viņš bija piezvanījis Skolotājam un norunājis tikšanos. Marks zināja, ka Skolotājs viņam palīdzēs un neskoposies ar padomiem, kā iekarot Kamillas sirdi.
- Es ļoti priecājos par tevi, Skolotājs teica, kad Marks bija visu izstāstījis līdz pat visniecīgākajam sīkumam.
Tev tagad jāsāk uzvesties tā, kā tas ir pieņemts bagātnieku aprindās.
-Jā? Kā? Marks norūpējies pajautāja.
- Es jau sacīju iepazīstināšu tevi ar kādu cienījamu personu, miljonāru, un viņa sabiedrībā pavadīts vakars tev būs laba mācība.
- Tiešām?
- Un sāksim rīkoties jau šovakar. Dzelzs jākaļ, kamēr tā ir karsta. Tikai, Skolotājs nopētīja Marku no galvas līdz kājām, …tev ir jāuzģērbj kaut kas labāks.
- Diemžēl man ir tikai šis uzvalks. Marks nosarka, juzdamies bezgala neērti. Johaidī, ko par viņu nodomāja Torvalds, redzot pasākumā tajā pašā apģērbā, kurā viņš ierodas darbā! Un Kamilla?
Apsolījis sev nākamajā dienā aiziet uz veikalu un nopirkt jaunu uzvalku, Marks sekoja Skolotājam. Iesēdušies Skolotāja automašīnā, viņi kaut kur brauca. Marku mocīja neziņa, kas tagad būs, jo Skolotājs, kā ūdeni mutē ieņēmis, klusēja. Auto apstājās pie kāda nama, kuru izgaismoja spožas neona izkārtnes. Tas ir naktsklubs, Marks saprata.
Skolotājs tik ātri steidzās augšup pa kāpnēm, ka Marks spēja tik tikko sekot viņam. Foajē viņus gaidīja kāds cilvēks.
-Tas ir Marks. Aizved viņu pie Džefa. Skolotājs pamāja uz Marku. Mark, man tagad diemžēl ir citas darīšanas. Bet tu neuztraucies, klausi, ko saka Džefs, un viss būs kārtībā.
Marks norija siekalas, viņu pārņēma nedrošība un bailes: labprātāk būtu mucis prom nekā ticies ar kaut kādu Džefu. Taču domas par Kamillu lika sekot nepazīstamajam.
Marks vēlētos kaut ko pajautāt, taču šķita, ka Skolotāja paziņa nav noskaņots uz runāšanu.
- Tātad tu esi tas jaunais cilvēks, par kuru man tika stāstīts, Marku uzrunāja gara auguma pusmūža vīrietis. Viņš pienāca pie Marka un pasniedza sveicienam plaukstu.
- Marks, puisis apjucis nomurmināja, nespēdams noticēt, ka viņa priekšā ir miljonārs. Varbūt Skolotājs ir nedaudz piemelojis, lai šī tikšanās celtu Marka pašapziņu, viņš pēkšņi iedomājās.
- Džefs, Džefrijs Ridgers atbildēja.
Džefrijs Ridgers aicināja Marku ērtāk iekārtoties uz dīvāna un piedāvāja glāzi konjaka.
- Paldies! Marks centās izturēties pēc iespējas brīvāk, tomēr viņu neatstāja sajūta, ka tagad tiek kārtots eksāmens.
Džefrijs Ridgers iesāka pļāpāt par dažādiem niekiem, aizsmēķēja cigāru un pa malkam iedzēra konjaku.
Marks vienā rāvienā iztukšoja glāzi un nolika to uz galdiņa. Viņu pārņēma siltums, kļuva tik viegli, ka atlika tikai nobrīnīties, kāpēc pirmīt viņš bija tā uztraucies. Marks atslābinājās. Saruna pavērsās citā gultnē, jo Džefrijs sāka interesēties par viņa darbu.