-Ja es klusētu, Andrejs nebūtu atmetis lieko piķi,
- Agris atgādināja. Palūkojies visapkārt, viņš stūrēja uz klusāku vietu. Nolicis somas zemē, Agris asi sacīja:
- Puse pienākas man.
- Tu tā domā?
- Jo tu nemaz nebūtu lūdzis. Vari uzskatīt, ka rūpējos par sevi. Tev ir paveicies: brauksi kā bagātnieks, bet es nīkšu lejā.
-Jānopērk tīkliņš. Marks Agra vārdus laida gar ausīm. Tāda sajūta, ka soma plīsīs pušu.
- Labs ir, es tūlīt! Agris steidzīgi devās pie kioska. Nopircis koši sarkanu celofāna tīkliņu, viņš to, vicinādams kā karogu, pasniedza Markam. Lūdzu!
- Aizvien vēl nespēju noticēt… Biļete, nauda piedevām. Un tikai tāpēc, lai aizgādātu lekciju kursu kaut kādam pārgudrajam… Neticami!
- Paklau! Agris pietupās blakām Markam, kurš rakās pa somu, un čukstus sacīja: Varbūt vēlreiz apskatīsim tās grāmatas?
- Kādēļ? Marks cieši ielūkojās Agrim acīs. Draugs mulsi pasmaidīja, kā pieķerts nedarbos. Ari
es nespēju noticēt, ka grāmatas ir tik dārgas…
- Kolekcionāri, Agri, savā ziņā ir jukuši cilvēki.
- Kādi kolekcionāri! Grāmatas vajadzīgas diplomdarbam.
- Nē, es grāmatas nesaiņošu vaļā. Varbūt tur ir ielikta vēstule vai zīmīte, un būs nesmuki, ja atvērsim saini.
- Tad dalies ar naudu!
- Tas ir labākais joks, ko pēdējo dienu laikā esmu dzirdējis. Marks iesmējās.
Izņēmis no somas grāmatu saini, viņš lūdza Agrim paturēt tīkliņu. Marks nepaspēja pat acis pamirkšķināt, kad Agris guvumu žigli iestūķēja savā somā.
- Ei, ko tu dari? Marks sašuta.
- Gribēji visu pievākt sev? Agra balsī ieskanējās agresivitāte. Savilcis rokas dūrēs, viņš kā gailēns pielēca klāt Markam un nošņācās: Grāmatas aizgādāšu es! Dod šurp lapiņu ar adresi!
- Paga, paga, kurš tad solīja Andrejam? Tu vai es? Markā modās niknums. Agra prasībām viņš nevēlējās pakļauties.
- Arī es varu aizgādāt grāmatas Peteram. Agra pirksti iekrampējās Marka džinsu jakas krūškabatā. Es aizvedīšu grāmatas… Dod adresi! Citādi tevi samīcīšu kā plāceni, kā… Agris draudēja.
Klaigas pakāpeniski pieauga, un Marks pamanīja, ka ostas uzgaidāmajā telpā esošie cilvēki skatās uz viņiem.
- Labi, lai notiek pēc tava prāta! pēc iespējas vienaldzīgāk noteica Marks.
Vismazāk viņš vēlējās skandālu. Kā gan viņš bija piemirsis, ka Agris, nedaudz iedzēris, mēdz sarīkot pamatīgu traci!
- Dod lapiņu! šņāca Agris.
- Ceri, ka Peters samaksās kaudzi naudas? Lūdzu! Man, paldies dievam, liekas ķibeles nost no kakla.
- Vācies ratā! Agris piepūtās, dabūjis prasīto lapiņu.
Marks tiešām bija uzminējis Agra slēptākās domas: Agris patirgosies ar Peteru, un lai Marks necer, ka viņš ir naivs un neko nejēdz. Ari Agris nojauš, cik vērtīgas var būt grāmatas. Un pirmām kārtām viņš izsaiņos saini un vēlreiz apskatīsies dārgo šedevru. Kazi, starp tām ir ielikta kāda ikona vai senlaicīga grāmata. Bet varbūt tur
ir narkotikas… Un Agris sāka drudžaini meklēt izeju.
»* *
Prāmis Queen Sally rāmi šķēla Baltijas jūras ūdeņus. Aizmugurē palika naksnīgās rudens debesīs izgaismotā Tallina. Pilsētas spožās ugunis kļuva aizvien blāvākas, līdz pārtapa blāzmā virs horizonta.
Marks apcirtās uz papēža, sabāza rokas bikšu kabatās un devās pāri prāmja klājam uz savu kajīti. Ieslēdzis televizoru, viņš klikšķināja pulti, pārslēgdams kanālus, taču nekas nepiesaistīja uzmanību. Dušā puisis nesteidzīgi noskalojās. Apģērbis melnu uzvalku, baltu kreklu un apsējis kaklasaiti, Marks ilgi lūkojās spogulī. Tagad, atrodoties vienā no labākajām prāmja kajītēm, kurš gan iedomāsies, ka viņš nav bagātnieks? Pabužinājis blondos matus, Marks pasmaidīja. Ek, ja tā būtu vienmēr!
Un tagad izklaidēties! Apskatīties, kas labs ir bārā, aiziet uz karaoke telpu. Cerams, ka tur viņš nesastaps Agri. Ja Marks būtu zinājis, ka Agris tā izrīkosies, nebūtu viņam neko stāstījis. Marku nedaudz mocīja sirdsapziņas pārmetumi, jo viņš bija solījis Andrejam aizgādāt Peteram grāmatas un tādēļ bija dabūjis biļeti par velti un vēl dolārus. Tagad viņš nekustinās ne pirkstiņu. Gan jau būs labi, viņš sevi mierināja. Šā vai tā, bet Agris satiks Peteru un grāmatas atdos. Jo gribēs nopelnīt.
Nopircis kokteili, Marks bārā iekārtojās tā, lai pārredzētu visu telpu. Laikam zviedri, Marks nosprieda, vērīgi nopētījis nedaudzos apmeklētājus. Bet varbūt arī somi vai pat igauņi, viņš nodomāja, saklausījis pazīstamo tere, tere. Ja viņš saprastu, ko šie ļaudis runā, varētu iemest kādu repliku. Marku bija pārņēmusi nevaldāma kāre parunāties.
Tad viņa uzmanību piesaistīja tikko ienākušais vīrietis ar jaunu meiteni. Kungs bija pusmūža gados, stipri korpulents un nedaudz īsāks par meiteni. Kad vīrietis satvēra pasūtītā dzēriena glāzi, uz zeltneša iespīdējās zīmoggredzens. Marka skatiens aizkavējās pie meitenes nosauļotās vēdera daļas, ko nenosedza īsais topiņš. Rozā bikses ļāva nojaust kāju slaidumu. Meitene, sajutusi Marka skatienu, pagrieza seju puiša virzienā. Marks nekavējoties uzsmaidīja un jutās bezgala vīlies, jo atbildes smaids nesekoja.
Nespēdams noticēt, ka viņa šarms meiteni ir atstājis vienaldzīgu, Marks nolēma rīkoties drošāk. Aizgājis pie bāra letes, viņš apsēdās blakus kungam un jautāja:
- Vai jums patika Tallina?
- Atvainojiet? kungs pārjautāja angliski.
Marks sevi domās norāja. Kāpēc arī citiem jāsaprot viņa dzimtā valoda? Par laimi, viņa angļu valodas zināšanas bija labas, un Marks vēlreiz atkārtoja jautājumu.
- Mēs neko daudz neredzējām.
-Arī man bija maz laika aplūkot pilsētu. Marks pamāja un paskatījās uz meiteni.
Viņa sēdēja, acis nolaidusi, lūpas cieši sakniebusi, un izskatījās pikta.
- Es ceļoju uz Stokholmu, Marks turpināja sarunu. Pats esmu no Latvijas.
- Ā! Mēs bijām ari Rīgā, Vecrīga ir jauka. Kungs atplauka smaidā un pamāja Markam. Torvalds…
- Marks.
-Tā ir mana meita Kamilla. Viņa šogad pabeidza studijas Notingemas Universitātē. Ē, un tagad nedaudz ceļojam… Torvalds pielika glāzi pie lūpām. Ko jūs darīsiet Stokholmā? Atpūsties vai darba darīšanās?
- Gan viens, gan otrs. Marks ērtāk pagriezās uz sēdekļa un kreiso elkoni uzlika uz letes. Ja jau muldēt, tad uz visu banku, puisis nosprieda. Galu galā viņam ir pati labākā kajīte, turklāt viņš atrodas starp bagātiem cilvēkiem. Markam, pats par sevi saprotams, jāizturas atbilstoši. Kā saka, nokļuvis starp vilkiem, neblēj kā aita. Līdzko prāmis piestās Stokholmas krastā, viņu ceļi šķirsies uz visiem laikiem un pasažieri aizmirsīs cits citu. Mazliet padomājis, viņš piebilda:
- Es braucu uz pārrunām ar Sweden IC Corporation.
- Tātad biznesa cilvēks, Torvalds novilka. Nevarēja saprast, vai viņš jautā vai tikai piebalso teiktajam.
Marks pamāja. Kā tad! Biznesa darīšanas… Kas to lai zina, vai viņš dabūs solīto datorspeciālista vietu šajā korporācijā?
- Kādā sfērā jūs darbojaties? Torvalds turpināja interesēties.
Oho! Tādā tonī jautā cilvēks, kurš radis komandēt citus. Te nebija ne vēsts no pieklājības sarunas uzturēšanai. Izklausās pēc nopratināšanas. Marks pasmaidīja un mirkli domāja, ko teikt.
- Es lieliski pārzinu datorus, Marks lakoniski atbildēja.
- Ā, Torvalds norūca.
- Hm, jā, Marks savaldīgi piebilda.
Ar acs kaktiņu palūrējis uz Torvaldu, Marks prātā pārlika, vai tagad būtu prātīgi jautāt, ar ko nodarbojas pats Torvalds. Varbūt sarunā iesaistīt Kamillu?