- Mark, tagad iesim nedaudz izklaidēties, Džefrijs piecēlās.
Kas tagad būs? Marks satraukti domāja, sekodams Džefrijam. Cik liels bija viņa izbrīns, kad abi nonāca spēļu zālē. Izskatījās, ka te Džefriju visi pazīst, jo viņš tikko spēja atņemt sveicienus.
Atcerējies Skolotāja norādījumus, Marks apsēdās blakām Džefrijam. Viņš nespēlēs, tikai paskatīsies, kā Džefrijam veiksies, Marks nolēma.
- Uz kura sarkanā vai melnā laukuma liksi likmes? Džefrijs pievērsās Markam.
- Es… Marks sastomījās, nezinādams, ko atbildēt. Pateikt "nē" viņam nevērās mute, taču arī tērēt naudu nevar. Ko darīt?
- Parasti iesācējiem veicas, Džefrijs aizsmēķēja cigāru un spēles žetonu uzlika uz sarkanā laukumiņa.
- Mark, tavs gājiens.
Kas būs būs. Marks drebošiem pirkstiem žetonu novietoja uz melnā laukumiņa ar ciparu 3 un, aizturējis elpu, gaidīja, kāds būs iznākums. Tūlīt viņš zaudēs. Ai, nevajadzēja sekot Džefa padomam! Viņš pagaidām nav bagātnieks, lai tagad izklaidētos. Un vispār, Marks aizvien bija izturējies noraidoši pret azartspēlēm, kādēļ gan šobrīd ir piekritis spēlēt? Kā mīkstčaulis, Marks sevi klusībā rāja.
- Trīs, melnais, krupjē paziņoja.
-Tu esi vinnējis, Džefrijs uzmundrinoši pamāja.
- Vēl vienu likmi?
Marks pamāja; ievilcis elpu, viņš, daudz nedomājot, šoreiz žetonu lika uz sarkanā laukuma ar ciparu 7. Ja zaudēs, tad zaudēs tikko gūto vinnestu, Marks nodomāja. Vismaz nebūs nepatīkami.
- Paskat tikai, kā tev šovakar veicas, Džefrijs teica, kad viņi bija spēlējuši kādu laiku. Fortūna tev smaida, Mark.
Pamazām azarts sāka pārņemt Marku. Viņam visu laiku veicās, un tas šķita neticami. Un tomēr tā bija patiesība, jo viņš bija vinnējis jau pāris tūkstošu. Ja tā turpināsies, es šovakar noraušu lielo piķi, Marks pie sevis prātoja. Galvenais laikus apstāties. Džefrijs, kā juzdams to, tikai mudināja likt likmes, steidzināja, neļaujot daudz domāt..
Un tad Marks zaudēja. Neveiksme ķērās pie sirds: viss taču bija tik lieliski. Nu nekas, tūlīt viņš vinnēs. Un Marks kārtīgi apdomāja, uz kura cipara un krāsas viņam tagad likt likmi. Un atkal vilšanās. Markam no uztraukuma uz pieres izspiedās sviedri. Kāpēc viņš nepārtrauca spēli laikus? Bet varbūt šajā reizē paveiksies? Jā! Marks no priekiem iegavilējās. Fortūna atkal viņam uzsmaidīja.
Brīžiem viņš vinnēja, brīžiem zaudēja. Aizrāvies ar spēli, Marks vairs nedomāja, cik viņam ir naudas.
- Vēl, Marks lūdza žetonus, kad bija kārtējo reizi zaudējis.
Džefrijs tikai māja ar galvu, kūpināja cigāru un smaidīja.
Beigu beigās Marks bija zaudējis divdesmit tūkstošus dolāru, un puisim tas bija kā vāles belziens pa pieri. Kā? Marks izmisīgi centās apjēgt, kāpēc viņš laikus neapstājās. Un kur lai viņš tagad ņem tik lielu naudu, ja viņam kabatā ir tikai piecdesmit dolāru?
Džefrijs, neko neteikdams, samaksāja Marka vietā, piecēlās un pamāja puisim, lai viņš seko. Marks jutās nelaimīgs. Viņš nezināja, ko sacīt, arī Džefrijs klusēja.
- Es uzrakstīšu parādzīmi. Cik ilgā laikā spēsi atmaksāt? Džefrijs painteresējās, ievedis Marku šoreiz citā istabā.
- Pusgada laikā. Marks saviebās. Varētu arī ātrāk, taču tad viņš paliks bešā.
- Tad klāt nāks procenti. Džefrija sejā nepakustējās ne vaibsts. Kā potenciālajam Torvalda Larsena znotam tev, Mark, nevajadzētu uztraukties. Paraksties!
Marks nodūra galvu; šie vārdi likās kā izsmiekls. Ir gan viņš iekūlies nepatikšanās! Jā, tā ir laba mācība, viņš nodomāja. Uz visu mūžu. Nemaz nepētījis parādzīmi, Marks to parakstīja.
- Neņem galvā, Mark, Džefrijs noteica. Tas, kas patlaban atgadījās ar tevi, ir tikai atgādinājums: nekādos apstākļos nedrīkst zaudēt galvu un ļauties kārdinājumam, ka tūlīt, tūlīt paveiksies. Tas īpaši attiecas uz biznesu.
- Es laikam došos mājās, Marks nomurmināja.
- Ē, pagaidi! Džefrijs uzlika roku Markam uz pleca. Mēs vēl parunāsimies, nesteidzies.
Kāda vēl pļāpāšana, Marks īdzīgi nodomāja. Tomēr paklausīja Džefriju un atkal apsēdās uz dīvāna.
Džefrijs no sienas bāra izņēma pudeli un glāzes. Ek, bēdas ir jānoslīcina! Marks nolēma neatteikties no glāzītes. Nekas sliktāks vairs nevar notikt. Turklāt pudelē ir franču vīns viņš izlasīja uz etiķetes -, no tā nevar piedzerties. Laikam nāksies izsaukt taksometru, Marks nodomāja, jo viņš nezina, cik tālu ir līdz noīrētajam dzīvoklim. Džefs jau nu viņu nevizinās mājup.
Vai, kā sareiba galva! Marks paraudzījās apkārt, nespēdams saprast, vai tas ir no vīna vai viņam ir palicis slikti no kā cita. Tas ir jauki, ka Džefs ir ieslēdzis mūziku. Taču kāpēc viņš dodas projām? Ei, kas tās par meitenēm, kuras, tik līksmi čalodamas, ir ieskrējušas istabā? Droši vien apmaldījušās ceļā uz baseinu, jo viņām mugurā ir tikai peldkostīms.
Divas blondīnes piemetās blakām Markam katra no savas puses -, bet trešā, melnmate, pietupās viņa priekšā. Kāpēc viņas tā dara, Marks mēģināja protestēt, redzēdams, ka meitenes sāk viņu izģērbt. Viņam pietrūka spēka ne tikai pretoties, bet ari parunāt. Skūpsti, glāsti un…
Ak dievs, no kurienes ir uzradies cilvēks ar kameru?…
* * *
Beidzot mana pārraide ir aizgājusi ēterā, Kamilla atviegloti uzelpoja. Tēvs bija to atzinīgi novērtējis, un Kamilla jutās lepna. Taču uz mājām meitene nesteidzās, aizbildinājusies tēvam, ka ir vēl daudz darāmā. īstais iemesls, protams, bija Ingeborga, kuru tēvs bija ielūdzis uz vakariņām. Smaidīt un uzklausīt sievieti, kura drīzumā ievāksies viņu mājās kā pilntiesīga saimniece, nē, tas Kamillai nepatika.
Es nevaru sēdēt uz lauriem, Kamilla paskaidroja tēvam. Man padomā ir dažas idejas, gribu mierīgi visu pārdomāt un parēķināt, vai tas mums ir izdevīgi. Pasveicini Ingeborgu, viņa piemetināja.
Kamilla devās uz savu kabinetu un ieslēdzās, lai viņu neviens netraucētu. Palūkojusies pulkstenī, Kamilla minēja, vai māte viņai piezvanīs. Cerams, ka būs skatījusies pārraidi. Viņa alka uzzināt tieši mātes domas.
Izņēmusi no rakstāmgalda atvilktnes grāmatu, Kamilla pievērsās lasīšanai. Bija palikušas nieka trīsdesmit lappuses; iepriekšējās naktīs miegam atvēlētās stundas viņa bija nežēlīgi saīsinājusi, lasot kādu piedzīvojumu romānu. Aizvērusi to, Kamilla atkal paskatījās pulkstenī. Diez vai māte zvanīs. Tātad nav skatījusies, viņa ar nožēlu nodomāja. Atkal būs bijušas konferences, sanāksmes vai biznesa tikšanās.
Ari uz mājām ir pāragri doties, jo vakariņas rit pilnā sparā. Nāksies vēl uzkavēties tepat, Kamilla nolēma.
Domas nemanot pavērsās pavisam citā gultnē. Viņa atcerējās dokumentus, kurus bija atradusi koferi kopā ar zelta stieņiem. Kamilla labi pārzināja vācu valodu, tāpēc izpēte nebija sagādājusi grūtības. Tiesa, viņa neko daudz no tā nesaprata. Kaut kādas konferences protokols, vārdi un uzvārdi, kuri viņai neko neizteica. Pieņemtie lēmumi, kuri jāievieš; vārdu sakot, viena vienīga politika, kas Kamillu neinteresēja. Taču konferences priekšsēdētājs bija Karls Ridgers, un šis fakts Kamillai šķita interesants. Vai tas nozīmē, ka zemūdene ir piederējusi Ridgeram? meitene prātoja. Un arī zelta ķieģeļi? Tāpat dārgumi, par kuriem Mati ir minējis savā vēstulē?
Un sprādziens uz prāmja Queen Sally? Ja tic Markam, tad tam vajadzēja notikt uz viņu klāja. Blakus Marka kajītei atradās tēva kajīte, turpretī viņas apartamenti atradās vēl aiz divām kajītēm. Tātad sprādziens jebkurā gadījumā viņai nebūtu kaitējis. Bet bojā būtu gājis viņas tēvs. Marks? Ja viņš būtu izklaidējies karaoke vai sēdējis bārā, tad arī viņam ietu secen šis sprādziens. Toties tēvs… Kamilla zināja, ka viņš ilgāk par pusnakti nekad nesēdēja, pats vēlākais, pusvienos viņš atradās gultā un ieradumus nemainīja pat ceļojuma laikā. Tātad kas tas bija mēģinājums novākt viņas tēvu vai terorakts?