Marks labprāt būtu pajautājis, kas ir "mēs", taču baidījās pavērt muti. Tāpat bija skaidrs: viņu nopircis pats nelabais.
* * *
Sludinājums, kurā Kamilla aicināja atsaukties Džastinu un Evarestu, nepalika nepamanīts. Kamilla bezgala nopriecājās, kad beidzot saņēma īsziņu no Džastinas. Abas norunāja satikties kafejnīcā.
Uz tikšanos Džastina ieradās līdz nepazīšanai pārvērtusies: parūkā, uz acīm uzlikusi tumšas brilles, lai gan laukā bija apmācies, tērpusies drānās, kas viņu vizuāli padarīja daudz vecāku. No viņas plūda alkohola smaka, un Kamilla saprata, ka Džastina tā ir apģērbusies nevis maskēšanās nolūkā, bet gan tāpēc, ka atstājusi sevi novārtā. Nodzērusies.
Džastina izvēlējās nomaļu galdiņu telpas stūrī un apsēdās ar muguru pret cilvēkiem.
- Stāsti, kur tu biji visu šo laiku! Kamilla ziņkārīgi tincināja, aplūkodama Džastinu, kad viņa noņēma saulesbrilles. Zem acīm maisiņi, sejā parādījušās grumbas; jā, Džastina izskatījās slikti.
- Slēpos.
- No kā, Džastin? Kamilla parāvās nostāk, kad Džastina aizsmēķēja un uzpūta viņai virsū dūmus. Kas gan pa šo laiku ir atgadījies, ja Džastina tik ļoti ir izmainījusies? Kamilla nodomāja.
- Tss, nesauc mani vārdā! Džastina pikti apsauca Kamillu un piesardzīgi atskatījās, nopētīdama kafejnīcas telpu.
-Tu zini, ka Mati ir gājis bojā, Kamilla skumji noteica. Arī Tedija vairs nav.
- Nolādētā zemūdene… Džastina nomurmināja. Man gribas viskiju, Kamilla, vai ari ko citu stiprāku, viņa žēlabaini bilda, uzlūkojusi oficianta atnesto kafiju un kūkas, kuras Kamilla bija pasūtījusi. Sagaidījusi alkoholisko dzērienu, Džastina glāzi iztukšoja vienā rāvienā.
- Ko jūs atradāt Estonia nogrimšanas vietā? Kamilla iejautājās, kad abas brīdi bija klusējušas.
- Neko. Mēs tur nokļuvām nejauši. Mati iedegās, ka vajag paņemt paraugus un pārbaudīt piesārņotību. Tad uzradās krasta apsardze un sākās nepatikšanas. Mati dēļ zaudējām jahtu.
- Māte teica, ka viņa no jums kuģīti atpirka.
-Tie ir meli! Džastina iesaucās, tad pieklusināja balsi. Tu daudz ko nezini, Kamilla. Silvija Štranca mūs piespieda uzdāvināt jahtu viņai. Ja mēs to nebūtu darījuši, tad viņa mūs iesūdzētu tiesā par krāpniecību. Redzi: mēs tevi esot piespieduši piedalīties ekspedīcijās. Un no tevis izvilinājuši naudu. Turklāt mēs bijām arestēti ari šis fakts nāca viņai par labu.
- Nevar būt! Kamilla neticēja.
- Kamilla, tu pat nevari iedomāties, ko man nozīmēja jahta. Džastina sāka šņukstēt. Mans Wiking… Es biju knapinājusies, taupījusi naudu it visā, lai varētu nomaksāt kredītu. Un tikai pirms diviem gadiem uzelpoju. Bet tava māte… Viņa man atņēma Wiking… Nolādētā Silvija Štranca…
- Džastin, vai tā ir taisnība? Kamilla jutās neērti. Jā, māte viņai bija teikusi, ka jahtu pavisam lēti atpirkuši. Bet vai varēja ticēt Džastinai?
- Un tavam Mati Silvija piekodināja: ja viņš neatstāsies no tevis, tad… Redzi, Mati vairs nav, draudus viņa ir izpildījusi.
Kamilla papurināja galvu. Māte… Kādēļ lai viņa to darītu? Atmiņā uzpeldēja vairāki sarunu fragmenti kā māte negatīvi atsaucās par Mati. Ja arī viņai nepatika Mati, tas taču nenozīmē, ka… Nē, Kamilla neticēja. Džastina ir nikna uz viņas māti, tāpēc runā tādas muļķības.
- Kāpēc tu un Evarests slēpjaties? Vai no manas mātes?
- Nē, Kamilla. Zemūdenes dēļ. Tur atradām ne tikai dārgumus, bet ari dokumentus. Mēs nepievērsām uzmanību šiem papīriem, taču dokumenti izrādās dārgāki par visu pasaules zeltu. Evarests tika smagi piekauts, viņu pratināja kaut kādi ļaudis, taujājot, kur ir palikuši dokumenti. Bet mēs neko nezinām. Papīrus savāca Mati. Kur viņš tos ir noslēpis, nav ne miņas. Varbūt tu zini?
- Es arī neko nezinu, Kamilla sameloja. Kas tie ir par cilvēkiem?
- Vai vari man izpalīdzēt ar naudu? Džastina pieliecās tuvāk, neatbildējusi uz Kamillas jautājumu. Evarestam ir veselības problēmas.
- Cik tev vajag? Kamilla izņēma čeku grāmatiņu.
- Nekādu čeku, tikai skaidru naudu. Džastina noklepojās.
- Man šodien līdzi nav daudz naudas. Kamilla ieskatījās makā. Varu tikai tā izlīdzēt. Viņa nolika uz galda dažas banknotes un pabīdīja tuvāk Džastinai.
- Paldies par to pašu! Džastina, nepārskaitījusi banknotes, tās iebāza kabatā. Esi uzmanīga. Neuzticies nevienam, Džastina viņu pabrīdināja promejot.
Kamilla malkoja atdzisušo kafiju un mēģināja salikt pa plauktiņiem nupat dzirdēto. Vai ticēt Džastinai? Nodzērusies, saplēstām zeķēm, netīros svārkos… Jahtas zaudējums… To var viegli pārbaudīt, atliek tikai nopietni parunāties ar māti, Kamilla nodomāja. Taču Mati… Vai māte ir draudējusi Mati? Likusi kādam viņu nogalināt?
Šaubas ielavījās Kamillas sirdī.
* * *
Nakts melnumā Karla Ridgera personiskā lidmašīna nolaidās Londonas lidostā. Tur viņu jau gaidīja limuzīns, un Karlam atlika tikai pārsēsties. Nams, uz kurieni viņš devās, atradās kādā no vecākajiem Londonas kvartāliem.
Pirms izkāpšanas no limuzīna viņš uzlika uz sejas melnu masku un uz pleciem tumšu apmetni. No malas droši vien izskatās, it kā viņš dotos uz karnevālu. Konfidencialitāte. Arī pārējie būs aizseguši seju un ietinušies apmetnī. Protams, viņš pazīst visus dalībniekus, kurus ir lūdzis ierasties uz ārkārtas sanāksmi, taču tas nenozīmē, ka dalībniekiem citam par citu ir jāzina kas vairāk vienīgi, kurš no kādas valsts ir ieradies. Un neviens arī nemēģināja noskaidrot personību, jo tad vajadzētu būt atklātam pašam. Neviens nevēlējās riskēt. Turklāt arvien pastāvēja nelielas bažas par to, ka starp dalībniekiem iefiltrējies nevēlams cilvēks. Tāpēc Karls bija parūpējies, lai ikviens, pirms nonāk sanāksmes telpā, tiek arī pārbaudīts. Lieka piesardzība nekaitē, ja kāds pēkšņi būtu sadomājis līdzi paķert diktofonu vai noklausīšanās ierīci.
Jā, visi ir klāt, Karls secināja, iegājis kabinetā. Dalībnieki sēdēja puslokā, gaidīdami tikai viņu. Visi piecēlās kājās, izrādīdami cieņu Karlam Ridgeram.
- Es aicināju jūs, lai apspriestos, kā mēs reaģēsim uz masu saziņas līdzekļos nonākušo faktu par Baltijas jūrā nogremdētajiem ķīmiskajiem ieročiem, kas radījuši piesārņojumu, viņš teica.
- Uzskatīsim, ka tā ir fantastikas pārraide, faktu falsifikācija. Pāris zinātniski pamatotu pārraižu, un visi ticēs jaunajām ziņām.
- Bet es domāju tieši otrādi šo informāciju nevajadzētu slēpt.
- Arī es nosliecos uz to, ka mums ir jāizmanto šie jaunumi. Drīz manā valstī būs vēlēšanas, opozīcijas spēki šo informāciju var lieliski izmantot savā labā.
-Jā, zaļo kustība…
- Tie ir reāli draudi Baltijas jūrai. Ierosinu nodibināt fondu, kuru finansētu visas ieklausieties manās domās visas valstis, kuras ir piedalījušās Otrajā pasaules karā.
- Un kurš būs fonda priekšsēdētājs?
- Tā kā ziņas ir nonākušas ēterā, pateicoties Zviedrijas televīzijai, tad pilnīgi loģiski, ka fonds ir jādibina Zviedrijā.
- Tam jābūt starptautiskam fondam.
- Es ari domāju, ka starptautiskam, jo pie Baltijas jūras atrodas ne tikai Zviedrija.
- Bet ko iesāksim ar ķīmiskajiem ieročiem?
- Ko varam darīt? Celt tos augšā? Absurds.