- Nogrimušos kuģus pārklāt ar sarkofāgiem.
- Pirmkārt, tas būs pārāk dārgi; otrkārt, agri vai vēlu ķimikālijas arī no sarkofāgiem izkļūs laukā un iesūksies gruntī, jo nekas nav mūžīgs. Vārdu sakot, tas ir tikai laika jautājums, jo Baltijas jūra tiks neglābjami saindēta.
- Nebūsim tik pesimistiski noskaņoti. Un kāda jēga būs no fonda?
- Fonds risinās šo problēmu.
- Piekrītu. Šīs problēmas risināšanā ir jāiesaista arī militārie spēki un zinātnieki.
- Baltijas jūra nav noslēgta ūdenstilpe, inde nokļūs ari okeānā. Tā būs plaša mēroga ekoloģiska katastrofa.
- Lieliski! Tādā gadījumā tam jābūt starptautiskam fondam, kuru finansēs pilnīgi visas valstis. Protams, savu iespēju robežās. Piemēram, Kongo nespēs piešķirt tik daudz līdzekļu kā Japāna vai ASV.
- Iekapsulēt katru šāviņu pirms tā izcelšanas no jūras dibena. Pēc tam varēs padomāt, ko darīt tālāk.
- Dārgi un bīstami.
- Kas ir cilvēka dzīvība pasaules mērogā? Naudas mums pietiks.
- Pirms fonda dibināšanas ir jāizraisa rezonanse sabiedrībā. Tāpēc mazliet pabiedēsim cilvēkus. Ko jūs teiksiet par ideju, ka Baltijas jūras zivis nav ēdamas?
- Tas iedragās zivrūpniecību.
- Tikai uz laiku. Cilvēku veselība ir svarīgāka.
- Lieliski, man tas patīk. Pārdalīsim ietekmes sfēras tautsaimniecībā.
- Sen bija laiks.
Diskusijas ilga vairākas stundas. Un tikai tad, kad visi neskaidrie jautājumi bija pārrunāti vairākas reizes un aplūkoti no dažādiem aspektiem, dalībnieki izklīda.
Karls jutās kā pasaules valdnieks, kura rokās ir cilvēces vadības groži. Ādolfs Hitlers par tādu varu būtu varējis tikai sapņot, viņš nodomāja.
4. nodaļa
Silvija Štranca parasti strādāja līdz spēku izsīkumam, un tikai tad, kad juta, ka smadzenes kļūst nespējīgas kaut ko plānot un domāt, viņa atpūtās. Tādās reizēs Silvija parasti sakravāja ceļasomu un nozuda uz dienām trim nezināmās tālēs. Viena pati. Lai pavaļotos kādas eksotiskas valsts pludmalē, izpeldētos jūrā, pasēdētu palmu ēnā. Viņas atpūtas vietu zināja tikai vīrs, pārējie varēja minēt, kur Silvija atrodas. Darba telefonu Silvija parasti atslēdza, lai neviens viņu netraucētu. Par biznesu Silvija šajās dienās neuztraucās, jo zināja, ka viss tiek uzraudzīts. Viņas impērijas mašinērija darbojās nevainojami un precīzi.
Atgriezusies no Seišelu Salām, Silvija jutās enerģijas pārpilna, galvā rosījās jauni projekti un idejas. Lūkass, kas viņu sagaidīja lidostā kopā ar dēlēnu, šoreiz izskatījās nedaudz norūpējies.
- Kā jums klājās, mani mīļie? Silvija sabučoja dēlu un viru.
Mājupceļā viņa bez apstājas stāstīja par saviem iespaidiem, neļaudama Lūkasam pat kaut ko pajautāt.
- Tava meita ir sacēlusi sabiedrībā pamatīgu jezgu, Lūkass beidzot tika pie vārda tad, kad viņi iegāja istabā.
- Jā? Ko tad viņa šoreiz ir ievārījusi? Apprecējusies? Silvija tikai attapa pajautāt.
Kamillas pieminēšana viņu atgrieza realitātē. Tikai ne meitas laulības ar to puisi; Silvija bija gatava izdzirdēt vienalga ko, tikai ne tādas ziņas.
- Vēl ļaunāk. Lūkass pamāja uz avīzēm, kuras kārtīgi bija saliktas kaudzītē uz galda.
- Ar manu meitiņu ir atgadījusies nelaime? Silvija iejautājās pārvērstā balsī, ļaunas priekšnojautas sažņaudza viņas sirdi.
- Labāk paskaties pati. Lūkass apsēdās uz dīvāna. Viņa dīvainā sejas izteiksme vēl vairāk pārbiedēja Silviju.
- Viņa ir dzīva? Silvija gandrīz vai iekliedzās.
- Dzīva, dzīvāka par dzīvu, taču tas, ko viņa ir izdarījusi… Silvij, paskaties, lūdzu, video! Speciāli palūdzu Torvaldam ierakstus un teicu, ka tu šajā laikā esi bijusi aizņemta.
- Lūkas, nevajag runāt aplinkus. Man tas nekad nav paticis. Silvija pagrāba avīzes un sāka tās pavirši šķirstīt. Kas man ir jāredz?
- Sākumā tomēr palūko video. Lūkass ieslēdza DVD atskaņotāju.
Silvija noskatījās Kamillas sagatavoto pārraidi un kļuva nikna.
- Kur viņai ir bijis prāts nodarboties ar tādām lietām? Tas Mati bija viņai galīgi izskalojis smadzenes ar tām zemūdens ekspedīcijām. Ārprāts! Nesprāgusi munīcija! Silvija vārījās dusmās. Torvalds arī ir labais, pieļaudams tādas nejēdzības. Nemaz nav padomājis par meitas drošību. Tā riskēt…
-Jā, Silvij, Torvalds nekad nav domājis par pārējiem. Pati zini, kāds viņš ir egoists. Taču sabiedrība ir reaģējusi uz šo ziņu.
-Un ko tad raksta avīzes? Viņa paķēra laikrakstus. "Baltijas jūras zivis ir saindētas". "Kaitīgie zivju produkti". "Mēs pārtiekam no indes". Sasodīts, ko tas nozīmē, Lūkas? Silvijas acīs pavīdēja apjukums.
-Silvij, tie korespondenti ir sacēluši vētru ūdens glāzē. Tikai radījuši paniku, Lūkass mēģināja viņu mierināt.
- Paniku? Iā ir katastrofa, nevis panika! Silvija tvēra rokā mobilo. Vai tu maz apjēdz, ko tas nozīmē manam biznesam? Zivrūpniecības nozarei var pienākt sliktas dienas. Hā! Mēs ēdam saindētas zivis, viņa nomurmināja.
Silvija veica zvanu pēc zvana, un, jo ilgāk viņa sarunājās, jo drūmāka kļuva.
- Tas ir Torvalda pirksts, neviens cits nevarēja man tā ieriebt. Viss ir sliktāk, nekā tu spēj iedomāties. Uzņēmumu akcijas ir nokritušās, it visur mudž sanitārā inspekcija, veikali ir atteikušies no mūsu produkcijas. Lūkas, vai tu saproti, ka tas ir gandrīz vai bankrots? Silvija atkrita krēslā un sāka skaļi raudāt. Kā es neieredzu Torvaldu un Ingeborgu… Viņi mani ir izputinājuši… Ar Kamillas palīdzību… Kā es viņus visus neieredzu…
- Kuš, kuš! Lūkass apņēma Silvijas plecus un raudzīja viņu nomierināt. Gan jau izķepurosimies, ir bijuši arī ļaunāki laiki, mīļā. Mierīgi padomāsim, ko varam pasākt.
- Es zinu, ko darīšu. Silvija slaucīja asaras. Vispirms aizbraukšu uz televīziju un izskrāpēšu Torvaldam acis. Ja ceļā patrāpīsies tā padauza Ingeborga, arī viņa dabūs trūkties.
- Silvij, Silvij, netrako, tā tu neko nepanāksi, Lūkass satraucās ne pa jokam. Es jau esmu padomājis, ko varētu līdzēt…
- Lūkas, es zinu, ko daru. Man jārunā ar Torvaldu. Silvija paķēra somiņu un izmetās laukā. Iesēdusies savā auto, viņa lēnām brauca uz Torvaldam piederošo televīziju.
Dusmas bija pārņēmušas visu viņas būtību, Silvija bija gatava skaļi izkliegt lamuvārdus, kādus tik vien zināja. Senais aizvainojums pret Torvaldu bija atdzīvojies. Izrādījās, tas kā dzirkstelīte bija snaudis zem biezas pelnu kārtas, gaidīdams, kad uzpūtīs vējš, lai iedegtos naida liesma. Viņam nebija gana, ka grasās precēties ar Ingeborgu, sava mūža lielo mīlestību, kā Torvalds bija izteicies žurnālistiem saderināšanās vakarā. Nē, viņš ir iedomājies pie reizes viņu izputināt.
- Kundze, uz kurieni? Foajē viņai ceļu aizšķērsoja sargs. Lūdzu, uzrādiet personību apliecinošus dokumentus!
- Nost no ceļa, nejēga! Silvija negrasljās pakļauties pavēlēm. Kopš kura laika es nedrīkstu apciemot savu bijušo vīru?
- Larsena kungs ir izdevis pavēli pārbaudīt…
- Toties es esmu Štranca kundze un uz mani šīs pavēles neattiecas, Silvija atcirta. Man jāsatiekas arī ar meitu Kamillu.
Vairs neklausīdamās paskaidrojumos, Silvija veikli pagāja garām sargam, jo labi zināja, ka neviens viņai nepiedurs ne pirksta. Tikpat veikli viņa tika garām sekretārei, kura atšķirībā no sarga viņu pazina, tomēr uzdrošinājās vāvuļot, ka Larsena kungs ir stipri aizņemts. Visi kā sazvērējušies, Silvija nodomāja, atrāvusi Torvalda kabineta durvis.