Iegājusi iekšā, viņa apstājās. Torvalds sēdēja pie galda un kaut ko rakstīja. Pacēlis galvu, viņš brīdi raudzījās Silvijā, neteikdams ne vārda. Tad piecēlās un nāca viņai pretī.
- Silvija! viņš tēlotā pārsteigumā iesaucās. Pēc tik daudziem gadiem tomēr esi atnākusi mani apraudzīt…
Silvija paspēra soli pretī un cirta Torvaldam spēcīgu pliķi.
- Nelietis!
- Nevicini rokas. Torvalds sāpīgi satvēra Silvijas elkoni.
- Atsauc pārraidi! Atvainojies skatītājiem un saki, ka Baltijas jūras piesārņotība ir kļūda. Silvija šņāca kā saniknota kaķene. Viņa labprāt būtu cirtuši kārtējo pliķi bijušajam vīram, bet, ieraudzījusi Torvalda acīs nicinājumu, Silvija nolēma savaldīties.
- Tev nepatīk mūsu meitas pārraide?
- Man nepatīk tas, ka mans bizness tiek putināts laukā.
- Kāda man daļa gar tavu biznesu! Torvalds palaida Silvijas roku un atgriezās savā vietā. Atmeties krēslā, viņš ar pārākumu skatījās uz Silviju.
- Ā! Tā jau es domāju, Silvija iesaucās. Ko tad tu gribi? Lai es tavā priekšā rāpoju uz ceļiem? Lai nolūdzos par to, ka aizgāju pie cita? Jā? To tu gribi? Viņas balss pārgāja griezīgos toņos.
- Nekļūsti smieklīga, Silvij. Tas ir palicis pagātnē. Jā, toreiz es biju nikns, taču… tagad man ir Ingeborga, tev Lūkass. Neredzu nekādu vajadzību atgriezties pagātnē.
- Ļoti jauki, tad runāsim kā nopietni cilvēki. Lūdzu, palaid ēterā ziņas, ka viss, ko sagatavojusi Kamilla, ir pīle.
-Nē!
- Torvald! Es tevi ļoti lūdzu. Kamillas dēļ. Ja es bankrotēšu, tad nespēšu meitai finansiāli palīdzēt. Silvija pārliecās pāri galdam un visu lēni izrunāja Torvaldam sejā.
- Pirmkārt, Kamilla ir pietiekami gudra, lai pati sāktu pelnīt. Otrkārt, es ari varu meitai palīdzēt. Un palīdzu. Treškārt, tā ir patiesība!
- Kas ir patiesība?
-Pie velna, Silvij! Torvalds tā ieaurojās, ka viņa momentā atrāvās nost. Tā ir patiesība. Vai saproti? Patiesība! Jūra ir sagandēta, nu kā tu neapjēdz?
- Es tam neticu. Laboratoriskie izmeklējumi rāda, ka viss ir normā. Mēs katru nedēļu veicam pārbaudes.
- Pareizi. Kas būs vajadzīgs, tas ari tiks ierakstīts atskaitēs, Torvalds izsmejoši noteica. Vai tad es nezinu?
- Tātad tu negrasies atsaukt šos jaunumus? Silvija vēlreiz noprasīja.
- Nekādā gadījumā.
- Tad parunāsim par Kamillu. Man ir ļoti daudz jautājumu. Silvija iesmējās neīstiem smiekliem. Varēja just, ka viņa valdās pēdējiem spēkiem, lai nesāktu kliegt.
- Kā tu varēji pieļaut, ka viņa pakļauj sevi briesmām, pētīdama neizsprāgušus šāviņus? Kur tu esi skatījies, kad viņai uzradās draugs, kaut kāds viesstrādnieks? Kāpēc… Silvija Torvaldam acīs meta apvainojumus. Beidzot viņai bija radusies iespēja izteikt visu sasāpējušo,
kas bija sakrājies sirdī ilgu gadu garumā.
* * *
Marks jutās nelāgi viņš ir kļuvis par Džefrija Ridgera kalpu uz visu mūžu. Un kaut ko izmainīt ir jau par vēlu, puisis domāja: parādzīme divu miljonu dolāru vērtībā virs viņa karājas kā Dāmokla zobens.
Vēl ļaunāk, nākamajā dienā Džefrijs lika ķerties pie darba izdibināt no Kamillas visu, ko meitene zina par zemūdens ekspedīcijām un konkrēti tieši par nogrimušo zemūdeni. Un, ja vēl precīzāk, Markam ir jānoskaidro, vai Kamilla zina, kur atrodas kaut kādi dokumenti.
Protams, kļūt par Kamillas vīru arī kārojās, taču šoreiz medus mucā ir iegāzta pamatīga darvas deva, Marks pie sevis prātoja. Viņa sirdi pārņēma bailes par savu drošību. Un ja nu Džefrijs blefo? Izmantos viņu kā spiegu un pēc tam nogalinās?
Apgādāts ar diktofonu un padomiem, kā labāk izprašņāt Kamillu, Marks visu vakaru gudroja, ko un kā viņš rit teiks Kamillai.
Nogaidījis pēcpusdienu, kad lielākais darbs bija izdarīts, Marks, saņēmis dūšu, devās pie Kamillas.
- Sveika! Viņš, nedaudz apmulsis, pabāza durvīs galvu. Vai drīkst ienākt?
- Jā, protams, Kamilla laipni atsaucās. Kā tev patīk tas, ko raksta avīzes? viņa jautri noprasīja.
- Es pēdējā laikā neesmu lasījis nevienu lapiņu, viņš atzinās.
Kur nu! Vai tad viņam atlika laiks ko citu darīt kā tikai domāt par paša problēmām? Marks klusītēm nopūtās.
- Mati tagad ar mani lepotos. Kamilla jutās bezgala priecīga.
- Kamilla! Marks bezceremoniāli pasvieda avīzes tālāk un apsēdās uz galda malas, kā viņu bija samācījis Džefrijs. Mati un Mati! viņš iesaucās. Kamilla, bet vai tev ir ienācis prātā, ka tu esi staigājusi pa naža asmeni? Ko tev Mati ir devis? Vieni vienīgi pārdzīvojumi.
- Mark, nesēdi uz mana galda! Kamilla sašutusi iesaucās. Un nevajag tā runāt par mirušajiem.
- Esmu greizsirdīgs uz Mati. Ja viņš būtu dzīvs, tad es viņu uzaicinātu uz dueli, Marks sacīja visā nopietnībā.
- Es tevi nesaprotu, Mark. Kamilla piecēlās un piegāja pie loga.
-Jau vairākas reizes esmu teicis un arī tagad varu atkārtot: es tevi mīlu. Marks sekoja Kamillai.
Ek, viņš ir uzsācis uzbrukumu ar nepareizu stratēģiju, Marks apjauta, pamanījis nozibsnījam Kamillas dusmīgās acis. Jāmaina izturēšanās.
- Piedod, ja es tevi apvainoju, Marks sacīja pēc iespējas pazemīgāk. Ak, kā viņš neieredzēja sevi šajā mirklī! Tā ir spēle, viņš domās brēca, un kur tad patiesās jūtas?
- Nekas, Kamilla klusi noteica. Īstenībā es ļoti labi saprotu, ko tu esi gribējis pateikt par to staigāšanu pa naža asmeni. Apkārt rosās nezināmi cilvēki, kas perina kaut ko ļaunu. Es to jūtu. Pēc Mati bojāejas ir bijis tik daudz negadījumu un nepatīkamu lietu… Mark, man ir ļoti bail.
Marks alka apkampt Kamillu, taču meitenes nopietnā seja atturēja viņu no šīs rīcības.
- Varbūt tas viss saistīts ar to, ka Mati uz zemūdenes uzgāja dārgumus? Marks tā vietā, lai pateiktu Kamillai ko mīļu, ritināja sarunas pavedienu tālāk. Viņš taču ir vilks jēra ādā; jādara, kā licis Džefrijs. Šā vai tā, Kamilla būs viņa, Markam nez kāpēc radās tāda pārliecība.
- Droši vien.
- Kā es gribētu zināt, kas tie ir bijuši par dārgumiem…
- Zelts, kas tad tur varēja būt. Kamilla vienaldzīgi nopūtās. Visas pasaules zelts…
-Tik daudz zelta vienkopus nevar būt. Marks iesmējās.
Uzmanīgi viņš taustījās tālāk, intuitīvi juzdams, ka Kamilla kaut ko noklusē. Viņam jāpacenšas izdabūt Džefrijam vajadzīgo informāciju.
-Mark, vari iedomāties, Ričijs Andersons, izrādās, spiegoja tēva kabinetā! Kamilla pat satrūkās, kad iezvanījās telefons. Viņa pacēla klausuli. Jā?… Ko? Labi, es tūlīt aiziešu.
- Tad tāpēc Andersonu nekur nemana. Marks sabāza rokas bikšu kabatās. Un es domāju, ka viņam ir atvaļinājums. Kāds nelietis!
-Jā, Kamilla gari novilka. Nupat zvanīja sekretāre, ir atnākusi mana mamma. Mark, atvaino, bet tagad man jāiet.
- Kamilla, vēl tikai viens jautājums. Marks pasteidzās aizturēt meiteni. Vai tevi drīkst aicināt uz kafejnīcu?
Kamilla viņam uzsmaidīja un piekrītoši pamāja.
Atgriezies savā kabinetā, Marks ķērās pie ierastā darba. Varbūt nebūs tik traki, kā viņš ir iedomājies. Nu un kas par to, ka viņam ir jāpiegādā Džefrijam informācija? Redz, arī kolēģis Ričijs ar to pašu ir nodarbojies. Un nekas…
Kamēr nepieķēra, atmiņa kā mēdīdamās aizrādīja. Jā, kamēr nepieķēra…
* * *
Vēl nekad tie nedaudzie metri līdz tēva kabinetam viņai nebija likušies tik gari kā šobrīd. Māte ir pie tēva? Viņi strīdas? Tas bija viss, ko viņai bija pavēstījusi sekretāre, lūgdama, lai Kamilla pēc iespējas ātrāk nāk šurp. Taču viņa nesteidzās. Kādēļ viņai būtu jāpiedalās nepatīkamā skandālā? Tēvs precēsies ar Ingeborgu, un tāpēc māte ir šeit, Kamilla domāja. Nekāds cits izskaidrojums viņai prātā neiešāvās. Māte ir kļuvusi greizsirdīga? Tad kādēļ vajadzēja iet pie Lūkasa?