- Kamilla, es neuzdrošinos teikt, ka viņu strīds ir tik labi dzirdams… Sekretāre noplātīja rokas.
- Paldies, Kamilla patencināja sekretāri. Varbūt aiziesi iedzert kafiju? viņa pajautāja, labi dzirdēdama, ka vairākas reizes tiek pieminēts viņas vārds.
Jā, tēva un mātes diskusiju nevarēja nosaukt par mierīgu, tā bija abpusēja kliegšana. Nez, cik ilgi viņi tā ārdās un cik daudz ir dzirdējusi sekretāre, Kamilla nodomāja.
Mazliet nosarkusi sekretāre atvainojās, ka piespiedu kārtā ir bijusi lieciniece svešam strīdam, un, paklausījusi Kamillu, cēlā gaitā aiztipināja uz kafejnīcu. Kamilla jutās nepatīkami. Cerams, ka sekretāre nesāks pa malām tenkot, izplatīdama ziņas par viņu ģimenes iekšējām problēmām.
- …ko tad tu domāji, ka es pieļaušu, lai Mati būtu viņas vīrs? Silvijas niknā balss apturēja Kamillas nodomu iet iekšā; viņa sastinga uz sliekšņa, līdz galam neatvērusi durvis.
- Kas tevi lūdza izlemt mūsu meitas likteni? Torvalds dārdināja pretī.
- Lai viņa pēc tam būtu nelaimīga kā es? Pietiek, ka nomocījos ar tevi. Bet Mati, tas diedelnieks, tikai medīja viņas naudu.
- Oh, oh, cik tu esi gudra! Torvalds kliedza. Un kāda pati biji mūsu laulības gados? Vai kaut reizi esi painteresējusies, vai man pietiek naudas taviem untumiem?
- Tikai nevajag!
- Man pēc tavām kriminālajām izdarībām nācās ne vienu reizi vien tikties ar policiju, Torvalds pārmeta. Darbinieki aiz muguras sačukstas, ka es esot pielicis roku… Tomēr vajadzēja pateikt, ka tas ir bijis tavs pirksts.
- Varēji teikt! Tāpat neviens neko nebūtu pierādījis. Manas rokas ir tīras.
- Toties sirdsapziņa dubļos. Un nedomā ko iesākt pret Marku, Torvalds nedaudz pieklusināja balsi, jo sāka aizsmakt no skaļās kliegšanas. Kamilla pati ir tiesīga izlemt, ar kuru viņa būs kopā.
- Tas viesstrādnieks, Silvija nicīgi iesmējās, būs mans znots? Es to nekad nepieļaušu. īpaši tagad, kad tu mani dzen bankrotā.
Kamilla bija pietiekami dzirdējusi, lai apjēgtu, ka Džastinas mājieni par Mati bojāejas īstajiem cēloņiem ir bijuši patiesi.
- Māt, Kamilla tikko spēja izdabūt pār lūpām, tik stipri viņu satrieca atklājums. Tu nogalināji Mati? Kāpēc?
Torvalds un Silvija apklusa kā uz mājienu.
- Kamilla, kas par muļķībām? Silvija vien attapās pateikt, dusmās sasarkusi seja kļuva vēl košāka.
- Es visu dzirdēju. Kamilla apmeta likumu Silvijai, piegāja pie tēva un nostājās viņam blakām. Ej projām…
- Tava neprātīgā pārraide mani izputinās, Silvija metās virsū meitai ar pārmetumiem. Tas, ko mēs runājām par Mati, bija domāts citā kontekstā.
- Redzi, Silvij, kā dzīvē notiek. Torvalds bija atguvis savaldīšanos. Aplicis meitai roku ap pleciem, viņš turpināja: Dievs tevi, Silvij, ir sodījis par grēcīgajiem darbiem, jo uz tavas sirdsapziņas ir Mati nāve. Un tas, ka tev tagad draud bankrots, nekas cits kā atmaksa.
- Kamilla… Silvija kodīja lūpas, nezinādama, ko sacīt.
Redzēdama, ka Kamilla nosodoši klusē, viņa pakāpās soli atpakaļ. Tad apcirtās un aizmetās prom, no visa spēka aizcirzdama durvis.
- Un tu visu šo laiku esi zinājis patiesību par Mati un klusējis? Kamilla, aizvien vēl atrazdamās šokā, atrāvās no tēva.
- Meitiņ, es nebiju līdz galam pārliecināts… Silvija pirmīt pati izrunājās. Torvalds gurdi nopūtās. Bet ari viņai tagad neklāsies saldi lielā impērija brūk kā kāršu namiņš.
- Viņa jau otro reizi man ir nodarījusi pāri, Kamilla nespēja vairs neko sacīt, jo sarūgtinājums sažņaudza kaklu; tikai ar pūlēm viņa aizturēja raudas.
Kā pa miglu viņa atgriezās kabinetā, jo asaras tomēr nodevīgi bija izlauzušas sev ceļu. Viņa atcerējās dienu pirms tik daudziem gadiem, kad māte bija aizgājusi pie Lūkasa. Bet tagad bija vēl sāpīgāk…
Nosēdējusi līdz pat vakaram bezdarbībā un pārcilājusi atmiņā senos notikumus, Kamilla nedaudz nomierinājās. Kas bijis bijis…
Braucot mājup, Kamilla mēģināja domāt par nākotni, tomēr tas neizdevās; galvā bija ielavījies savāds tukšums. Likās, ka visas sajūtas ir iesalušas ledū. Viņu pat vairs nesatrauca Ingeborga, kura starojoši uzsmaidīja un aicināja vakariņās. Torvalds viņai laikam bija paspējis izstāstīt par notikušo, jo Ingeborga pieskārās viņas plecam un uzmundrinoši noteica:
-Būs jau labi, Kamilla. Mēs neļausim tev nodarīt pāri.
- Paldies, Kamilla vienaldzīgi atbildēja.
Vismazāk viņa gaidīja līdzjūtību no Ingeborgas. Šī sieviete mēģina izmantot jebkuru ieganstu, lai varētu man tuvoties un sadraudzēties, Kamilla nodomāja.
- Ai, es gandrīz vai aizmirsu! Ingeborga sasita plaukstas. Kamilla, tev kāds atsūtīja ziedus ar klāt pievienotu aploksni. Rozes es ieliku vāzē un aiznesu uz tavu istabu, bet aploksne ir tepat.
Kamilla apskatīja aploksni no visām pusēm, virsū bija tikai viņas vārds.
- Vai tik tā nebūs Silvija, kura tagad mēģinās tev pielabināties un atvainoties. Torvalds vērīgi sekoja meitas pirkstiem, kuri neveikli mēģināja atvērt aploksni. Aizvien vēl pārdzīvo, viņš saprata.
- Biļete uz Norvēģijas simfoniskā orķestra koncertu, kur tiks atskaņoti Grīga skaņdarbi, Kamilla izbrīnījās.
Aizdomīgi paskatījusies uz tēvu, viņa mēģināja uzminēt, vai tādā veidā viņš nolēmis viņu iepriecināt.
- Parādi! Torvalds pastiepa roku pēc biļetes. Hm, tiešām. Un vairāk nekā?
"Mīlēt nozīmē būt laimīgam. Lai tā ir mana pirmā dāvana tev!" Kamillai vaigos iesitās karstums, kad viņa izlasīja klāt pievienoto kartīti.
- Tā nav no mātes, bet gan ir no kādas nezināmas personas, Kamilla nomurmināja, atcerēdamās, ka Marks dienā bija runājis par aicinājumu uz kafejnīcu. Nolēmis atsūtīt ielūgumu uz koncertu? Nav slikti. Viņa nemaz nebija iedomājusies, ka Markam patīk klasiskā mūzika.
- Ļoti slikti, Torvalds noteica, atcerējies sarunu ar Džefriju Ridgeru. Man šķiet, ka es zinu, kurš tas varētu būt.
' Bet es iešu! Kamilla izaicinoši paskatījās uz tēvu.
Nav svarīgi, kurš ir atsūtījis ielūgumu.
* * *
Silvija sēdēja, satvērusi galvu plaukstās, un domāja. Visur, kur viņa parādījās, bija dzirdamas runas par Baltijas jūru, par ķīmiskajiem ieročiem un zivīm. Cilvēki šos jaunumus apsprieda veikalos; uz ielas, radio un televīzijas ziņās bez pārtraukuma skanēja visdažādākās šīs tēmas variācijas. Ak, Kamilla, Kamilla… Vai tad viņai bija grūti pakonsultēties ar māti, pastāstīt, ko dara?
Bet vai es ieklausījos? Silvija sev pārmeta.
Viņa ļoti labi atcerējās Kamillas vārdus, kad tā māti lūdza paskatīties savu pirmo pārraidi. Taču Silvijai tas nebija licies interesanti.
- Neuztraucies, Silvij, Lūkass viņu mierināja. Mēs iepirksim zivis, kas zvejotas citur. Nedaudz izmainīsim tirdzniecības profilu. Rūpnīcas pielāgosim citam ražošanas veidam; ir taču tik daudz variantu.
- Lūkas, ne jau tur tā problēma, Silvija nopūtās. Protams, mēs turpināsim biznesu, tikai… Es nespēju nomierināties, jo tas ir bijis Torvalds, kurš parūpējies sagādāt man šīs galvassāpes. Viņš ļoti labi zināja, ko Kamilla dara. Un atbalstīja meitu.
- Gluži kā kalnos, kad izkustas sniega lavīna. Tā slīdot savā ceļā aizmēž visu, Lūkass domīgi noteica.