- Nepiesauc nelaimi! Silvija pārmetoši uzlūkoja Lūkasu. Viss būs labi, es nedomāju tik viegli padoties. Došos uz biroju, vienos paredzēta tikšanās ar juristu. Ir radušās šādas tādas idejas. Līdz vakaram, mīļais! Silvija noskūpstīja Lūkasu.
Atguvusi aukstasinību, Silvija domas novirzīja biznesa virzienā. Torvaldam viņa pievērsīsies vēlāk, vēl paspēs izrēķināties ar bijušo vīru. Būs redzams, kurš smejas pēdējais, viņa nīgri nodomāja.
Birojā Silvija ieskrēja kā viesulis, vien noplandīja atpogātais rudens mētelis. Jurists viņu jau gaidīja.
- Esmu atradis dažas nianses likumā, kuras mēs varētu izmantot sev par labu tieši šajā situācijā. Mēs varam pat cerēt uz valsts atbalstu.
- Ļoti jauki! Silvija pamāja, norādīdama juristam uz krēslu. Es uzmanīgi klausos.
- Ļoti atvainojos, sarunu negaidīti iztraucēja sekretāre. Ir ieradies kāds Džefrijs Ridgers. Viņš lūdz tikšanos ar jums.
- Pasaki, ka šodien esmu aizņemta, Silvija nevērīgi attrauca. Ak jā! Vai viņš teica, kādā sakarā ir ieradies?
- Ridgera kungs sacīja, ka vēlas ar jums parunāt par Queen Sally un Andreju.
To izdzirdējusi, Silvija nobāla.
- Aicini viņu iekšā, viņa neskanīgā balsī piekrita.
- Mēs sarunu turpināsim mazliet vēlāk, viņa paziņoja pārsteigtajam juristam, kurš labi zināja, ka Silvija nemēdz pārtraukt savas darīšanas.
Silvija dziļi ievilka elpu un centās nomierināties. Viņa jau bija pat aizmirsusi par Queen Sally… Vai tiešām?… Tā ir problēmu lavīna, kas viņai ir uzgāzusies virsū, Silvija nodomāja.
- Štrancas kundze? Džefrijs laipni sasveicinājās.
- Priecājos, ka jums atlika laiks manai necilajai vizītei…
- Ar ko man gods sarunāties? Silvijai nepaslīdēja garām Džefrija izsmējīgais tonis.
- Džefrijs Ridgers. Viņš paklanījās, tad apsēdās.
- Ko jūs vēlaties? Silvija pēc iespējas bargāk noprasīja. Galvenais saglabāt aukstasinību, viņa nodomāja.
- Grūti laiki pienākuši jums, kā skatos. Džefrijs zobgalīgi iesmējās. Zivis vairs nenes cerēto peļņu…
- Vai atnācāt par mani paņirgāties? Silvija pietrūkās kājās.
- Nomierinieties, Štranca kundze! Džefrijs pamāja.
- Esmu pie jums, lai vienotos par kādu darījumu.
- Mani neinteresē nekādi darījumi ar jums. Lūdzu, atstājiet kabinetu, citādi man nāksies izsaukt sargus, Silvija negaidīti eksplodēja. Ridgera rāmā balss un izsmējīgais ģīmis viņu saniknoja.
- Es gan esmu citādās domās, Džefrijs mierīgi turpināja. Labprāt nopirktu no jums uzņēmuma akciju paketi.
- Es neko nepārdodu.
- Redziet, es biju cerējis, ka mēs vienosimies mierīgā ceļā… Laikam nāksies doties uz policijas iecirkni un pastāstīt, kas ir pasūtījis sprādzienu uz Queen Sally…
- Pagaidiet! Silvija iesaucās, redzēdama, ka Džefrijs grasās iet prom. Parunāsim.
- Cita lieta. Džefrijs no jauna apsēdās. Bet tagad, lellīt, parunāsim nopietni, viņa balss kļuva cieta. Gribējāt savu bijušo vīru aizsūtīt uz citu pasauli?
- Es nesaprotu, Silvija jutās kā sprostā iedzīts zvērs.
- Tad atsvaidzināšu jūsu atmiņu. Pirms pusotra mēneša jūs nolīgāt kādu puisi, kurš piekrita jums palīdzēt par zināmu atlīdzību. Andrejam, tādu segvārdu viņš sev izvēlējās, bija jāatrod cilvēks, kurš piekristu, braucot uz Stokholmu, paņemt līdzi grāmatas un aizvest tās konkrētam cilvēkam. No pirmā acu uzmetiena nekā sevišķa, vai mazums cilvēku cits citam izpalīdz? Tikai nabadziņš nezināja, ka grāmatu vāki ir maskēti spridzekļi.
-Jums laikam patīk lasīt detektīvus.
-Sprāgstvielu jauda bija izraudzīta tik stipra, lai blakuskajītē esošais Torvalds Larsens tiktu nogalēts. Diemžēl, kā tas dzīvē bieži gadās, netika ņemts vērā cilvēciskais faktors. Tam puisim, kurš piekrita izpalīdzēt, izrādījās bezgala alkatīgs draugs. Un sainītis ar grāmatām pārceļoja uz cita jaunekļa somu. Rezultātā sprādziens no granda ne tur, kur vajadzēja. Un ai, ai, cik cietušo… Vai pēc šī notikuma jūs naktīs varējāt aizmigt?
- Es nepazīstu nekādu Andreju. Un tas, ko jūs te stāstāt… Silvija iesmējās, …izklausās pēc murgojuma.
- Policija gan būs citās domās. Džefrijs pasmīnēja. It īpaši tad, kad nopratinās Andreju un to jauno cilvēku, kurš piekrita palīdzēt.
- Blefs! Silvija turpināja noliegt pret viņu izvirzīto apsūdzību.
- Tad varbūt paskatīsimies disku? Džefrijs ierosināja, izņēmis no ādas mapes kompaktdisku.
- Mani neinteresē safabricēti materiāli.
- Varbūt jūs interesēs, lūk, tur tas. Džefrijs piegāja pie loga un lūdza Silviju paskatīties laukā.
Uz ielas stāvēja Andrejs. Ieraudzījis Silviju pie loga, viņš pamāja tai ar roku.
- Tādu nepazīstu, viņa dzestri teica. Vai tas ir viss, ko gribējāt pateikt?
- Ak, Štranca… Džefrijs noklakstināja ar mēli. Tad varbūt šie pierādījumi jūs pārliecinās? Viņš izņēma no kabatas diktofonu un to ieslēdza.
Jau pirmās frāzes, ko Silvija izdzirdēja, nozīmēja tikai vienu viņa ir iedzīta stūrī. Andrejs tālredzīgi bija ierakstījis sarunu, kurā viņa izrīkoja, ko un kā darīt. Nebija
nekādu šaubu, tā bija viņas pašas balss. Ak dievs… Nu kur viņai ir bijis prāts visu darīt pašai? Ja ne mūža ieslodzījums, tad vismaz divdesmit gadi ir garantēti.
- Parasti tādās reizēs no killeriem atbrīvojas, Džefrijs noteica, kad viņa bija noklausījusies ierakstu. Bet tā kā jūs esat iesācēja… Laikam nezinājāt.
- Ko gribat? Silvija nočukstēja.
Viņas dūša bija sašļukusi papēžos. Dvēselē bangoja bailes un jautājums, kādēļ viņa bija ļāvusies naidam, uzzinot, ka Torvaldam un Ingeborgai ir nopietnas attiecības. Vai tiešām tā ir bijusi greizsirdība?
- Jūsu uzņēmumu akciju kontrolpaketi un finansiālu kompensāciju, jo jūs sabojājāt prāmi.
- Un pēc tam? Silvija drebošām rokām ielēja sev glāzē ūdeni.
- Nu, Štrancas kundze, un kā jūs domājat? Džefrijs iesmējās. Viss būs jāsāk no jauna.
-Kas?
- Bizness. Labi, nevilksim dārgo laiku garumā. Džefrijs sameklēja mapē dokumentus. Redziet, esmu informēts, jo zinu, cik daudz un kādos kontos jums ir nauda. Naudas pārskaitīšanas operācija neaizņems daudz laika. Džefrijs nolika viņai priekšā lapu ar bankas nosaukumu un konta numuru. Lūk, uz šejieni jāpārskaita visa nauda.
- Un kur ir garantija, ka pēc tam tomēr nedosieties uz policiju?
- Jums nav citas izvēles, Štranca. Bet neuztraucieties, man nepatīk sadarboties ar tiesībsargājošiem orgāniem. Es pats esmu gan tiesnesis, gan izpildītājs.
- Vai es dabūšu atpakaļ kompromitējošos materiālus?
- Protams.
- Un Andrejs?
- Vai viņš jums ir vajadzīgs? Nē? Arī man ne. Ko tad šādās reizēs dara ar sešniekiem? Džefrijs iesmējās tik nepatīkamiem smiekliem, ka Silvija sarāvās. Es gaidu, Silvij.
Atguvusi savaldību, Silvija lēnām spieda datora klaviatūras taustiņus. Viens klikšķis izdzēsa daudzu gadu darba rezultātus, pilnībā izputinot viņu. Protams, arī Lūkasa kontā bija nauda, taču kas tas bija salīdzinājumā ar tikko zaudētajiem miljoniem…
- Un tagad akcijas, Džefrijs atgādināja.
Zobus sakodusi, Silvija izpildīja prasīto. Domās viņa lādēja tehnikas sasniegumus, kas deva iespēju, neizejot no kabineta, veikt visdažādākās pirkšanas un pārdošanas operācijas.
- Brīnišķīgi! Un te būs materiāli, ar kuriem tagad varat darīt, ko gribat. Viņš augstsirdīgi nolika uz galda disku un diktofonu. Bija patīkami ar jums sadarboties, Štrancas kundze. Visu labu, viņš atvadījās. Pie pašām durvīm Džefrijs apstājās un piebilda: Starp citu, Andrejs atzinās, ka arī Mati bojāeja ir viņa roku darbs. Protams, ar jūsu svētību, Štranca. Bet šis gadījums mani neinteresē.