- Vai jums ir augstākā izglītība? Torvalda jautājums Marku nedaudz izsita no līdzsvara.
- Protams, viņš izbrīnā atbildēja. Kas par dīvainu jautājumu! Esmu studējis datorzinības.
- Ļoti labi, Torvalds pamāja. Un datorgrafiku pārzināt?
-Ari.
Ir gan ziņkārīgs cilvēks, Marks nodomāja. Varbūt Torvalds ir no korporācijas, kurā Marks cer dabūt darbu. Dzīvē gadās visdažādākās sakritības.
Marks pameta acis uz Kamillu. Viņa turpināja blenzt uz saviem pirkstiem, taču seja vairs nebija tik drūma kā pirmīt. Šķita, ka Kamilla ieklausās sarunā.
- Mēs grasāmies doties vakariņās uz restorānu. Torvalds piecēlās. Vai jūs, Mark, vēlaties piebiedroties?
- Labprāt. Marks bija gatavs līdzgājējs.
Palaidis pa priekšu Kamillu un Torvaldu, Marks viņiem sekoja. Restorāns atradās metrus piecdesmit tālāk, uz to klāja pusi Marks vēl nebija gājis. Pametis acis uz debesīm, kuras sētin nosētas zvaigžņu miriādēm un mēness gozējās kā zeltains siera ritulis, Marks ar pilnu krūti ieelpoja vēso nakts gaisu. Jūra bija tik mierīga un rāma, vien sīki vilnīši slinki vēlās uz priekšu. Marku pārņēma nerealitātes izjūta. Likās, ka prāmis stāv uz vietas, un Marks droši vien vairs nekur neietu, bet vērotu jūru.
- Kamilla, kā tev patīk Queen Sally? atskanēja Torvalda skaļā balss.
Meitene kaut ko klusām noteica. Marks saausījās, diemžēl tā ari nesadzirdēja, ko īsti viņa atbildēja tēvam. Pielicis soli, viņš atradās blakām Kamillai. Ieraudzījis viņas sapīkušo seju, Marks pārdomāja uzrunāt meiteni. Interesanti, vai viņa kādreiz smaida?
Restorānā Torvalds izvēlējās galdiņu pašā attālākajā stūrī. Piesteidzās viesmīlis un pasniedza ēdienkartes. Torvalds, daudz nepētījis ēdienu piedāvājumu, nodiktēja savas vēlmes. Marks savukārt, ieskatījies ēdienkartē, ilgi gudroja, ko pasūtīt. Uz augstajām cenām laikam nāksies pievērt acis, viņš nosprieda. Ar to jārēķinās. Galu galā var tērēt ari Andreja doto naudu, lai gan viņš bija cerējis to pataupīt dzīvošanai Zviedrijā. Kādi ēdieni slēpjas zem tik dīvainiem nosaukumiem? Pajautāt viesmīlim viņš neuzdrošinājās, jo baidījās Torvalda acīs kļūt par apsmieklu, tādēļ izvēlējās uz labu laimi.
Torvalds iesāka pļāpāt par laikapstākļiem, un Marks viņam piebalsoja. Taču Kamilla sēdēja klusa un saskābusi; drūmais noskaņojums, šķiet, pamazām sāka pielipt Markam un Torvaldam.
Beidzot viesmīlis atnesa pasūtīto. Ieraudzījis savu porciju, Marks palika mēms un aizmirsa novēlēt blakussēdētājiem labu apetīti. Ar riebumu viņš lūkojās uz garnelēm. Tikai ne to! Pievilcis tuvāk šķīvi, viņš centās skatīties nevis uz šiem vēžveidīgajiem, baltajiem neradījumiem, bet tikai uz rīsiem. Kāpēc viņš nepasūtīja to pašu, ko Torvalds un Kamilla? Tagad baudītu kraukšķīgu cepeti vai vistas karbonādi.
- Garneles ir ļoti garšīgas, Kamilla ierunājās; viņa pat pasmaidīja.
- Zinu, Marks varonīgi atteica, tomēr pagaršot neuzdrošinājās. Kā gan Kamilla uzmin viņa nepatiku?
- Mans draugs dievināja garneles, Kamilla turpināja.
- Un tagad vairs ne?
- Viņu nogalināja.
- Atvaino. Markam kļuva skaidrs, kāpēc Kamillai ir tik drūma seja. Bēdas viņš bija noturējis par dusmām.
- Kamilla, varbūt vairs nevajadzētu atgriezties pie šīs tēmas? Torvalds pārstāja ēst. Esam izrunājuši krustām šķērsām… Tas bija nelaimes gadījums. Un reizi par visām reizēm tev ir jāaizmirst šis murgs. Torvalds salvetē noslaucīja lūpas un iedzēra nedaudz vīna. Mark, lūdzu, atvainojiet!
- Protams. Marks pamāja ar galvu.
Pie galdiņa iestājās klusums. Torvalds atsāka vakariņot, it kā nekas nebūtu noticis. Kamilla sēdēja nekustīga, tad strauji piecēlās.
- Man negaršo, atvainojiet.
- Kamilla… Torvalds pielēca kājās. Sapratis, ka ir bezjēdzīgi skriet pakaļ meitai, viņš tikai noplātīja rokas. Apsēdies viņš pievērsās Markam. Ēdiet, Mark, citādi viss atdzisīs!
Marks nopūtās. Ar gariem zobiem viņš ēda garneles un sev solīja, ka vairs nekad mūžā neskatīsies virsū šiem neradījumiem.
Torvalds pasūtīja saldēdienu un kafiju, un Marks sekoja viņa paraugam. Bez steigas baudot vakariņas, Torvalds, iesācis pļāpāt par tīriem niekiem, pavērsa sarunu tā, ka Marks aizmirsa tēlot bagātnieku un izstāstīja gandrīz visu par sevi. īpaši nebija, ko stāstīt. Kas gan viņš bija? Parasts mazpilsētas puisis, kura vecāki ir strādnieki: tēvs šoferis, māte pārdevēja. Toties nākotnes ambīcijas viņam bija milzīgas, un no tām Marks nekautrējās.
- Cik sapratu, jūs tiksieties ar Sweden IC Corporation tikai pārrunās. Mark, gribētu piedāvāt jums darbu savā kompānijā. Arī man ir nepieciešami labi datorspeciālisti.
To izdzirdējis, Marks gandrīz vai aizrijās ar kūku. Iedzēris lielāku malku kafijas, viņš attapa pajautāt:
- Kādā kompānijā?
- Man pieder privāta televīzijas kompānija. Mēs visu laiku paplašināmies, un tagad reklāmas nodaļai ir vajadzīgs datorgrafiķis. Ja jūs piekristu, tad jau parīt varētu ķerties pie darba.
- Kādas ir prasības? Marks aizvien vēl nespēja noticēt piedāvājumam.
- Rīt visu apspriedīsim lietišķā sarunā, Mark. Torvalds pasmaidīja. Vai esat ar mieru?
- Protams, Marks piesardzīgi atbildēja.
Zili brīnumi! Kopš šodienas viņam ik uz soļa dažādi piedāvājumi. Vai pieņemt Torvalda aicinājumu? Nevar zināt, cik liela ir televīzijas kompānija. Droši vien viņš piekritīs strādāt pie Torvalda, ja nosacījumi būs apmierinoši. Korporācijā, kurā viņš bija cerējis dabūt amatu, viņam vajadzēja ierasties pirms divām dienām. Nez vai viņu pēc tādas kavēšanās tur vēl gaida atplestām rokām.
- Kurā kajītē jūs dzīvojat?
Marks nosauca numuru.
- Skat, esat iekārtojies blakus mūsējām! Torvalds nogrozīja galvu.
Nedaudz papļāpājuši par datoriem, viņi norunāja satikties rīt. Piedevām Torvalds apsolīja viņu savā mašīnā aizvest uz biroju, kas atradās televīzijas ēkā, un
iepazīstināt ar darbavietu. Viņš piebilda, ka turpat netālu
atrodoties arī laba viesnīca.
* * *
Bija krietni pāri pusnaktij, kad Marks atgriezās kajītē. Izpriecājies karaoke telpā, viņš jutās bezgala laimīgs. Tūlīt viņš liksies uz auss un kārtīgi izgulēsies. Beidzamās naktis Tallinas ostā viņu bija pamatīgi nomocījušas.
Pamanījis pie borta margām Kamillu, Marks, daudz nedomādams, devās pie meitenes. Viņa raudzījās tālumā, ieslīgusi domās, un nepamanīja Marka klātbūtni.
- Vai nav vēsi? Marks pavaicāja pēc kāda laika, kad viņam jau apnika gaidīt Kamillas uzmanību.
- Vai garneles garšoja? meitene pagriezās pret Marku un atspiedās ar muguru pret margām. Balss skanēja zobgalīgi.
- Ēst var. Viņš nedaudz saviebās. Kas notika ar tavu draugu? viņš painteresējās, atcerējies sarunu pie vakariņu galda.
- Mati notrieca mašīna.
- Tas tiešām varēja būt nelaimes gadījums.
-Tas nebija nelaimes gadījums. Mati pārāk daudz zināja…
-Jā? Ko tad? Marku ieintriģēja Kamillas sacītais.
-Skaties! Kamilla pagriezās un pamāja ar roku jūras virzienā. Redzi, kāds plašums! Mēs tagad atrodamies uz prāmja, jūtamies drošībā un ne par ko neuztraucamies. Bet tur, dziļumā, ir pārāk bīstami, viņa runāja lēnām, kā meklēdama vārdus.
- Bez šaubām, Marks piekrita. Nabadzīte no bēdām jūk prātā, viņš nodomāja. Ka tik nesadomā slīcināties!