- Ko? Kamillas sapņainība izzuda. Kāpēc viņš man neko nav teicis? Ak jā, lasītavā biju atslēgusi mobilo! Kamilla apķērās.
- Piezvani viņam un pajautā, sarunā iejaucās Ingeborga, kura bija uzmanīgi vērojusi Kamillu.
- Vai ir vērts? Torvalds neapmierināti noburkšķēja. Es to puisi neuzskatu par ģēniju, ar kuru būtu jākonsultējas.
- Vai Marks tev atdeva materiālus, kurus es viņam vakar iedevu palasīt? Kamilla kļuva nopietna.
-Nē.
- Tiešām? Neko neatdeva? Kamilla sāka uztraukties.
- Absolūti neko.
- Nevar būt! viņa nomurmināja, juzdama nemieru.
Sameklējusi mobilo, viņa piemetās uz dīvāna malas
un piezvanīja Markam. Šobrīd viņai bija absolūti vienalga, ka tēvs uz viņu noraugās ar pārmetumu, savukārt Ingeborga ar ziņkārību.
- Mark? Kur tu esi? Kamilla jautāja, cenzdamās apslāpēt dusmas.
- Kamilla, atvaino, bet man jāatgriežas Latvijā, Marka balss skanēja pavisam klusi, fonā bija dzirdams kaut kāds troksnis. Arī uz koncertu tev nāksies doties vienai pašai.
- Mark, kur ir dokumenti? Kamilla vai kliegšus izkliedza jautājumu.
- Pie manis. Būs labāk, ja es tos paņemšu līdzi.
- Tu esi jucis? Pat nedomā! Es tūlīt dodos pie tevis. Saki, kur pašlaik atrodies!
- Kamilla, es jau esmu jūrā, uz prāmja, ilgāk nekā stundu, tā ka vari necensties. Tevi šie papīri pazudinās, toties man noderēs.
-Mark, Kamilla no sašutuma nezināja, ko teikt. Kā tu drīkstēji mani tā piekrāpt? Viņa piecēlās un no uztraukuma sāka staigāt pa istabu.
- Kamilla, tu pat iedomāties nevari, kas tie ir par cilvēkiem. Džefrijs Ridgers mani visneģēlīgākajā veidā pakļāva, padarot par mūžīgu parādnieku… Ridgeru interesē šie papīri, un viņš izdarīs visu, lai tos dabūtu. Pat nogalinās, ja būs vajadzība. Arī tevi. Tā ka vari teikt paldies par to, ka dokumenti ir pie manis. Tas, ko tu esi stāstījusi par nacistiem… ir baismīga patiesība, Marks klausulē runāja tik klusu, ka Kamillai vajadzēja sasprindzināt uzmanību, lai nepalaistu garām kādu vārdu. Tu tiešām visu šo laiku esi staigājusi pa naža asmeni…
- Kāpēc tu no manis slēpi tādas lietas? Kamillas niknumu nomainīja bailes.
- Paliec sveika un piedod, ja vari! Klausulē atskanēja pīkstieni.
- Draņķis, Kamilla nolamājās.
Viņa mēģināja atkal piezvanīt, taču Marks laikam bija atslēdzis mobilo, jo operatora balss paziņoja, ka abonements ir nesasniedzams.
- Kas noticis? Torvalds uzprasīja.
- Nekas īpašs. Marks savāca manus materiālus un neatdeva atpakaļ. Tie viņam noderēšot. Kamilla centās savaldīties, jo pamanīja Ingeborgas sejā smīnu. Galu galā man ir kopija. Kamēr tas cietpauris izdomās, ko iesākt ar dokumentiem, es ēterā palaidīšu kārtējo intriģējošo pārraidi. Varēs pat paziņot, ka oriģinālu kāds paspējis nolaupīt. Sensācija!
- Vai kas svarīgs?
- Svarīgs gan. Taču es tikšu galā. Kamilla tēloja, ka viss ir kārtībā, pat uzsmaidīja tēvam. Man jāpasteidzas uz koncertu. Viņa attapās.
- Bet kā tad…
- Man ir biļete, un kaut kādu nieku dēļ es negrasos atteikties no lieliska koncerta. Kamilla jau smaidīja kā saulīte.
Torvalds neizpratnē paraustīja plecus.
Nokļuvusi savā istabā, Kamilla nekavējoties piezvanīja uz ostu un painteresējās, kāds kuģis pirms stundas ir devies uz Baltijas valstīm. Noskaidrojusi, ka tas ir Queen Sally, un uzzinājusi, cikos tas nonāks Tallinā, Kamilla brīdi domāja. Kopija paliek kopija, bet oriģināls ir jādabū rokā, viņa sprieda. Viņai ir jāsatiek Marks.
Ko darīt, Kamilla ilgi neprātoja. Un tas ir iespējams, ja viņa lidos un nokļūs Tallinā pirms Marka. Sagaidīs viņu tur atplestām rokām. Viņa nevilcinoties pasūtīja biļeti. Un, tā kā līdz reisam ir pietiekami laika, viņa paspēs apmeklēt ari koncertu. No turienes viņa pa taisno dosies uz lidostu. Kamilla somiņā ielika dokumentus, kredītkarti un, mirkli svārstījusies, izlēma paņemt līdzi ari disku ar dokumentu kopiju. Kas to lai zina, varbūt Marks ietiepsies, tad kopiju varēs apmainīt pret oriģinālu. Viņa vēlreiz pārģērbās, saprazdama, ka kleitā ceļot nebūs ērti.
Kamilla, sēžot automašīnā blakām tēvam, jautri pļāpāja un centās apslēpt nemieru. Viņas nepatika pret Ingeborgu atkal bija atjaunojusies, jo tā aizrādīja, ka šis bikškostīms nav īsti piemērots koncertam. Arī tēvs Ingeborgai bija piebalsojis.
Kārtējo reizi jāviļas cilvēkos, Kamilla domāja, atcerējusies Marku. Sāka uzmākties drūmas domas.
- Pēc koncerta piezvani, atbraukšu pakaļ, Torvalds pabrīdināja meitu.
- Kā citādi, viņa attrauca.
Ak, cik sen es šeit neesmu bijusi, Kamilla nopūtās. Vēl kopš tiem laikiem, kad māte dzīvoja kopā ar viņiem. Kamillu pārņēma svētsvinīgs noskaņojums, viņa gandrīz ar bijību iegāja zālē. Atradusi savu vietu, Kamilla apsēdās. Pamazām pulcējās ļaudis, blakām apsēdās dāma gados, taču krēsls kreisajā pusē aizvien bija brīvs.
Domas par riebīgo Marku neatkāpās, un Kamilla mēģināja koncentrēt uzmanību uz publiku.
Tomēr izbaudīt mūzikas valdzinājumu, kā Kamilla bija cerējusi, neizdevās, jo nez kāpēc pieauga bažas un nemiers. Starpbrīdī viņa līdz ar pārējiem izgāja laukā no zāles. Daudzi devās bufetes virzienā, ari viņa. Pa ceļam pametusi skatienu pa logu laukā, Kamilla pamanīja pazīstamo mašīnu. Sekotāji! Un, ja ņem vērā, ko ir teicis Marks, tad…
Tagad tik jāsameklē cita izeja no ēkas un jāmūk prom kā Markam, Kamilla zibenīgi izlēma. Pēc krietnas staigāšanas pa daudzajiem gaiteņiem Kamillai beidzot izdevās atrast citu izeju. Tas nekas, ka uz viņu sāka bārties kaut kāda darbiniece, šķiet, apkopēja; galvenais, ka viņa ir jau laukā. Tepat netālu bija arī autobusu pietura, un viņa, daudz nedomādama, ielēca tikko pienākušajā transportā. Nobraukusi pāris pieturu, viņa izkāpa un sazvanīja taksometru. Aizbraukusi uz lidostu, Kamilla, apjautājusies par reisiem, nopirka vēl vienu biļeti. Uz Tallinu viņa nelidos. Tagad bija absolūti vienalga, kurp lidot, galvenais tālāk no šejienes. Ko viņa darīs Spānijā, uz kurieni bija nopirkusi biļeti? Kamilla par to nedomāja.
* * *
Līdzīgi kā daudzas citas, tā arī šī diena pagāja nemitīgā steigā. Karls paspēja piedalīties akcionāru valdes sēdē, satikties ar vajadzīgiem cilvēkiem, uzspēlēt golfu un jau pašā vakarā ierasties Stokholmā. Tā bija ierasta lieta, ka viņš ceļoja no vienas pilsētas uz citu. It visur viņš jutās kā mājās.
- Londonā man sāk apnikt, Karls teica Džefrijam, līdzko viņi satikās. Viņš jau apdomāja, ka vajadzētu pārcelties uz kādu siltāku valsti, piemēram, Itāliju vai Grieķiju. Tās divas dienas, kuras viņš pavadīja Anglijā, šķita garlaicīgas. Kā mums veicas?
- Problēmas, Kari, Džefrijs izspieda caur zobiem, apdomādams, kā labāk visu pateikt tēvocim. Pārmetumi ir neizbēgami, viņš zināja, sagatavodamies Karla dusmu izvirdumam.
- Nekautrējies, Džefrij, stāsti vien! Karls miermīlīgi pamāja viņam.
- Dokumenti ir atradušies… Pirms stundas ceturkšņa zvanīja tas pienapuika. Marks paziņoja, ka ir ar mieru atdot dokumentus apmaiņā pret parādzīmi un kaseti.
- Tā… Karls gari novilka. Vai tu esi pilnīgi droši pārliecināts, ka dokumenti ir tie paši?
-Karl, es taču nezinu, kas tajos dokumentos rakstīts. Tieši Džefrijs bija tas, kurš sāka skaisties atšķirībā no Karla, kas arvien vēl saglabāja mieru. Marks pieminēja nacistu konferenci. Vai tas tevi interesē? Ja šie ir tev vajadzīgie dokumenti, tad zini, tas kucēns ir paspējis nodrošināties. Marks paziņoja, ka ir sazinājies ar savas valsts drošības dienestiem, un ja viņam nokritīs no galvas kaut matiņš…