- Džefrij, ko tad tu vilcinies? Karls pietrūkās kājās. Viņa skatienā bija tik daudz niknuma, ka Džefrijam šķita: Karls viņam tūlīt iesitīs. Kur tas puisis atrodas?
- Uz Queen Sally.
-Ā, tas jau skan labāk. Atliek tikai sazināties ar prāmja vadību, un Marku aizturēs. Džefrijs nedaudz nomierinājās. Kur viņš ņēma dokumentus?
- Acīmredzot tie atradās pie Kamillas Larsenas. Mani cilvēki viņai bija sekojuši: māja, televīzija, veikali, kafejnīcas tie bija viņas ierastie maršruti. Tiesa, pēdējās divas dienas viņa notupēja lasītavā, meklējot informāciju par piecdesmitajiem gadiem.
- Skaidrs. Šis fakts daudz ko maina. Tas nozīmē, ka viņa ir lietas kursā. Salicis rokas aiz muguras, Karls apgāja riņķī galdiņam. Gudra meitene… Ļoti gudra. Sižets ar nogrimušajiem kuģiem vien bija ko vērts.
Džefrij, parūpējies par nelaimes gadījumu, jo Kamilla ir bīstama. Var arī izmantot citus paņēmienus, man nav iebildumu, bet lai viņa nozūd… Es tikšu galā ar Marku.
Viņa pašlaik atrodas simfoniskā orķestra koncertā.
-Ej! Karls uzkliedza, norādīdams ar roku uz durvīm. Tu zini, kas jādara.
Palicis vienatnē, Karls atvēra klēpjdatoru. Reizēm ir jāpieņem ļoti kardināli lēmumi, viņš domāja. Arī šoreiz viņam nenodrebēja roka, izlemjot tik daudzu cilvēku likteni, jo tika uzrakstīta pavēle savas zemūdenes komandierim:
"Nogremdēt Queen Sally."
* * *
Pirmajā braucienā uz prāmja Queen Sally Marks izklaidējās, vakariņoja restorānā un iepazinās ar Kamillu. Tagad viņš sēdēja, ieslēdzies kajītē, un nebāza degunu laukā. Protams, viņš nebija pasūtījis biznesa klases kajīti, taču arī nenīka sēdvietu salonā. Tur viņam nāktos domāt par Agri un visām tām nejēdzībām, kas iesākās Tallinā, kad viņš bija iepazinies ar Andreju.
Prom no Zviedrijas, kur viņš nevienu nepazīst un kur nav kam lūgt palīdzību. Aizbrauks uz Latviju, nolīdis kaut kur dziļi laukos, un nekādi Ridgeri viņu neatradīs.
Atlaidies uz gultas, Marks raudzīja aizmigt. Viss būs labi, viņš domāja. Viņš bija veiksmīgi sazinājies ar Latvijas policiju un izstāstījis, ka ir agrāk notikušā terorakta uz Queen Sally liecinieks un tagad viņam draudot briesmas. Markam tika apsolīts, ka Tallinas ostā viņš tiks sagaidīts. Protams, lietā iesaistīsies arī citi dienesti,
Marks ritināja domu tālāk. īsto iemeslu viņš neatklāja; iesākumā viņam jādabū no Džefrija parādzīme.
Marks ieslīga vieglā snaudā, pamozdamies ik no sīkākā trokšņa. Reizēm uzmācās bailes, ka tūlīt kāds klauvēs pie kajītes durvīm un viņam būs beigas. Minūtes ritēja tik lēni… Tomēr nevajadzēja zvanīt Džefrijam, Marks pēc ilgākiem prātojumiem iedomājās. Visgudrākais būtu bijis klusītēm aizšmaukt prom un lieta darīta.
Atskanēja dobjš troksnis, un nākamajā mirklī Marks nolidoja uz grīdas. Viņš sāpīgi atsitās ar pieri pret krēsla kāju. Piecēlies viņš sataustīja uz sienas slēdzi. Sacēlusies vētra? Atvēris kajītes durvis, viņš paskatījās gaitenī. Kājas pēkšņi zaudēja stabilu pamatu, jo prāmis pamazām sāka svērties uz sāna, tikai Marks to pirmajā mirklī nesaprata. Vai tiešām jūrā ir tik nemierīgi? Bet tad atmiņā atausa dažādās filmās redzētie kuģu grimšanas kadri. Marku pārņēma panika. Paķēris somu, kurā atradās ne tikai viņa personiskie dokumenti, bet arī Ridgeru interesējošie materiāli, viņš tās siksnu pārmeta pāri pleciem. Ir jānokļūst uz klāja, Marks domāja. Nu vairs nedrīkst vilcināties ne mirkli.
Kliedzieni, satraukums un bailes vērsās plašumā. Ar pūlēm Markam beidzot izdevās izkļūt no līkumotā gaiteņa, sejā iesitās spirgta vēja elpa. Ko darīt? Ko tvert? Kur glābties? Turēdamies pie durvīm, Marks raudzījās apkārt, vai nemanīs kādu glābšanas laivu vai vesti.
Kāds viņam uzskrēja virsū, un nākamajā mirklī viņš, zaudējis līdzsvaru, paklupa un slīdēja pa klāju lejup, mēģinādams ar pirkstiem kaut kur aizķerties. Nošļūcis līdz pat reliņiem, Marks tajos iekrampējās.
Vai tiešām prāmis grimst?
No bailēm Marks vai zaudēja prātu. Vai viņam nāksies noslīkt? Virsū uzgāzās kāds vīrietis; skaļi lamādamies, tas centās pieķerties pie Marka. Marks spēra pretī; iespēja tikt ierautam jūrā šķita vēl briesmīgāka. Skanēja bļāvieni, ka steidzami jākāpj glābšanas laivās, kliedzieni pēc glābšanas vestēm, vaimanas; turpmākie mirkļi izvērtās murgainā haosā.
- Lecam, kamēr prāmis nav nogrimis! Blakus Markam drudžaini rosījās kāds vīrietis, nomezdams lejā glābšanas plostu. Lecam! Viņš parāva Marku aiz piedurknes.
Marks nedomāja. Pašaizsardzības instinkts nekavējoties lika sekot nomestajam plostam. Aukstais Baltijas jūras ūdens dzeldaini apņēma viņa ķermeni; izniris ūdens virspusē, Marks ievilka elpu. Kaut kur tepat jābūt plostam… Ieraudzījis to, Marks kulstījās turp, bažīgi domādams, ka tik ledainā ūdenī nav iespējams ilgi atrasties. Arī soma traucēja. Pieķēries pie plosta, Marks atvilka elpu, tad centās uz tā uztrausties.
Agrāk par viņu uz plosta nokļuvušais pasažieris pasniedza Markam roku un palīdzēja tikt uz plosta.
- Tagad tikai izturēt un nenosalt, gaidot glābējus.
Marks drebinādamies pamāja. Sarāvies čokurā, viņš
cieši sev klāt piespieda somu. Jāizdzīvo.
4. DAĻA
1. nodaļa
Viņš vēlreiz izlasīja uzrakstīto, iedziļinādamies ik teikumā. Jā, labāk nevar pateikt, viņš apmierināti pamāja ar galvu. Tas atmaskos.
Klikšķis ar pulti, un televizora ekrānā notiekošais atgrieza viņu tagadnē. Realitātē. Lai gan, patiesību sakot, atmiņas bija tik dzīvas atlika tikai pievērt acis, un viņš atkal bija pagātnē. Izdzīvoja notikušo vēl un vēl, pie reizes sevi šaustīdams ar pārmetumiem.
Kurš teicis, ka elles mokas grēcinieks piedzīvos tikai pēc nāves? Nē, tās piemeklē jau šai dzīvē. Vēl dzīvam esot. Kad dvēsele krīt bezdibenī, kad nav, pie kā tverties, kad sāpes plosa nevis miesu, bet prātu, apziņu kā asiem zobiem plēš. Ak, fiziskas sāpes ir nieks salīdzinājumā ar šīm mokām…
Var aizbildināties, ka viņš bija nieka zobratiņš sarežģītajā liela mehānisma sistēmā. Ka tas ir bijis karš. Ka viņš tikai pildīja pavēles…
Terorakta rezultātā bojā gājuši astoņi cilvēki, ievainoti… ekrānā bezkaislīgi klāstīja ziņu diktore.
Vai ir bijusi kaut viena diena, kad uz zemeslodes nenotiktu sprādzieni, avārijas, neietu bojā cilvēki? viņš drūmi domāja.
Nē, karš nebija beidzies, tas turpinājās, to viņš zināja skaidrāk par skaidru. Tikai citādi. Smalkais mehānisms aizvien vēl pastāvēja: zobratiņi griezās, naži klabēja, un, ja sistēmā kas izgāja no ierindas, tad tā vietā nekavējoties stājās cits. Kā daudzgalvainam pūķim nocirstās galvas vietā atauga cita.
To vajadzēja apturēt. Vēl toreiz. Neļaut Karlam kā zirneklim pīt lipīgus tīmekļus, kuros iekļuvušais kļūst nevarīgs kā muša. Taču viņš nestājās Karlam pretī. Viņš aizmirsa, ka nezāles jānīdē, tiklīdz tās sadīgušas. Nevis tad, kad pārņēmušas visu lauku.
- Mīļā pasaulīt, kā man tas ir apnicis, viņš nomurmināja un izslēdza televizoru. Pastiepies piespieda izsaukuma pogu, un pēc mirkļa gaitenī atskanēja steidzīgi soļi.
-Jā, Berga kungs. Aprūpētāja Helēna bija pati laipnība.
- Es gribu pastaigāties.
- Tagad? Helēna sarauca pieri un pameta skatienu uz logiem: vakaru jau sen bija nomainījis tumšais nakts pārklājs ar neskaitāmām uguņu mirgām pilsētā. Laukā ir vēsi un, šķiet, smidzina, aprūpētāja piebilda.