- Tas nekas. Domas svaigā gaisā ir nomierinošākas nekā… Nepabeidzis sakāmo, salīcis, ar spieķīša palīdzību viņš aiztipināja līdz ratiņkrēslam.
Viņa palīdzēja viņam uzģērbt siltu jaku, pasniedza cepuri un uz kājām uzsedza pledu.
- Braucam! atskanēja strupa pavēle.
Kā gan citādi Helēnas sejā bija lasāma klaja nepatika pret tik vēlu vakara pastaigu.
Viņa izstūma ratiņus dārzā un grasījās soļot pa ierasto maršrutu vispirms pa dārza celiņiem, tad apkārt mājai, un, ja paveiksies, varēs doties iekšā.
Valfrīds nokrekstēja.
- Jā, Berga kungs?
- Sen neesmu bijis veikalā.
-Bet…
- Uz diennakts veikalu. Un brauc lēnāk, es neesmu malkas pagale, Valfrīds kašķīgi noteica, pie sevis nodomādams, vai Helēnu nevajadzētu atlaist no darba.
Aprūpētājas viņš bieži mainīja. Jo vecāks kļuva, jo vairāk cilvēkā saredzēja sliktās rakstura īpašības. Cilvēki lika vilties. Tā pati Helēna jā, viņa ir pakalpīga, ar vislielāko atbildību izmēra viņam asinsspiedienu un izmasē sāpošās kājas. Taču tad, kad viņš iesēstas ratiņkrēslā, lai veiktu lielākus attālumus, aprūpētāja pārvēršas brutālā būtnē, kura ratiņus trenc bez sajēgas. Nē, viņš negrib ieklausīties padomos nomainīt amortizatorus vai pat iegādāties jaunu pārvietošanās līdzekli. Kas tad vainas šim braucamajam? Viņš labāk nomainīs aprūpētāju.
Līdz diennakts veikalam bija ejams labs ceļa gabals, un Valfrīds ar labpatiku vēroja mājas un jau aizvērtās bodes, spožas izkārtnes ar reklāmas saukļiem. Pilsēta vēl negulēja: tūristu bariņi klīda, jautri čalodami, jo te bija papilnam krodziņu, bāru un citu izklaides vietu. Skanēja smiekli, vijās cigarešu dūmi, un mūzikas taktis saplūda ar nakti, ieaijājot Valfrīda apziņu.
- Berga kungs, esam klāt. Ko jūs veikalā pirksiet? skaļā Helēnas balss izrāva Valfrīdu no snaudas.
- Neko. Es pārdomāju. Braucam mājup. Bet pa citu maršrutu, pa galveno ielu.
- Tas būs divtik garš ceļš, aprūpētāja uzdrošinājās iebilst.
-Tā būs drošāk. Vai gribi, lai mums uzbrūk? Man jau nekas, bet tevi, jaunu sievišķi, Valfrīds uzsvēra, prātā lēsdams, cik tad īsti gadu Helēnai ir, …ņems un izvaros, viņš pārliecinoši noteica, zinādams, ka šos argumentus aprūpētāja neapstrīdēs.
Klik-klak, klik-klak, klik-klak Helēnas kurpju papēži klaudzēja pa bruģēto ietvi kā zirga pakavi. Gluži kā bērnībā, kad viņi trijatā brauca pajūgā, atkal laizdamies snaudā, Valfrīds nodomāja. Tad, kad notika liktenīgais pavērsiens viņa dzīvē…
* * *
Ar savu tēti mazais Valfrīds lepojās: tētis vienmēr visu zināja, viņš bija pats gudrākais cilvēks pasaulē. Un kā gan citādi, ja svētdienu dievkalpojumos baznīcā sanākušie, elpu aizturējuši, klausījās sprediķi. Kristiāns Emanuēls Bergs, luterāņu mācītājs, prata aizraut baznīcēnus. Viņa kaismīgās runas, sludinot Dieva vārdu, aizkustināja ik sirdi. Valfrīds pats savām acīm redzēja, kā sievietes pēc bezgala aizkustinošajiem vārdiem nekautrēdamās slaucīja asaras.
- Tēti, kad izaugšu liels, es arī kļūšu mācītājs, bērna apņēmībā čivināja piecgadīgais Valfrīds.
-Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, Valfrīdiņ, nopietni atteica Kristiāns Emanuēls Bergs, vezdams dēlēnu pie rokas.
- Ko nozīmē neizdibināmi? puika zinātkāri tincināja.
- To, ka mēs nezinām, kas var notikt rīt. Bet, lai arī kas notiktu, vienmēr vajag paļauties uz Viņa gribu…
Redzi, vakar tu gribēji iet pastaigāties, bet sāka līt. Tu nezināji, ka līs, kaut ari biji cerējis pastaigāties, Kristiāns Emanuēls centās pēc iespējas saprotamāk dēlam visu izskaidrot.
Mazais Valfrids turpināja jautāt, savos gados viņš uzdeva pārāk nopietnus jautājumus, tā ka Kristiānam Emanuēlam bieži vien nācās krietni padomāt, pirms viņš dēlam visu izskaidroja. Valfrīdu neapmierināja virspusējas atbildes, bērna urķīgais prāts aizvien un aizvien uzdeva jautājumu "kāpēc?". Varbūt kādu tas arī aizkaitinātu, taču ne mācītāju Kristiānu Emanuēlu. Viņš priecājās par aso dēla prātu.
Lasīt Valfrids iemācījās jau četru gadu vecumā un pret grāmatām izturējās ar bijību. Izvilcis no grāmatu skapja kārtējo matemātikas vai fizikas grāmatu, viņš stundām ilgi pētīja tabulas, zīmējumus, shēmas un formulas. Protams, tas viss viņam bija par sarežģītu, taču mācītāja Kristiāna Emanuēla grāmatu skapī nebija nevienas pasaku grāmatas, lai Valfrids varētu lasīt sev atbilstošu literatūru. Ar tikpat lielu aizrautību viņš šķirstīja arī Bībeli.
Kādu dienu pie ļoti attāla radinieka notika viesības, kur bija ielūgta arī mācītāja Berga ģimene. Auto Rolls Royce, ar kuru bija ieradies kāds viesis, Valfrīdam acīs iekrita uzreiz.
Sabāzis rokas bikšu kabatās, viņš ar lietpratēja skatienu pievienojās vīru pulciņam un kāri tvēra ik vārdu, ko auto īpašnieks stāstīja par spēkratu.
"Simt zirgspēku?" saausījās Valfrids. Viņš pat pietupās un palūkojās zem mašīnas, meklēdams, kur tad paslēpušies rumaki.
Pie viesību galda paziņojis vecākiem, ka ir jau paēdis un vēlas iet laukā paspēlēties, Valfrīds pa taisno devās pie auto. Viņam bija jāizdibina, kur varēja paslēpties simt zirgi. Puika nogūlās garšļaukus un palīda zem auto. Nē, tur nebija zirgu, tur nekā nebija, kas saistītu viņa uzmanību. Pēc brīža, ietrausies mašīnā pie stūres, Valfrīds dūkdams sāka grozīt stūri. Atcerējies, kādā veidā auto īpašnieks bija vēris vaļā motora pārsegu, Valfrīds nolēma ielūkoties tur.
Kad pagalmā izgāja pieaugušie, zēnu bars, kas bija salasījies pie Rolls Royce, izšķīda uz visām pusēm, mūkot prom. Vien Valfrīds, nosmulējies līdz ausīm un ar atslēgu rokās, bezbailīgi lūkojās pretī.
Auto īpašnieka lamas satricināja mierīgo un svētku noskaņojuma piepildīto gaisotni, kad tas, piesteidzies pie auto, ieraudzīja, ko puikas bija izdarījuši. Atskrūvējuši, ko vien spējuši, zēni bija pastrādājuši gods godam gluži kā darbnīcas automehāniķi, kuri nolēmuši izjaukt braucamo.
- Kāpēc tu to izdarīji? Kristiāns Emanuēls Bergs satvēra Valfrīdu aiz rokas un parāva sānis. Kāpēc tu to izdarīji? viņa balss kļuva bezgala barga.
- Tavs bērns sabojāja mašīnu! kliedza Rolls Royce īpašnieks, haotiski mētādams gaisā rokas. Man jau šovakar pulksten septiņos jābūt Berlīnē! Un jūsu vainas dēļ es tur netikšu laikus…
Kristiāns Emanuēls apjucis stāvēja, nezinādams, ko teikt. Ja viņam būtu bijis auto, mācītājs to piedāvātu bez vilcināšanās, taču Bergu ģimene kā pārvietošanās līdzekli izmantoja zirga pajūgu. Kā pazemības zīmi; mašīnas Kristiāna Emanuēla skatījumā bija lepnības simbols.
- Bet jūs taču varat aizbraukt ar simt zirgiem, Valfrida skanīgā balstiņa pievērsa uzmanību.
- Ko? ierēcās Rolls Royce saimnieks.
- Jūs taču teicāt, ka motorā ir iespundēti simt zirgi. Kāpēc viņus neizlaist laukā?
- Un tu tos gribēji izlaist paganīties? kāds no viesiem, pēkšņi aptvēris situācijas komiskumu, sāka smieties.
Apbrīnojami, bet smiekli izlādēja saspringto atmosfēru. Drīz visi ķiķināja, vēderu saķēruši, atkārtojot, ka Valfrīds gribējis tikai atbrīvot Rolls Royce iespundētos zirgus.
* * *
- Tevi gaida sods, mācītājs teica Valfridam, kad viņi zirga pajūgā lēnām klidzināja mājup.
- Ai, dēliņ, kāds kauns, šņukstēja māte, ietīstījusies platā, smalki tamborētā mežģīņu šallē. Tevis dēļ tētim tagad būs nepatikšanas.
- Vai tu saproti, kādu bausli esi pārkāpis? Kristiāna Emanuēla Berga vārdi šaustīja Valfrīda sirsniņu.