Piespiedies mātei pie sāniem, viņš no bailēm drebēja. Viņu gaida sods!
- Tev nebūs iekārot svešu mantu. Mācītājs ar pātagu nošvīkstināja gaisā, pārmezdams Valfridam.
- Esmu tevī ļoti vīlies. Tava rīcība grauj manu reputāciju. Kā es varu ganīt savu draudzi, ja netieku galā ar piecgadīgu zeņķi? Kristiāns Emanuēls dusmojās.
- Tagad visi runās, ka mācītāja dēls sabojāja fabrikas direktora mašīnu, jo tur bija iespundēti simt zirgi! Mans dievs, simt zirgi!
- Turpmāk grāmatu skapis būs aizslēgts. Lasīsi tikai Bībeli, cieti noteica mācītājs, sākdams stāstīt par elles ugunīm, kas sagaida grēciniekus.
Garām Valfrīda apziņai aizslīdēja sulīgie pekles un mocību tēlojumi. Aizliegums lasīt grāmatas šķita briesmīgāks par visu pasaulē. Jā, atskrūvēt un izjaukt tur nav nekā sarežģīta, bet salikt kopā… Palīgos viņš bija pasaucis zēnus, kuri tobrīd uz ielas spārdīja bumbu. Ņemdamies ap mašīnas motoru kopā ar puikām, Valfrids apjēdza, cik auto ir sarežģīta lieta. Vai grāmatu skapī bija kāda grāmata, kur varētu izlasīt par auto uzbūvi, viņš nezināja, jo visu literatūru nebija izpētījis, kā nākas. Lasījis tās grāmatas, kuras varēja aizsniegt. Līdz augšējiem plauktiem viņš nebija ticis, un tagad brīnumainā pasaule būs slēgta.
Nē, bargāku sodu tēvs nevarēja izdomāt, Valfrīds domāja, tikko valdīdams šņukstus.
-Tagad apsveru, vai tevi nevajadzētu nopērt, kad nokļūsim mājās, mierīgi runāja Kristiāns Emanuēls. Vai arī tupēsi kaktā. Arī par rotaļām ar kaimiņzēniem vari aizmirst…
Nu jau Valfrīds vairs neslēpa asaras, bet stabulēja pilnā balsī. Tā bija pirmā reize, kad tēvs viņu rāja. Bet mājās viņu gaidīja sods…
- Apklusti! Kristiāns Emanuēls nedaudz paaugstināja balsi. Cilvēki sāks smieties par tevi.
-Kuš, Valfrīdiņ, nočukstēja māte, cieši apķērusi puisēnu.
Klik-klak, klik-klak, sitās zirga pakavi, uzsākot braukt pa tiltu. Aizmugurē atskanēja rūkoņa, un mācītājs ar grožiem pagrieza zirgu tuvāk tilta margām.
Tur joņoja Rolls Royce: zēnu nedarbi bija jau likvidēti. Pabraucis garām, auto skaļi uztaurēja.
Zirgs satrūkās, saslējās pakaļkājās un, skaļi iezviedzies, metās auļos. Nokrakstēja koka margas, atskanēja izbaiļu kliedzieni.
Trieciens, un Valfrīds lidoja. Tad sāpīgs kritiens, kaut kas ass apskrāpēja viņa seju un rokas; kā vēlāk izrādījās, viņš bija piezemējies krūmu puduri, savainojies un noslīdējis uz asajiem akmeņiem stāvajā upes krastā. Aizķēries aiz kādas saknes, viņš centās noturēties. Lejā krākdama
plūda straume, draudēdama viņu aizraut prom.
* * *
- Berga kungs? Kas jums kaiš? aprūpētāja Helēna bija apstājusies.
Valfrīds drebošām rokām sameklēja kabatlakatiņu un izšņauca degunu, slēpdams asaras.
- Atmiņas ir sarežģīta lieta, viņš nokrekstēja, neielaizdamies sīkākos paskaidrojumos.
- Protams, protams. Helēna atsāka iet, paātrinājusi soļus. Tālab jau jūs rakstāt memuārus.
- Es tikai gribu pastāstīt cilvēkiem patiesību.
- Bet vai tas ir vajadzīgs? Helēna nolēma pafilozofēt. Nē, īstenībā pakaitināt Valfridu, jo no ilgās iešanas viņai sāka berzt kurpe, un tagad aprūpētāja vēlējās tikai vienu ātrāk nokļūt mājās.
- Tā ir mana grēksūdze.
- Vai to nebūtu labāk darīt pie bikts?
- Pasaulei patiesība ir vajadzīga, lai neturpinātos maldi.
- Ko gan jūs tādu dzīvē nogrēkojāties, Berga kungs? Tā bija nevis ziņkārība, bet gan aizkaitinājums.
Nē, tomēr nāksies pieņemt darbā citu aprūpētāju, Valfrīds atkal nodomāja. Helēna neprot ne sarunāties, ne klausīties.
- Cilvēks tīšu prātu negrēko, tā ir tikai apstākļu sakritība.
- Ha, ha! Jūs runājat kā ķeceris, iesmējās Helēna.
Manis pēc, lai viņa domā, ko grib, sapīka Valfrīds. Jebkurš var bārstīt standartfrāzes, runāt stereotipu valodā. Bet iedziļināties, izprast būtību ne katrs spēj.
Ja Helēna būtu dvēseliskāka, viņš droši vien pastāstītu, kā auto īpašnieks pēdējā brīdī bija saķēris viņu aiz plaukstas un izglābis no noslīkšanas. Kā mierinājis. Kā teicis uzmundrinošus vārdus, jo tēvs un māte bija gājuši bojā.
Vai Helēna saprastu, ka reizēm sīkumi izmaina visu dzīvi? Krasi. Vai Valfrīds varēja zināt, ka viņa zinātkāre izpētīt, kur mašīnā slēpjas simt zirgu, viņa dzīvi ievirzīs citās sliedēs? Viņš nevarēja zināt, ko nesīs jaunas dienas rīts, jo Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi.
2. nodaļa
Tik nevarīgs, kā izskatījās aprūpētājas acīs, Valfrīds īstenībā nebija. Jā, vecums viņam bija cienījams kas tiesa, tas tiesa -, un slimību buķete vilkās nopakaļus kā kleitas velce. Taču, kad viņš saņēmās, kad aizdzina prom slikto noskaņojumu un neapmierinātību teju vai ar visu pasauli, Valfrīds sajutās možs. Tad viņam nevajadzēja ratiņkrēslu. Nesteidzoties, ar spieķīša palīdzību viņš varēja arī pats iziet sabiedrībā.
Aprūpētājai pēc vakardienas garās pastaigas kājas bija tulznās, tāpēc uz Valfrida paziņojumu doties uz jaunāko automobiļu izstādes atklāšanu kaimiņu pilsētā viņa atbildēja ar dusmām.
-Jums jāsaudzē sava veselība. Atrasties lielā ļaužu pūlī, kur ir karsti un smacīgi, jūsu vecumā kaitīgi. Helēna nekavējoties uzskaitīja, kādas briesmas var draudēt Valfrīdam, piepina klāt medicīniskus terminus un latīniskos slimību nosaukumus.
-Vai tad es teicu, ka ņemšu tevi līdzi? Valfrīds vienaldzīgi paraustīja plecus. Sievietei jāinteresējas par četriem K Kinder, Kūche, Kleide, Kirche, nevis par automašīnām.
- Bērni, virtuve un viss pārējais palicis pagātnē, aprūpētāja sašuta. Sieviete ir līdzvērtīga vīrietim. Viņa var vadīt gan valsti, gan lidot kosmosā…
- Ak, feminisms… noņurdēja Valfrīds, vairs neklausīdamies Helēnas pukošanos.
Aizcirtis aiz sevi durvis, Valfrīds apņēmās jau šovakar Helēnu atlaist no darba. Runāšana pretī krita uz nerviem.
Taksometrs viņu jau gaidīja pagalmā.
Iztēlē Valfrīds sevi jau redzēja izstādē. Viņš nepieļāva pat domu, ka varētu palikt mājās un neaizbraukt apskatīt jaunākos sasniegumus mašīnu attīstībā. Viņš lasīja žurnālus, skatījās specializētas pārraides ne tikai par auto, bet arī par jaunākajām zinātnes tehnoloģijām. Šajā jomā viņš jutās kā zivs ūdenī.
Un izstāde tiešām viņam nelika vilties. Iztaujājis par katru auto modeli, Valfrīds ar gandarījumu piesēda. Ja viņš gribētu, mājup varētu atgriezties, nopircis pašu dārgāko auto, kādu vien piedāvāja izstādē. Varēšanas apziņa sildīja kā milzu ugunskurs.
Bet kamdēļ gan pievērst apkārtējo uzmanību savai bagātībai? Jā, dzīvojot Amerikā, Valfrldu absolūti neinteresēja, ko par viņu kāds var padomāt. Nu un tad, ja viņš reizēm mēdza krist galējībās ģērbties pavisam pieticīgi, iepirkties pašā lētākajā veikalā un pārvietoties ar sabiedrisko transportu? Pēc tam Valfrīds dzīvesvietu mainīja, iegādādamies jaunu dzīvokli, un dzīvoja bagāti. Īstenībā tie nebija garastāvokļa untumi vai svārstīgais finansiālais stāvoklis. Kad Valfrīds ķērās pie informācijas vākšanas par Kārlu, kas prasīja bezgala daudz pacietības un enerģijas, viņš izvēlējās būt neaizsniedzams draugu un paziņu plašajam lokam. Viņš strādāja.
Bet tagad viņš bija Vācijā. Nelielās mazpilsētas iedzīvotāju acis, ja arī kāds pamanīja viņa ierašanos, Valfrīds bija nevarīgs pensionārs ar noslieci uz skopumu, bijušais kādas zinātniskās laboratorijas darbinieks. Ja kāds gribēja vairāk uzzināt, ar ko Valfrīds nodarbojās laboratorijā, viņš nesteidzīgi sāka klāstīt jaunākos gēnu inženierijas sasniegumus, hipotēzes un citas pārgudras lietas, tā ka klausītājam jau pašās pirmajās sarunas minūtēs kļuva garlaicīgi. Lai ziņkārīgajiem aizdzītu vēlmi viņu izprašņāt arī turpmāk, Valfrīds iemanījās iekrampēties sarunbiedra piedurknē un vismaz pusstundu turpināja stāstīt. Kad klausītājam galva vai pušu sprāga no jauniem, nepazīstamiem terminiem, Valfrīds apmierināti noteica, ka nākamajā reizē viņš izstāstīs citu teoriju un to, kas no tās izriet… Skaidrs, ka ziņkārīgais nākamajā reizē Valfrīdam meta līkumu.