Nē, es nepirkšu auto, izlēma Valfrīds. Tas varētu pievērst nevajadzīgu uzmanību. Kamēr vēl viņš nav savācis visus datus un tos kārtīgi izanalizējis, nāksies vēl kādu laiku iejusties šajā lomā. Bet mērķim viņš bija jau tuvu, jo kā suns neatlaidīgi dzina pēdas.
Piecēlies Valfrids nesteidzoties virzījās uz paviljona izeju. Izstādes zāle bija plaša, mašīnām pārpildīta, un Valfrīdu bija pārņēmušas tās pašas izjūtas, kādas viņš izbaudīja bērnībā, kad Lotārs viņu pirmoreiz aizveda uz mašīnu darbnīcu.
* * *
Šujmašīnu fabrikas direktors Lotārs Brauze, tas pats auto īpašnieks, kura spēkrata motorā Valfrids bija gribējis atrast zirgus, pēc zēna vecāku bojāejas izteica vēlmi paņemt puiku pie sevis. Lotārs jutās vainīgs: nebūtu toreiz garāmbraucot uztaurējis, kas zina, varbūt zirgs nesatrūktos un dzīve ritētu kā ierasti.
Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, ar dziļu nopietnību paziņoja mazais Valfrīdiņš, kad fabrikants zēnu atveda uz Berlīni, uz savu plašo savrupmāju. Tētis un māmiņa tagad atrodas debesīs, ar apbrīnojamu pārliecību noteica mazais puika.
Vecāku bojāeju viņš bija uzņēmis mierīgi. Viņš nevarēja saprast, kāpēc pieaugušie daudzās tantes un onkuļi raudāja un viņu uzlūkoja ar līdzjūtību, teikdami: "Nabaga bārenītis… nelaimīgais bērns… Ko viņš tagad iesāks bez vecākiem?" Valfrīdiņš gan zināja, ka vecāki tagad jūtas laimīgi, atrazdamies Debesu dārzos, kur valda svētlaime, kā viņam neskaitāmas reizes bija stāstījis tēvs.
Lotārs Brauze, atvedis zēnu pie sevis, pirmajā brīdī nezināja, ko iesākt. Rūdītais vecpuisis bija ticis pie bērna un jau sāka nožēlot, domādams, ka Valfrīdu tomēr labāk vajadzēja atstāt viņa radinieku aprūpē. Būtu pilnībā pieticis, ja viņš ik mēnesi aizsūtītu noteiktu naudas summu bērna vajadzībām.
- Kas tas ir? Ja Valfrīds tobrīd nebūtu pieskrējis pie radioaparāta un ķēries pie tā kloķu grozīšanas, Lotārs puiku droši vien vestu atpakaļ.
- Radio. Fabrikants pienāca klāt.
- Kā tas darbojas?
- Nu… Tu esi vēl maziņš, lai varētu saprast tik sarežģītas lietas.
- Es neesmu maziņš. Man jau ir pieci gadi, Valfrīds bērnišķīgi piecirta kāju pret zemi. Un es jau protu lasīt.
- Tā… Lotāram nebija ko teikt.
- Un kas tas ir? Valfrīds turpināja radioaparāta izpēti.
- Antena.
- Ā! Tad tāda tā izskatās. Mums mājās bija daudz grāmatu, es vienā redzēju antenu, tikai tā izskatījās citādi.
- Tev patīk lasīt?
-Jā. Vai tev arī ir grāmatu skapis? Valfrīds jautāja.
Lotārs iesmējās, tad aizveda Valfrīdu uz bibliotēku. Iegājis plašajā istabā, kur gar visu sienu stiepās grāmatu skapis, Valfrīds sajūsmā iespiedzās.
- Es tās varēšu lasīt? Puika, negaidījis atļauju, paķēra pirmo grāmatu, kas gadījās viņam pa tvērienam.
-Vai tev gribas ēst? Lotārs pajautāja grāmatas šķirstīšanā aizņemtajam Valfrīdam. Es došos uz autodarbnīcu. Šis tas jāpielabo, un atpakaļ būšu vēlu.
- Uz autodarbnīcu? Es arī gribu. Valfrīds aizcirta grāmatu un novietoja to atpakaļ plauktā.
- Hm. Lotārs domīgi raudzījās uz zēnu.
- Ari es varu palīdzēt skrūvēt mašīnu.
- Par to es nemaz nešaubos, norūca Lotārs. Labs ir, ņemšu tevi līdzi, izlēma fabrikants, pie sevis nodomādams, ka Valfridu atstāt mājās būtu bīstami. Kur ir garantija, ka pa šo laiku netiks izjaukts, piemēram, radio?
Plašā autodarbnīca, kurā vajadzības gadījumā vienlaikus varētu labot divdesmit trīsdesmit auto, Valfridu satrieca. Kā apburts viņš raudzījās uz mehāniķu darbošanos ar mašīnām; viņš labprāt būtu paspēlējies ar autodetaļām, ja ne Lotāra stingrais piekodinājums neko neaiztikt.
Taču jautāt Valfrīdam neviens nebija aizliedzis, un, kamēr Lotārs sarunājās ar kādu mehāniķi pie sava auto, tikmēr Valfrīds bija krustām šķērsām izskrējis teju vai visu darbnīcu, prašņādams, kas tā ir par mašīnu.
- Paturi atslēgu, kāds gados pavecs darbinieks, redzēdams Valfrīda sajūsmināto skatienu, pļāpāšanai bija vairāk noskaņots nekā citi strādnieki.
- Ko tu labo? Kas tā ir par detaļu? Kam tā ir vajadzīga? Jautājumi bira kā no pārpilnības raga. Vai es drīkstu paskrūvēt? Kas tas ir par vadiņu?
Mājup Valfrīds atgriezās ar netīrām biksēm tik uzcītīgi viņš bija palīdzējis labot mašīnu taču bezgala laimīgs. Arī Lotārs bija pārdomājis sūtīt Valfridu atpakaļ pie viņa radiem. Zēns nečīkstēja, viņu interesēja tehnika, un izskatījās, ka nevajadzētu būt lielām problēmām Valfrīda
audzināšanā. Galvenais, lai puika ir nodarbināts.
* * *
Dzīve fabrikas direktora Lotāra Brauzes mājās krasi atšķīrās no ierastās kārtības vecāku paspārnē. Nebija vairs kopēju ģimenes maltīšu, kuras sākās un beidzās ar pateicības vārdiem Radītājam, nebija kopīgas Bībeles lasīšanas un baznīcas apmeklēšanas. Valfrids, varētu teikt, bija atstāts dzīvojamies savā vaļā. Viņš varēja darīt, ko grib. Un Valfrids pie jaunā dzīvesveida pierada ātri. No rītiem pabrokastojis, viņš devās laukā spēlēties. Lai ari Lotārs bija pieteicis nekur tālāk par sētas pagalmu neiet, Valfrids tomēr uzdrošinājās izskriet ari uz ielas. Sākumā tie bija bikli izlūkgājieni līdz tuvējam veikaliņam; iekšā viņš negāja, pietika, ka pastāvēja pie skatloga un izpētīja tur redzamās preces. Ar laiku šādas pastaigas kļuva tālākas, un drīz vien viņš ielu un apkārtējos kvartālus pazina tikpat labi kā sētas pagalmu.
Taču jau ap pusdienlaiku Valfrids bija mājās un, sātīgi paēdis, devās uz plašo Lotāra bibliotēku. Viņš lasīja visas grāmatas pēc kārtas. Tiesa, daudzas no tām viņam tomēr nācās nolikt atpakaļ plauktā, jo franču un angļu valodu viņš nezināja.
- Tā, tā, uzklausījis Valfrīdu, kad tas jautāja, kas rakstīts šajās grāmatās, fabrikants kļuva domīgs.
Parunājies ar zēnu, Lotārs saprata, ka Valfrids kā sūklis uzņem visu izlasīto.
Noalgotā svešvalodu mājskolotāja, kura nāca katru dienu Valfrīdam mācīt angļu un franču valodu, drīz vien brīnīdamās stāstīja Lotāram, ka puikam ir fenomenāla atmiņa.
- Zēns dzīvē sasniegs daudz, jo ir uzcītīgs un vielu apgūst apbrīnojami viegli, skolotāja teica.
- Valfrīdiņ, par ko tu dzīvē vēlies kļūt, kad izaugsi liels? ēdot vakariņas, pajautāja Lotārs.
- Par mācītāju, daudz nedomājot, attrauca Valfrids. Tā es teicu tētim, bet viņš man atbildēja, ka Dieva ceļi ir neizdibināmi. Tagad es domāju, ka man patiktu labot ari mašīnas.
- Nūjā… Lotāru zēna nopietnās atbildes reizēm iedzina strupceļā. Brīžiem viņš nezināja, kā pret Valfridu izturēties kā pret pieaugušu cilvēku vai mazu bērnu.
- Vai tev mašīna ir kārtībā? Varbūt vajag aizbraukt uz autodarbnīcu? Valfrids cerīgi palūkojās uz Lotāru.
- Uz darbnīcu ne, bet man ir kaut kas cits padomā, atteica Lotārs, akurātās šķēlēs griezdams cepeti. Vai tev patiktu braukt ar velosipēdu?