Выбрать главу

-Jā gan!

-   Rīt mēs aizbrauksim uz veikalu un nopirksim tev divriteni.

* * #

Skolā iet Valfrīdam patika, jo mācības grūtības nesa­gādāja. Viņu atzina par labāko audzēkni ne tikai klasē, bet arī visā skolā. Divu mācību gadu laikā Valfridu pār­cēla ceturtajā klasē, jo viņa sagatavotības līmenis bija tik augsts, ka mācīties kopā ar citiem, kuriem reizēm kliboja lasīšanas prasme un juka reizrēķins, tas zēnu garlaikoja. Turklāt viņš skolotājiem uzdeva sarežģītus jautājumus, izjaucot ierasto stundas kārtību.

Nē, viņš nebija sausiņš un zubrītājs, kā varbūt varētu dēvēt dažu labu teicamnieku. Valfrīdam pietika vienu reizi izlasīt uzdoto mācību vielu, lai vārds vārdā atcerē­tos tekstu, spējot arī to likumsakarīgi sasaistīt ar citām tēmām.

Arī ar klases zēniem Valfrids prata uzturēt draudzīgas attiecības. Viņam aizvien bija ko pastāstīt, un runātājs viņš bija lielisks gluži kā savulaik viņa tēvs mācītājs Kristiāns Emanuēls.

Pēc stundām ar divriteni viņš joņoja mājup. Paēdis, izlasījis uzdoto un žigli izpildījis mājasdarbus tas viss viņam aizņēma labi ja pusstundu -, Valfrīds, pārģērbies citās drēbēs, atkal sēdās uz riteņa. Lotārs nemaz neno­jauta, ka viņš brīvo laiku pēc stundām pavadīja kādā autodarbnīcā. Tās saimniekam nebija iebildumu, ka Val­frīds ieradies tīrīja un mazgāja detaļas, palīdzēja skrūvēt un veikt citus vieglākus darbiņus.

-   Kur tu biji? reiz Lotārs mājās bija pārradies agrāk un Valfrīdu sagaidīja uz sliekšņa.

Ar eļļām notrieptais apģērbs skaidrāk par skaidru vēstīja, ar ko bija nodarbojies zēns.

-   Darbnīcā, Valfrīds attrauca, paskrējis garām Lotāram. Es nomazgāšos un pārģērbšos, un tad visu izstāstīšu.

-  Jā? Bet es vēlos dzirdēt tagad. Lotārs saķēra Val­frīdu aiz pleca.

-   Es palīdzu remontēt mašīnas.

-Kur?

Valfrīds nosauca adresi, pie reizes pastāstīdams, ko tieši viņš ir darījis.

-   Lotār, iedomājies, šodien bija atdzīts fords, kas par mašīnu! Valfrīds sajūsminājās.

Lotāru viņš uzrunāja vārdā. Tā šķita labāk arī pašam fabrikantam, jo zēna atmiņā īstā tēva tēls bija tik dzīvs, ka viņš nolēma nepretendēt pat uz audžutēva lomu. Jā, aizbildnis viņš varēja būt.

-   Cik tev samaksāja? Būdams uzņēmējs, Lotārs prātā aplēsa, cik liels atalgojums varētu būt, veicot mehāniķa palīga pienākumus. Un tieši to arī darīja Valfrīds.

-   Samaksāja? pārjautāja Valfrīds, zilām acīm izbrī­nīti skatīdamies Lotārā. Es taču tikai palīdzēju.

-   Valfrid, par jebkuru darbu ir jāsaņem samaksa.

-   Bet es neesmu algots strādnieks. Es tikai palī­dzēju.

-  Jā… Un darbnīcas īpašnieks tevi izmantoja, Lotārs aizsvilās. Izmantoja kā bezmaksas darbaspēku…

-   Bet, Lotār, kā gan citādi es iemācīšos remontēt mašīnas? Valfrīds nevarēja saprast, par ko īsti Lotāram būtu jādusmojas.

-   Man nepatīk, ka tu palīdzi sazini kam… Lotārs izgrūda lamuvārdus. Fabrikants sevi uzskatīja par aug­stākās sabiedrības pārstāvi, un doma, ka Valfrīds var sadraudzēties ar ļaudīm, kuri zēnu izmantos, lai piekļūtu tuvāk viņam, satracināja. Izklaigājies, izlaidis niknuma tvaiku, Lotārs beidzot noprasīja: Tev patīk tas, ko tu tur dari?

Valfrīds pamāja.

-Ja jau tu tik ļoti vēlies ņemties ar mašīnām, tad es tevi iekārtošu savu paziņu darbnīcā. Vismaz zināšu, kādu cilvēku kompānijā pavadi brīvo laiku, Lotārs izlēma.

-   Tiklīdz es pilnībā apgūšu mašīnu uzbūvi un mācēšu tās remontēt, varēšu izgudrot jaunu automodeli! Val­frīds priecīgi iesaucās.

Lotārs nogrozīja galvu. Valfrīds reizēm runāja tik prā­tīgi un gudri, it kā būtu pieaudzis. Bet šaubu nebija: viņa priekšā bija mazs, talantīgs zēns.

3. nodaļa

Ja kāds tagad Valfrīdam jautātu, kas dzīvē ir pats svarīgākais, viņš bez mazākās šaubīšanās teiktu: brīvība.

Brīvība ikvienā dzīves sfērā, lai ko viņš darītu vai kur ietu. Tāpat viņam nebija elku. Valfrīds nevarēja saprast, kā var apjūsmot kādu konkrētu personu, ja visi cilvēki Dieva priekšā ir vienlīdzīgi.

Kad Lotāra mājās aizvien biežāk un biežāk sāka ciemo­ties ļaudis, kurus Valfrīds nekad agrāk netika redzējis, un sarunas pārsvarā raisījās par vāciešu nācijas pārākumu, tas viņam šķita savādi. Tādas sarunas viņu garlaikoja, un Valfrīds pie pirmās izdevības centās izšmaukt laukā no viesistabas. Agrāk Lotārs viņam bija pieteicis nepīties pieaugušajiem pa kājām, bet tagad lepojās ar viņu, vie­siem stāstīdams, cik gudrs ir Valfrīds. Tādās reizēs zēns pieklājīgi smaidīja un atbildēja uz jautājumiem. Ticis aiz durvīm, viņš nomēdījās par palikušajiem istabā, tad aiz­diedza uz Lotāra bibliotēku un ar grāmatu padusē devās uz bēniņiem. Tur Lotārs viņu neiedomājās meklēt, un Valfrīds, izstiepies garšļaukus uz paklātās segas, lasīja, kamēr pa nelielo bēniņu logu krita gaisma. Kad satumsa, viņš uzmanīgi aizdedzināja petrolejas lampu, kuru bija atnesis no virtuves pieliekamā, un lasīja tālāk.

Ciemiņu balsīm apklustot, Valfrīds tikpat klusītēm atgriezās savā istabā: Lotārs reizēm nāca apraudzīt, vai zēns jau guļ.

-   Vai ciemiņi ir prom? tēlodams, ka tikko pamodies, Valfrīds žāvādamies jautāja.

-Jā. Guli. Lotārs pagriezās promiešanai, pārliecinā­jies, ka puika jau ir gultā.

-   Kādā ekspedīcijā grasās doties tavi draugi? vairāk sarunas nekā ziņkārības pēc pajautāja Valfrīds.

-   Uz Himalajiem.

-  Jā? Valfrīds atbalstījās gultā uz elkoņiem. Tik tālu? Ko viņi tur darīs?

-   Paklau, Valf… Ir jau vēls, par to parunāsim citu reizi. Lotārs nebija noskaņots uz pļāpāšanu.

-   Viņi meklēs slepenās zināšanas, jā?

-   Tu būsi pārklausījies. Arlabunakti!

Valfrīds varēja apzvērēt, ka tiešām bija dzirdējis divus vīriešus sarunājamies par mistiskām lietām, kas atroda­mas kalnos… Uzmanību sarunai viņš bija pievērsis tikai tāpēc, ka klusajā dialogā izskanēja čuksti par slepenām zināšanām, kas dod neierobežotu varu. Spēku! Un tagad Lotārs to visu noliedza. Tā taču nevar būt, ka Lotārs neko nav dzirdējis, atrazdamies blakām šiem cilvēkiem. Viņš taču arī bija klausījies! Melo? Negrib teikt patiesību? Un Valfrīds nosprieda, ka nākamajā reizē viņš nemuks prom, bet izdibinās visu patiesību par ekspedīciju.

Pagaidījis, līdz Lotārs aiziet uz savu istabu, par ko lie­cināja durvju eņģu čīkstēšana, zēns izvilka zem spilvena noslēpto grāmatu. Istabā viņš nevarēja dedzināt petrole­jas lampu, nemaz nerunājot par elektrību. Lasīšanai viņš izmantoja nelielu sveces galu; tās gaismas pietika, lai urb­tos grāmatai cauri. Atskanot sīkākajam troksnim, Valfrīds degošajai svecei uzlika bļodu. Ne vienu reizi vien Lotārs bija pieķēris viņu nakts vidū lasām grāmatu: nodevīgās gaismas strēles spīdums pa durvju apakšu atklāja viņa nedarbu.

Atvēris grāmatu, viņš ieslīga brīnumainā pasaulē. Žila Verna varoņi viņu aizvilināja okeāna dzelmē. Ak, ja viņš varētu peldēt ar zemūdeni! Ja viņam būtu pašam savs Nautilus…

Aizvēris pēdējo lappusi, Valfrīds atkrita spilvenos, jau svīda gaisma. Labi, ka šodien nevajadzēja iet uz skolu, viņš nodomāja, laizdamies saldā miegā. Vismaz sapņos viņš varēja būt zemūdenes kapteinis…

Par to, ka Lotārs atkal gaida ciemiņus, vēstīja vēl pāris mājkalpotāju uzrašanās mājā. Ari no virtuves plūda apetīti rosinoši aromāti, virēja un palīdzes gatavoja smalkus ēdie­nus un sarunās ar zēnu neielaidās. Tieši otrādi pat izdzina Valfrldu no virtuves, teikdamas, lai nemaisās pa kājām.