- Re, kur tu esi! pagalmā Valfrldu pārtvēra Lotārs. Es nopirku tev biļeti uz cirku.
- 0! zēns sajūsmināti iesaucās. Šovakar! Vai tu ari iesi?
- Nē, es… būšu aizņemts…
- Tu gaidi ciemiņus?
- Viesi būs tikai rīt. Lotārs pasmaidīja un uzlika zēnam uz pleca roku. Tu jau esi pietiekami liels zēns, Valfrīd, lai būtu atklāts ar tevi. Šovakar gaidu atbraucam kādu sievieti…
- Ā! Valfrīds gari novilka, juzdamies vīlies. Sieviete, pat ja tā varētu kļūt par Lotāra sievu, zēnu neinteresēja. Cita lieta, ja tie būtu ekspedīcijas dalībnieki…
- Es ceru, ka tu neapvainosies par to, ka vēlos, lai tu šo vakaru pavadītu ārpus mājām. Lotāra skatiens bija pētīgi durstīgs.
Valfrīds paraustīja plecus. Viņš pēkšņi jutās pieaudzis un Lotāra teikto centās pieņemt kā pašsaprotamu lietu.
- Pirms cirka izrādes varēsi aiziet uz kino, Lotārs no kabatas izņēma maku un sameklēja vairākas naudaszīmes. Varbūt vēlēsies arī padzert limonādi…
Lotāra dāsnums, kad Valfrīds pārskaitīja markas, zēnam sāka likties aizdomīgs.
- Cikos man jābūt mājās? Varbūt pārnakšņot pie kāda klasesbiedra? Valfrīds jautāja, vēl aizvien pētīdams naudu un prātā lēsdams, ko varētu nopirkt.
- Nekādā gadījumā! Uzreiz pēc cirka uz mājām!
- Lotār, vai tu iedotu vēl kādas desmit markas? Valfrids nolēma izmantot aizgādņa devīgumu. Es veikalā redzēju…
Neklausīdamies, ko Valfrīds stāsta, Lotārs automātiski atvēra maku un iedeva zēnam prasīto naudu.
Valfrīds domīgi gāja uz pilsētas centru. Pēkšņā brīvība, kad viņš var iet skatīties kino un līdz pat pusnaktij nerādīties mājās, nešķita salda, bet drīzāk bija apgrūtinoša. Kāpēc Lotārs negrib viņu rādīt tai noslēpumainajai sievietei? Tieši otrādi, Lotāra topošā sieva būtu ieinteresēta iepazīties ar viņu, ar…
Pag, bet viņš taču nav ne Lotāra dēls, ne audžudēls. Zēns apstājās, kā zibens ķerts. Ja jau tā sieviete nevēlas viņu redzēt tagad, kas gaidāms pēc viņu kāzām? Nekas labs, saprata Valfrīds.
Es pa taisno nokļūšu bērnunamā, viņš apjauta. Nākotne sāka rādīties tik drūmās krāsās, ka gaidāmais izklaides prieks izčākstēja kā nebijis. Valfrīds attapās pie cirka ēkas. Lielā, krāsainā afiša kārdinoši stāstīja par triku meistariem un faķīriem, dresētiem dzīvniekiem un…
-Vai tiešām vairs nav nevienas biļetītes? Kāds kungs stāvēja pie biļešu kases. Bet varbūt… Tiešām pārdotas? Cik žēl!
-Jums vajadzīga biļete? Valfrīds bija dzirdējis sarunu.
-Jā, mazais.
Valfrīds gribēja atcirst, ka viņš sen nav nekāds sīkais, taču tā vietā pateica, ka var pārdot savu biļeti.
- Mans tēvs ir smagi slims. Valfrīds sataisīja bēdīgu seju, kad svešinieks painteresējās, kāpēc zēns pats negrib redzēt cirka izrādi.
Protams, melot ir ļoti, ļoti slikti, Valfrīds apzinājās. Bet, ja tā padomā, es taču atrodos neapskaužamā situācijā, zēns mēģināja pats sevi attaisnot. Un vispareizākais būs, ja viņš slepus atgriezīsies mājās un izdibinās, kas tā ir par sievieti un kas tai čūskai ir aiz ādas…
Lotāra savrupmājas pagalmā varēja nokļūt ne tikai pa vārtiem: Valfrīds bija uzgājis žogā vaļīgus dēļus, kurus pabīdot sāņus varēja izlīst cauri.
Ieskrējis košumkrūmu pudurī, viņš laiciņu tur tupēja, pārskatīdams apkārtni. Sieviete acīmredzot bija ieradusies, taču ne jau viena, secināja Valfrīds, pa gabalu nopētīdams divus lepnus, melni spožus vāģus, kas atradās blakām Lotāra auto.
Aizlavījies līdz trepēm, kuras bija pieslietas pie sienas tā, ka varēja tikt uz bēniņiem, Valfrīds nekavējās. Tā bija laime, ka dārznieks trepes nebija aiznesis prom.
Sirds sitās kā negudra, kad, atrazdamies bēniņos, viņš mēģināja saklausīt sievietes čalas un smieklus. Līdz viņa ausīm atplūda neskaidra balsu murdoņa. Pavēris durvis, viņš ilgi klausījās. Spriežot pēc visa, Lotārs ar ciemiņiem atradās darba kabinetā, blakām bibliotēkai.
Es viņus izspiegošu, apņēmās Valfrīds.
* * #
Kādreizējā bibliotēka un Lotāra darba kabinets bija viena telpa, pēc istabas pārdalīšanas par šķērssienu kļuva masīvais, speciāli pagatavotais grāmatu skapis ar daudziem plauktiem. Skapja aizmugure no Lotāra kabineta puses bija noklāta ar raibu, Austrumu motīviem izdaiļotu paklāju, bet spraugu no skapja augšas līdz griestiem slēpa tādu pašu toņu krokots aizkariņš.
Valfrīds uzmanīgi noņēma no plauktiem kāpšanai traucējošās grāmatas: viņam vajadzēja tikt augšā un pa spraugu paskatīties uz Lotāra ciemiņiem. Nez kāpēc viņš dzirdēja sarunājamies tikai vīriešus.
Lotāra darba kabineta logam bija aizvilkts biezs aizkars, kas nelaida cauri gaismu telpā valdīja puskrēsla. Iedegtais trīsžuburu svečturis apgaismoja vien sēdošos pie galda. Tas izbrīnīja Valfrīdu.
Viņi bija trijatā Lotārs un divi nepazīstami, melnos uzvalkos tērpušies kungi. Viens sēdēja ar muguru pret skapi, un Valfrīds labi redzēja viņa pliko pakausi. Otra ciemiņa profils Valfrīdam šķita kaut kur redzēts, taču zēns bija pārliecināts, ka šis briļļainais gardegunis viņu mājās ciemojas pirmo reizi.
Un kur ir sieviete? Valfrīds turpināja pētīt istabu. Saimnieko virtuvē?
Jo ilgāk Valfrīds klausījās viņu sarunās, jo mazāk saprata. Ko gan tas viss nozīmē? Vai tādēļ viņš bija jāaizsūta uz kino un cirku, lai Lotārs ar draugiem varētu pļāpāt par kaut kādu Atlantīdu? Vai tādēļ viņam bija jāatsakās no izklaides, lai tagad klausītos šajā mistiski murgainajā sarunā? Valfrīds juta mostamies dusmas.
- Es atnesīšu uzkodas. Paklausot jūsu lūgumam, šobrīd mājās esam vieni paši, pat apkalpotāju nav.
Valfrīdam gribējās uzsaukt, ka tā nav, taču nākamā izdzirdētā frāze lika saausīties.
- Ceru, ka jums garšos zoss aknu pastēte. Tad arī aprunāsimies par zemūdeni.
Zemūdene? Tas šķita interesantāk, Valfrīds pat aizturēja elpu.
- Lotār, nē! Lai paliek uzkodas, pēc tam. Plikpaurainais ar žestu centās apsēdināt Lotāru pie galda. Varēja manīt, ka tieši viņš ir galvenais šajā nelielajā kompānijā.
- Nē, kungi, šoreiz noteicošais ir saimnieka vārds. Lotārs pasmaidīja.
Kad viņš atgriezās ar paplāti, uz kuras atradās konjaka karafe, glāzītes un divi šķīvji ar uzkodām, sarunas turpinājās.
- Mēs esam ļoti pateicīgi par visu, ko šajos gados esi darījis. Tavs ieguldījums ir nenovērtējams Vācijas atdzimšanā. Tik daudz finansējuma no tevis nācis… Un tavs atbalsts zinātniekiem, kuri strādā pie zemūdeņu konstrukcijas attīstības…
Lotārs mulsi iesmējās; uzslava viņam patika.
Valfrīds zināja, ka pēc Pirmā pasaules kara Vācijai bija aizliegts attīstīt zemūdeņu floti. Bet, paraug vien, ko šobrīd viņš uzzināja, klausoties slepeno sarunu! Vācu zinātnieki turpināja konstruēt zemūdenes, savas zināšanas piedāvājot citām valstīm. Nu un tad, ja tiek konstruētas PSRS vai Norvēģijas valsts zemūdenes? Teorijas pārvēršana praksē, ideju pārbaude realitātē, uzlabojumi tas viss nekur nezuda…
- Neviens nenojauš par mūsu bāzi Ziemeļjūrā… un mums piederošajām zemūdenēm, plikpaurainais turpināja. Protams, viss notiek lielā slepenībā, bet līdzko mēs izpētīsim Atlantīdas mantojumu…
- Lai nokļūtu zem biezajiem Antarktīdas ledājiem, jāpaplašina atrastā eja, tad varēs iepeldēt ar zemūdeni. Varētu, protams, izmantot trotilu, taču spridzināt ir pilnīgs neprāts. Turklāt tā var pievērst nevajadzīgu pasaules uzmanību, gardegunis iestarpināja.