- Tāpēc vienkāršākais ceļš, ko mēs grasāmies iet, doties uz Tibetu… Tur ceram atrast slepenas zināšanas, kas dotu kādu apjausmu par iespējamiem Atlantīdas vārtiem…
- Protams, es palīdzēšu, cik varēšu, Lotārs nekavējoties apsolīja.
- Mēs dzirdējām, ka tavā ģimenē aug brīnumbērns, plikpaurainais spēji mainīja sarunas tēmu. Puiku interesē tehnika. Vai nebūtu laiks viņu pievērst zinātniskam darbam?
- Jā, Valfrīds ir ļoti gudrs, bet… Lotārs runāja lēnām, meklēdams piemērotus vārdus. Man šķiet, ka viņu vēl pāragri iesaistīt valstiska mēroga uzdevumos.
- Tieši otrādi, Lotār. Bērniem ir elastīgāks prāts, viņi ir kā māls prasmīgās rokās. Kamēr viņam vēl nav nobriedusi pasaules uztvere… Starp citu, par ko viņš sapņo kļūt?
- Par mācītāju.
-0!
- Neaizmirstiet, viņa tēvs bija mācītājs, atgādināja Lotārs, nemierīgi sagrozīdamies krēslā. Lai gan man šķiet, ka šī doma viņam vienkārši iepotēta jau no bērna kājas.
- Tas nekas. Plikpaurainais ar pirkstiem iesāka bungot pa galda virsmu.
- Varbūt parunāsim par zemūdeni, atgādināja Lotārs. Varēja manīt, ka viņam ne visai tīk spriedelēt par zēnu.
- Brauzes kungs, jaunākās paaudzes zemūdene būs jaudīgāka un modernāka nekā līdz šim pasaulē zināmie modeļi. Ar to varēs veikt lielākus attālumus īsākā laikā. Otrs sarunas biedrs izklāja uz galda rasējumu, un vīri pieliecās tuvāk.
Valfrīds centās nepalaist garām nevienu vārdu, taču to, ko Lotārs un viņa paziņas, sabāzuši galvas pie zemūdenes shēmām, bubināja par tehniskajiem parametriem, zēns nespēja skaidri saklausīt. Tie tik bija atklājumi! Pēc izlasītās Žila Verna grāmatas viņš tikai sapņoja par zemūdeni, bet te…
Kad Lotārs nosauca naudas summu, ko bija gatavs ieguldīt zemūdenes būvniecībā, Valfrīds jutās pārsteigts: viņš nebija iedomājies, ka aizbildnis ir tik bagāts cilvēks.
- Kungi, varbūt tagad mēs varētu pavakariņot? Lotārs viesmīlīgi pajautāja, pirms tam iemetis acis pulkstenī.
- Vispirms gribam redzēt mazo ģēniju.
- Valfrīds aizgāja uz cirka izrādi. Jūs teicāt, lai parūpējos par mierīgām sarunām bez lieciniekiem, un es…
- Ļoti žēl. Mēs vēlējāmies uzaicināt Valfridu ceļojumā ar zemūdeni. Varbūt mazajam ģēnijam rastos nestandarta risinājums, kā atrast vārtus, plikpaurainā balsī skanēja vilšanās un patiesa nožēla. Diemžēl mēs nevaram uzkavēties ilgāk, nekā paredzēts, gaidot viņu pārnākam mājās.
- Kungi, visam savs laiks. Lotārs pasmaidīja. Nāciet, lūdzu!
Valfrīds, to dzirdēdams, trausās lejā no grāmatplaukta. Svešie vēlas viņam parādīt zemūdeni! Paaicināt ceļojumā! Tūlīt viņš pārsteigs Lotāru un viņa ciemiņus, teikdams, ka atgriezies no izrādes agrāk. Sajūsmas pārpildīts, Valfrīds pieskrēja pie durvīm un… Tās bija aizslēgtas!
- Kāpēc tu mani ieslēdzi? Kāpēc tu man meloji? Kāpēc tu negribēji, lai es tiekos ar taviem viesiem? Valfrīds, sažņaudzis pirkstus dūrēs, kā jauns gailēns metās virsū Lotāram, kad tas beidzot atslēdza bibliotēku.
- Kuš, muļķa zēn! Lotārs ar spēcīgu tvērienu savaldīja mazo kausli. Tu neapjēdz, ko runā.
- Bet es gribu peldēt ar zemūdeni, Valfrīds brēca, sperdams Lotāram ar kāju un mēģinādams izrauties no spēcīgajām aizbildņa rokām.
- Tu vēl esi mazs zēns, bet lamāties jau proti, arī Lotārs sadusmojās. Tevi noslānīt būtu par maz. Viņš nikni nosēdināja zēnu krēslā.
- Bet es gribu! Valfrīdu bija pārņēmis neapvaldāms niknums.
Lotārs pēc tam brīnījās, kur mazajam mežonēnam, kā viņš nodēvēja puiku, bija atradies tik daudz spēka turēties pretī. Nespēdams viņu savaldīt un nomierināt, Lotārs zēnu aizdabūja līdz pieliekamajam un ieslēdza.
- Runāsim rīt, kad būsi nomierinājies. Nebaidies, tur žurku nav, promejot noteica Lotārs, par atbili saņemot Valfrīda kliedzienus un durvju dauzīšanu ar dūrēm un kāju spērieniem.
Kad nākamajā rītā Lotārs gāja atvērt pieliekamā durvis un nopietni izrunāties ar Valfrīdu, zēna tur vairs nebija. Fabrikants nebija iedomājies, ka Valfrīds uzdrošināsies nokāpt tumšajā pagrabā, lai no turienes pa mazo lodziņu izsprauktos brīvībā. Valfrīds bija aizmucis.
4. nodaļa
- Berga kungs, Berga kungs, jums zvana! Helēna sauca un ar mobilo tālruni rokās joza laukā no istabas. Melodija beidzot bija saklausāma ari dārzā, kur Valfrīds tobrīd sēdēja uz soliņa un atpūtās. Viņš pielēca kājās un ievaidējās: jostasvietā asiem zobiem iecirtās sāpes. Bija piemirsies, ka straujas kustības viņa slimajai mugurai ir kaitīgas. Saērcināts viņš lēnām atsēdās atpakaļ un pastiepa roku. Zvana melodija apklusa tieši tajā brīdī, kad Valfrīds satvēra mobilo.
-Nezinu, kas jums varēja zvanīt, jo numurs bija slēpts, aizelsusies noteica Helēna.
- Kas to lai zina, caur zobiem novilka Valfrīds, pie sevis pukodamies, kā viņš varēja būt tik aizmāršīgs, atstādams istabā telefonu.
- Paldies, Helēna, viņš bezrūpīgi noteica, izlikdamies, ka zvans viņu nav nedz satraucis, nedz ieinteresējis. Palīdzi man aiztikt līdz istabai.
- Atkal mugura sāp? Helēna jautāja, redzēdama, cik piesardzīgi ceļas Valfrīds.
- Nē, strupi atteica Valfrīds, tad ievaidējās. Sāpes atkal bija iekrampējušās jostasvietā.
- Atbalstieties pret manu plecu.
- Es pats! Valfrīds nokratīja aprūpētājas roku. Tā tikai trūka, ka viņu stutēs kā vārguli! Liec mani mierā! Man jau kļuva labāk.
Palaidusi gar ausīm sava aprūpējamā kašķīgo purpināšanu, Helēna uzmanīja ik soli, būdama gatava viņam nekavējoties palīdzēt.
- Līdz vakaram vari būt brīva, es grasos nopietni pastrādāt pie sava manuskripta. Trokšņi man traucē, noteica Valfrīds, kad bija ticis līdz rakstāmgaldam. Pirms tam aprūpētāja viņam bija ierīvējusi muguru ar ziedi un iedevusi pretsāpju tableti.
- Protams. Es ielūkošos arī darbnīcā. Cerams, ka ratiņkrēsls būs jau salabots. Lai gan labāk būtu bijis iegādāties jaunu, Helēna nenocietās.
-Nu tad ej! Ko vēl gaidi? Es te mokos staigādams, bet ratiņi jau salaboti, Valfrīds pārskaities uzbrēca aprūpētājai.
Apsēdies pie rakstāmgalda, Valfrīds noraudzījās pa logu, kā Helēna šķērso pagalmu. Tā sieviete viņu tracināja. Atlaist un pieņemt darbā citu! Tikai pirms tam jāatrod prātam tīkama aprūpētāja. Cik tas ir grūti…
Drīz viņam zvanīs, Valfrīds pēkšņi attapās.
-Jā? Valfrīds pat aizturēja elpu, gaidīdams, kad atsauksies zvanītājs.
- Jauks laiks, vai ne?
- Labāku nevar vēlēties. Atbilde bija sava veida parole dialoga uzsākšanai. Abi runātāji zināja, ka cita atbilde nozīmētu tikai vienu saruna jāatliek.
- Man ir jaunumi.
- Uzmanīgi klausos.
- Viņš pašlaik uzturas gan Zviedrijā, gan Anglijā. Nepārtraukti lidojumi… Londonā sasauca ārkārtas sapulci.
- Ko viņi apsprieda?
- Zvejas tirgus pārdalīšanu… Pasaules fonda izveidi…
- Vai par tehnoloģiju kas tika runāts?
- Tikai par ekoloģiju, par to, ka Baltijas jūrai rada briesmas nogremdētie ķīmiskie ieroči.
Valfrīds bridi apdomāja dzirdēto. Vai izdevās noskaidrot kādu no sapulces dalībniekiem?
-Jā.
Brīnišķīgi, Valfrīds apmierināti noteica. Nosauc Karla apmešanās koordinātas.
Domās vairākas reizes atkārtojis viesnīcas nosaukumu, Valfrīds nopūtās: tikšanās brīdis ar Kārlu tuvojas. Jādodas uz Zviedriju, ilgāk vilcināties vairs nedrīkst, ļaunums ir jāiznīcina.