# * *
Jūra šķita nemīlīga. Pelēki zilganie viļņi nepārtrauktā dejā skrēja un skrēja, izraisot nelabuma sajūtu, un Valfrīds steidza meklēt patvērumu kajītē. Ja viņam būtu stiprāka veselība, viņš uz prāmja klāja nespertu savu kāju. Būtu lidojis, izmantojot gaisa satiksmes pakalpojumus.
Atlaidies gultā, Valfrīds centās domāt par gaidāmo tikšanos ar Kārlu. Vai viņi pazīs viens otru pēc tik daudzu gadu neredzēšanās? Kā izturēsies Karls, viņu ieraudzījis? Ko teiks?
Domas par Kārlu gribot negribot atkal aizveda pagātnē, uzjundot atmiņas, lai cik tās būtu skarbas un nepatīkamas.
Varbūt šķetinot sensenos notikumus, spēšu apjaust, kur tieši esmu kļūdījies? Valfrīdam prātā iešāvās šī doma, jo savu dzīvi viņš vērtēja kā neizdevušos.
Vai viņam toreiz vajadzēja mukt no Lotāra Brauzes mājām? Vai ari šis solis viņa dzīvē bija kārtējais krasais pagrieziens?
Aizbildņa netaisnība zēnam tā šķita -, kā arī pusaudža gadu maksimālisms un vēlme cīnīties par saviem sapņiem Valfrīdam bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem lika doties prom, kur deguns rāda. Nē, īstenībā viņam gan bija mērķis atrast tos divus nepazīstamos Lotāra ciemiņus, kuri runāja par zemūdeni. Pēc ilgākām pārdomām Valfrīds bija atcerējies, ka vienu no ciemiņiem viņš bija redzējis viesojamies skolā kādā svinīgā pasākumā: šis vīrs piederēja pie valdības aprindām.
Valfrīds zināja: Lotārs viņu meklēs, tāpēc, lai maldinātu aizbildni, pusaudzis pa taisno devās uz dzelzceļa staciju un pēc iespējas uzkrītošāk izprašņāja kādu kasieri par braucienu uz Hamburgu, kurp viņš nemaz neplānoja doties. Arī Valfrīdam netrūka paziņu, tāpēc pārliecība, ka vajadzības gadījumā atradīsies naktsmājas, iedrošināja gaidāmajam piedzīvojumam, arī nelielā naudas summa deva drošības izjūtu.
Atrast vienu no slepenajiem Lotāra ciemiņiem Valfrīdam šķita vienkārši: ir tikai nedaudz jāpagaida pie valdības ēkas, un gan jau viņš nāks. Un tad Valfrīds teiks, ka ir ar mieru doties ekspedīcijā ar zemūdeni.
Un mēģinās palīdzēt, cik ir viņa spēkos. Un…
Tikai tobrīd viņš bija piemirsis sava tēva Kristiāna Emanuēla teikto: "Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi…"
Valfrīds pievienojās ļaužu pūlim, kas straumē plūda uz kādu no Berlīnes laukumiem. Valfrīdam vajadzēja redzēt notiekošo, un, ar elkoņu palīdzību izlauzis sev ceļu, viņš nokļuva līdz milzīgam grāmatu kalnam. Grāmatu sārtam.
Tas bija 1933. gada 10. maijs. Diena, kad piedzīvotais Valfrida dvēselē iespieda neizdzēšamu zīmogu.
Kā sastindzis viņš noraudzījās, ka uguns liesmas laiza grāmatas, lai pārvērstu tās pelnu plēksnēs. Dūmi mutuļoja debesīs, un Valfrīdam šķita, ka viņš murgo, redzēdams iznicinām grāmatas. Milzum daudz grāmatu. Pašu dārgāko, viņaprāt, kas varēja būt pasaulē.
Bet tā nedomāja kāds cits. Valfrīds pazina vienu no Lotāra ciemiņiem briļļaino gardeguni, viru no valdības aprindām, kurš tagad skaļā balsi klāstīja par vāciešu tautas pārākumu pār citām nācijām, par vajadzību iznīcināt visas grāmatas, kuras nepauž vācisko garu.
Vārdi par āriešu rases pārākumu dunēja kā vesera sitieni.
Tās bija tās pašas runas, ko viņš neskaitāmas reizes bija dzirdējis Lotāra ciemiņu vidū. Toreiz tās šķita piesātinātas ar romantisku noskaņu, bet tagad no vārdiem plūda naids…
Valfrīdam kļuva baisi. Līdz šim brīdim viņš bija dzīvojis savā fantāziju pasaulē: grāmatas, skola un mašīnas. Viss pārējais viņu neinteresēja, Valfrīds pat nelasīja avīzes, jo politika likās garlaicīga.
Grāmatas dega. Viņa skatiens aizķērās aiz kādiem vākiem tik pazīstamiem, ka sirds sažņaudzās sāpēs. Žila Verna romāns. Tur izplēnēja kapteinis Nemo un zemūdene Nautilus…
Valfrīds neatcerējās, kā bija izkļuvis no pūļa. Vien tad, kad spēcīgs rokas tvēriens sagrāba plecu un Lotāra balss nošņācās viņam pie auss: "Redz, kur tu esi!" Valfrīds atguvās. Aizbildņa satumsušais acu skatiens nesolīja neko labu, bet viņam tobrīd viss bija vienalga. Viņš dvēselē jutās piesmiets…
Mājās Lotārs viņu pēra, nežēlīgi slānot ar siksnu. No sāpēm kunkstēdams, Valfrīds gulēja uz grīdas virtuvē, vēlēdamies tobrīd tikai vienu nomirt.
Neviens nejautāja, vai viņš to grib. Speciālās skolas durvis aizcirtās Valfrīdam aiz muguras, saraujot saikni ar ārpasauli uz vairākiem gadiem. Tikpat labi mani varēja ievietot ari cietumā, Valfrids drūmi domāja. Tur vismaz nebūtu nežēlīgās disciplīnas, Hitlera slavināšanas un āriešu rases pārākuma iepotēšanas.
Ja kāds būtu nojautis Valfrida īstenās domas, jaunietim klātos plāni viņu nošautu uz līdzenas vietas. Tāpēc Valfrids savas domas paturēja pie sevis.
Šajā skolā mācījās arī Karls.
Brīvajā laikā, kura bija pavisam maz tikai pusstunda pirms gulētiešanas, viņi reizēm pļāpāja. Karls nekad viņam nejautāja par personisko dzīvi, neuzdeva nevienu jautājumu par viņa pagātni, un tas Valfrīdam patika.
Karla entuziasms, mirdzošās acis un optimistiskais noskaņojums Valfridu aizrāva tieši tāda dzīves dedzīguma viņam pietrūka. Viņš varēja tikai apskaust jauniegūto draugu, kurš savu dzīves mērķi redzēja kā pats sevi spogulī. Kļūt par virsnieku!
Teorētiski, beidzot šo skolu, virsnieka liktenis gaidīja arī Valfridu. Vai tas viņam patika? Nē.
Daudzie fiziskie vingrojumi dienas laikā nogurdināja tā, ka, galvai tikko skarot spilvenu, Valfrids jau laidās dziļā miegā. Diena līdzinājās dienai, skolas audzēkņiem mācoties un sportojot. Mūs dresē kā dzīvniekus, Valfrids domās atļāvās ironizēt. Vai, tādam režīmam pastāvot, viņš varēja sapņot? Nē, tikai eksistēt un ne par ko nedomāt. Apbrīnojami, kur Karlam radās degsme sapņot? To Valfrids nekādi nevarēja saprast. Ja nezāli nīcina laukā, tā sazeļ vēl kuplāk, cits salīdzinājums nebija prātā. Un viņš pats?
"Es negribu sapņot," Valfrīds savas vēlmes iecirtīgi iebīdīja apziņas vistālākajā kaktā. Viņam jāizdzīvo.
- Valfrīd Berg, uz direktora kabinetu!
Vai viņš būtu nogrēkojies? Pietika sīkuma, kāda nejauši izmesta, šķietami nevainīga vārda vai pat joka, lai audzēknis saņemtu sodu. Tas bija pēriens. Vai karceris. Reizēm kāds audzēknis pat neatgriezās; kur viņš palika, neviens nejautāja. Taču skaidrs bija, ka notiek atlase. Āriešu rasei taču jābūt nevainojami tīrai. Kā kādai lopu sugai, Valfrīds domāja.
Kas viņu sagaida? Bailes stindzināja, kad viņš vēra vaļā durvis.
- Nāc, sēdies, Valfridu uzrunāja plikpaurainais Lotāra draugs vai paziņa, kas to lai zina.
Uzlūkojot šo negaidīto viesi, Valfridu pārņēma nepatīkamas atmiņas: kopš tā brīža, kad viņš bija slepeni noklausījies sarunu par zemūdenēm un aizmucis prom no mājām, bija aiztecējis krietns laiks. Viņš negribēja pat atcerēties Lotāra vārdu un jutās laimīgs, ka nav vairs sakaru ar aizbildni. Ari Lotārs Brauze par viņu vairs nelikās zinis, kopš bija pacenties Valfridu ievietot slēgta tipa skolā.
- Lotārs Brauze par tevi ir tik daudz stāstījis… Mazais ģēnijs jau ir izaudzis liels! Ai, ai, kā laiks steidzas…
Glaimīgi lišķīgie vārdi apmulsināja Valfridu. Viņš klusēja, gaidīdams, kas būs tālāk.
Viņš, kurš toreiz bija izteicis vēlmi iesaistīt Valfridu valstiska mēroga uzdevumu risināšanā un bija plānojis zēnu paņemt braucienā ar zemūdeni, lika sevi dēvēt par fon Oto.
Fon Oto runāja daudz, bārstīdams glaimus un uzslavas Valfrīda asajam prātam.
- Zinu, ka mācību slodze tev ir milzīga. Bet arī skolas vadība ir vienisprātis, ka Vācijas attīstība ir pats galvenais. Tāpēc mums nesagādāja grūtības vienoties, ka reizi nedēļā tevi aizvedīsim uz kādu zinātnisku laboratoriju, kur liksi lietā savu intelektu. Mums vajadzīgas jaunas idejas, strādājot pie kāda tehniska projekta.